Jānis Elksnītis, Edgars Krasts “Vidvuda stāsts. Mazā cilvēka derība”

Jānis Elksnītis Edgars Krasts Vidvuda stāsts Grāmatas Vidvuda stāsts. Mazā cilvēka derība, ko esot pierakstījis Jānis Elksnītis un Edgars Krasts (Rozīne, 2007) pirmajās lappusēs tiek vēstīts, kā saostās Viņš un Viņa, turklāt apsmadzeņojot visklasiskāko no klasiskākajiem latviešu literatūras arhetipiem – par precēšanos. Tiesa, tas tiek darīts ironiski un ņirdzīgi, arī autori, kā noprotams, lieli intelektuāļi, tomēr, kolīdz vēl uzzinu, ka galvenais personāžs nokrustīts par Vidvudu Ausaini, sametas drusku šķērmi ap dūšu. Mazais bomzīgais cilvēks, uzvārdā Ausainis – uzreiz rodas sajūta, ka darīšana ar kārtējo alegorisko draņķību.

Tak nekā. Autori jau pēc nedaudzām lappusēm tiek vaļā no alegorijas gadu tūkstošos rūdītā zvērīgā kampiena un cērt augšā kārtīgu prozu. Tekstā iemituši milzumdaudzi ironiski intonēti mikroorganismi („Naktīs aizkrītošie žurku slazdi monotoni skaitīja mirušo dzīvnieku dvēseles. Klak, klak, klakati klak. Vidvuds labi zināja, cik ritmiska ir šī pasaule” un tamlīdzīgi), kas drusku maskē dažviet pārmēru uzkrītošos sižeta pārrāvumus (Vidvuda stāsts veidots kā atsevišķu epizožu virknējums – un ne visur šīs epizodes tiek loģiski sasaistītas). Pēc ņirdzīgās precēšanās/neprecēšanās epopejas pie Vidvuda ierodas trīs cēl sirmgalvji un, šķiet, tīrā lībiešu valodā pavēsta, ka viņš ir valdnieka Lamekina gadsimtos vairotās naudas mantinieks un ka Vidvudam nāksies „brīvam kļūt un jaunu sākumu dzimtai un zemei likt”. (Starp citu, grāmatā ir arī fragmenti latīniski un sanskritā – pieļauju, ka šis ir pirmais gadījums, kad latvisks teksts pārcelts sanskritā, tiesa, transkribēts latīņu alfabēta burtiem.) Ir arī pāris miglaini mājieni par vēl vienu vislatviskākā latviskuma arhetipisko sižetu – par to, ka tieši baltu ciltis ir mitoloģiskās āriešu godības mantinieki. Tālāk nelaimīgais un neizlēmīgais bomzis Vidvuds pēkšņi kļūst par citu cilvēku un, savācis pārējo bomzēšanās kolēģu kompāniju, traucas uz Altaju medīt kādu noslēpumainu, tikko atrastu sanskrita manuskriptu. Te patrāpās viens no neizprotamajiem sižeta defektiem, jo nekādi nav skaidrs, kā iespējama tipiskā lūzera Vidvuda iemiesošanās jaunajā ādā un kāpēc īsti Vidvudam tik ļoti vajadzīgs šis manuskripts. Var, protams, iebilst, ka šāda veida ironiskos tekstos racionāli jautājumi zaudē jēgu, tomēr, manuprāt, drusku vairāk sižetiskās loģikas Vidvuda stāstam nenāktu par ļaunu.

Folkloriski holivudisku sižetu atlūzas trakā jūklī samaisās ar patlaban tik populāro kultūrvēsturisko trilleru klišejām, to parodijām un parodiju parodijām. Sanskrita manuskripts tiek sadzīts rokā, tomēr tas nekādu skaidrību nevieš – ne lasītāja, ne Vidvuda prātā. Tak pēc tam pēc kārtējā sižeta pārrāvuma seko kulminācija, vienlaikus arī nobeigums, kas citādi itin veiksmīgajam lasāmgabalam šķiet mehāniski pieķibināts klāt. Šķiet, autori gluži vienkārši nav zinājuši, kā lai grāmatai pieliek punktu, tāpēc sižets tiek sasiets banālā gredzenā, tiek drusku pažonglēts ar moralizēšanas (beigu galā pēkšņi nez kur pačibēj ironiski ņirdzīgā nots, kas dominējusi līdz šim) – un tas arī viss. Tiesa, it kā jaunu uzrāvienu sola iestarpinātās epizodes par Vidvuda draugu slepenajām izklaidēm (bandīts dresē suņus – neredzīgo pavadoņus, alkašs parkā dzenās pakaļ izmisīgi bēgošajiem bērņukiem, lai pie viņu somām pielipinātu atstarotājus, un tamlīdzīgi), tāpat gluži vai žilbinoša ir aina, kurā Vidvuds uzstājas Operā. Viņš, kaut arī no mūzikas nekā nejēdz, ar kustībām lieliski spēj imitēt čella spēli. Koncerts izdodas – klusuma brīdis, kurā Vidvuds aizrautīgi izžestikulē čella solo, kļūst par mākslas darbu. Iepretī šīm veiksmīgajām epizodēm – piemēram, stāsts par hakeli (t. i., hakeri, kurš nespēj izrunāt „r” skaņu), kas paliek prastas zirgošanās līmenī.

Kopumā jāsaka, ka autori Vidvuda stāstā sabēruši daudzas spožas, daudzas drusku pastulbas un dažas klaji neveiksmīgas epizodes, bet nez kāpēc aizmirsuši aizpildīt spraugas starp tām un aizvedināt līdz galam dažus piesolītos sižetus. Var jau būt, ka te pie vainas visparastākais pieredzes trūkums. Bet, šā vai tā, dažus patīkamus brīžus Vidvuda stāsts spējīgs sagādāt, un tas nepavisam nav maz.

Karogs, 04.2007

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s