Saruna Āžbulvāra sestajā namā. Saruna ar Sarmīti Neibarti

image Guntis Berelis. Jūs abi ar Aivaru bijāt tik ļoti atšķirīgi cilvēki. Mani vienmēr interesējis – Aivaram nepaprasīju, tagad jautāšu tev – kā tas īsti notika, ka jūs sapazināties, sagājāt kopā un kā tu vispār ar Aivaru spēji sadzīvot.

Sarmīte Neibarte. Tas ir stāsts par manu vārdadienu. 9. decembris, 1967. gads. Mani draugi atnāca kopā ar Aivaru. Tajos laikos vienīgās nopērkamās puķes bija alpu vijolītes, bet Aivars artnāca ar ļoti skaistām krizantēmām. Pēc tam viņš stāstīja, ka ievērojis mani jau Kazā, kaut gan es tur nebiju biežā viešņa. Nez kāpēc cukura vietā viņš pie tējas pielika sāli, un vēlāk teica, ka es esot viņu iebarojusi. Vēl joprojām nezinu, vai tas bija tīši vai netīši, bet toreiz viņš pie manis atstāja cepuri. Nākamajā dienā bija klāt baltā kreklā un ar pantiņiem padusē.

G. B. Jauns dzejnieks – tolaik tak vēl bez pirmās grāmatas?

S. N. Jā, grāmata iznāca nākamajā gadā. Kad mēs iepazināmies, Mācos lasīt manuskripts gan jau redakcijā gaidīja izdošanu.

G. B. Tobrīd Aivaram bija jau turpat 30, nē, 27 gadi. Parasti jaunie dzejdari sparīgi debitē, kad viņiem knapi pāri 20. Kāds izskatījās Neibarts sešdesmito gadu jauno poētu kontekstā? Nelikās jau novecojis?

S.N. Viņš jau nebija tāds, kas mērķtiecīgi gāja. Vienkārši – dzīvoja un dzejoja. Blakus bija Leinerts, vēl tajā vidē it kā arī Māris Čaklais, bet Māris daudz tiešāk gāja uz savu mērķi. Tad man piedzima Uģis… Aivars nebija Uģa tēvs – kad mēs iepazināmies, es jau Uģi gaidīju. Bet Aivars prom negāja. Sanāca vispār tā jocīgi…

G. B. Ja nemaldos, tu toreiz noņēmies ar mākslas būšanām. Vairākām Aivara grāmatām pat dabūji gatavus vāciņus.

S. N. Jā, gatavojos stāties Mākslas akadēmijā, bet tas dzīvesveids toreiz bija tāds… Četrus vai piecus gadus nodzīvojām laukos, Valmieras rajona Rencēnos. Tur mammai bija māja.

G. B. Neibarts – un laukos? Nevis Āžu bulvārī, Torņakalnā vai pie Māras okeāna? Varu iedomāties viņu uz nedēļu izbraucam laukos, bet ne jau piecus gadus.

S. N. Patiesībā viņš sevi tur ļoti labi atrada, kaut gan – nevarētu teikt, ka viņam ļoti patika tie lauki. Dzejoļi kļuva tādi tēlaināki. Otro grāmatu viņš uzrakstīja laukos. Klejoja pa mežiem, naktīs sēdēja koridorītī, lasīja vai rakstīja. Reizēm brauca uz Rīgu.

G. B. Bet godīgu darbu negribēja strādāt?

S. N. Tā jau nu gluži nebija. Viņš strādāja visgodīgāko darbu – dzejoļus rakstīja! Kurš vēl cits tik godīgi dzīvi nodzīvojis – neviena pasūtījuma pantiņa. Kad iepazināmies, Aivars vienā filmu kantorī filmas tulkoja – un viņam ļoti labi izdevās. Pēc tam, kad pārcēlāmies uz laukiem, tas gan beidzās. Laukos arī – pļāva zāli… Īpaši atceros vienu rudeni, kad mamma bija slimnīcā. Nāca virsū aukstums, mēs vācām saknes, gājputni bariem cits pēc cita lidoja pāri laukam…

Pēc tam pārdevām lauku māju un tikām pie šitās, Āžu ielā, tas bija 1972. gadā. Viena pati visu vasaru remontēju. Aivars reizēm atnāca, pieturēja diegu, ja vajadzēja uz sienas taisnu strīpu novilkt. Māju nopirkām, bet iestāstīja – papīros vajagot rakstīt, ka dāvina, tad izdevīgāk ar nodokļiem. Tāpēc nupat man bija tiesāšanās. Īpašnieks Vācijā nomiris, bet radi sarosījušies un apņēmušies man visu noņemt. Tiesa bija man par labu. Pagaidām. Vēl nav pārsūdzējuši.

Dzīvojām trijatā, Aivars, Uģis un es, pa ziemām arī mamma. Un vēl suņi. Kādreiz bija suņu bari, tagad – kaķi.

G. B. Savulaik, kad Neibarts runāja par Āžu bulvāri, man likās, tāda nemaz nav – ka Āžu bulvāris ietilpst viņa pašsacerētajā pilsētas mitoloģijā. Tikai pēc daudziem gadiem garāmejot nejauši iekrita acīs plāksnīte, ka šī ieliņa patiešām saucas Āžu iela. Kā Āžu iela pārtapa par Āžu bulvāri?

S. N. Pati no sevis. Reiz no Vācijas man pat sūtīja vēstuli uz adresi – Āžu bulvāris 6. Vēstule atnāca.

G. B. Tāds pagalam netaktisks jautājums. Kā ar Neibartu vispār iespējams sadzīvot?

S. N. Nu, kā – 33 gadus sadzīvojām! Varbūt viņā ārēji kaut kas mainījās, bet būtība jau palika tā pati, kas pirms gadiem, kad ar viņu iepazinos. Un manā dzīvē jau nav Ņurbulis. Manā dzīvē ir tikai Neibarts. Un Aivars. Ņurbulis – tas ir kaut kādiem tur… svešiniekiem.

G. B. Gandrīz vienmēr, kas es te pabiju, Āžu bulvārī bija ieviesies kāds drusku vai pavisam apdzēries ļaužs. Ar Aivaru puslīdz skaidrs – traki labi viņam gāja pie sirds tās garumgarās runas pie šņabja pudeles. Bet kā tu spēji pieņemt un pārdzīvot šīs okupācijas lēkmes, to žūpu baru, kas nemitīgi ņudzinājās ap Neibartu?

S. N. Nezinu. Kaut kāds zemnieka raksturs laikam…

G. B. Un Aivars tikai staigāja un dzejoja?

S. N. Jā, tā sanāk. Es varbūt nepareizi darīju, ka neprasīju, lai pasāk kaut ko lietderīgāku, bet es par to neuztraucos. Kādreiz esi dzirdējis, ka es skaišos?

G. B. Tas mani visvairāk pārsteidz, ka neesi ņēmusi koku un dzinusi okupantus ārā no šejienes! Mani arī tai skaitā.

S. N. Esmu dzinusi. Ir bijuši cilvēki, kurus esmu izmetusi ārā, ir bijuši, ko neesmu laidusi iekšā.

Okupācijas lēkmes bija, bet viņas arī beidzās. Aivaram bija periodi, kad viņš izlikās, ka nav mājās. Grodums kaut kur rakstīja, ka atbraucis no Liepājas, vajadzējis dziesmu tekstus, bet Neibarta nedēļu nav bijis mājās. Es tikai teicu, ka viņa nav mājās. Mājās viņš bija, bet viņa nebija cilvēkiem.

Man liekas, ka mūžā katram cilvēkam vispār ir maz draugu. Aivaram tāds bija Arvīds Ulme. Ulmem bija ļoti liela nozīme Aivara pēdējos gados. Aivars taču bija izteikts zaļais! Gan domāšanā, gan arī piedalījās visās tajās būšanās. Jaunībā draugs bija tāds Pauls. Tie pārējie, kas te nāca, varbūt arī bija draugi, bet citādāki.

G. B. Pudeles brāļi?

S. N. Nē, pudeles brāļi arī ne…

Vai, es ļoti labi atceros Aivara Ozoliņa pirmo vizīti. Tāds zēniņš, ļoti kautrīgs. Uz tualeti gāja uz kaut kādu ēdnīcu netālu, te neatļāvās. Iesaucu viņu par Gudro Aivaru – bija jau arī gudrs. Tā šī iesauka pielipa. Brūveris pirmo reizi te parādījās tāds pavisam tieviņš – vai tagad spēj iedomāties, ka Brūveris var būt tieviņš? Juris Vilcāns – viņš bija no tiem, kas klīda apkārt un meklēja naktsmājas. Viņu arī neesmu laidusi iekšā. Vispār man ar Vilcānu bija ļoti interesanta iepazīšanās. Iestājos rindā galvenajā pastā pie telefona automāta, man priekšā kāda sieviete – vaicāju, vai viņa pēdējā. Viņa pagriežas pret mani, un es ieraugu, ka tas patiesībā ir vīrietis ar ļoti gariem matiem. Nākamajā dienā tas pats nepazīstamais garmatainis man te mājās klauvē pie loga – kā tāds spoks. Izrādās, kāds viņu bija atsūtījis te pie Aivara.image

Sarmīte Neibarte

G. B. Man atmiņā palicis tāds Vērdalaks, kuru Aivars diezgan bieži pieminēja, bet man gadījās viņu tikai vienu reizi redzēt. Gulēja te uz dīvāna un pūta dūmus griestos. Kas viņš bija? It kā izbijis režisors, izracis mežā zemnīcu un tur dzīvojis…

S. N. Ģirts – Ģirts Kraulis. Tik traki nebija ar to zemnīcu, bet mūžs gan bija traks un beigas arī. Ļoti traģisks mūžs. Mācījās kopā ar Ķimeli Maskavā, bet nepabeidza. Krievu laikā par parazītisku dzīvesveidu ielikts cietumā, pazaudējis dzīvokli. Tas viņu salauza. Barikāžu laikā, tajā vājprāta aukstumā bija iebāzts Maskavas rajona triperbārā, tur arī nomiris. Vurdalaks vienmēr bija ar melnu samta bereti.

Aivara sabiedriskā dzīve, bohēma, bija ļoti skaļa un pamanāma. Nebija pamanāma tā otra dzīve. Un tāpēc arī ir tas alkoholiķa tēls. Ja būtu bijis tikai tas, tad mēs tiešām nebūtu tos 33 gadus kopā nodzīvojuši.

G. B. Bet uz āru viņam ļoti veiksmīgi izdevās radīt plītētāja tēlu. Kāda atšķirība starp Aivaru skaidrā un Aivaru pilnā?

S. N. Nu, beidz man šādus jautājumus! Runājot par šo tēmu, man ļoti sāpēja tavs nekrologs. Nav taisnība, ka viņš dzērumā nosmaka.

G. B. Atvaino, bet tā bija vienīgā versija, ko biju dzirdējis. Kā tad bija īstenībā?

S. N. Pirmkārt, miršana jau nav tik vienkārša lieta. Patiesībā tā ir aiziešana. Nu, bija te viena pudele izdzerta ar kādu – es nezinu, ar ko tieši. Visi pieņem, ka tā jābūt, – piedzērās un cauri. Bet uguns bija sākusies divās vietās – krēslā, kur avīzes, un dīvāna kājgalī, kur pat čība negāja apakšā. Un pelnutrauks pat nebija apgāzies. Kad pusdeviņos tika izsaukti ugunsdzēsēji, man pazvanīja uz darbu, es atbraucu, bet viņš jau bija sastindzis auksts. Slēģi arī bija vaļā – mēs vakaros parasti aizveram slēģus. Patiesībā tas izglāba šo māju. Kāds no kaimiņiem pa logu bija pamanījis uguni un izsaucis ugunsdzēsējus, citādi viss te būtu izdedzis pa tīro.

G. B. Tad tu domā, ka viņš jau pirms tam nomira, tas cilvēks nobijās un…?

S. N. Jā, tā es domāju. Viņam bija ļoti slikti ar veselību. Aivars nedrīkstēja gulēt uz muguras – naktīs nācu un griezu viņu uz sāniem. Kuņģis arī viņam bija ļoti slims. Nezinu, kas tieši par vainu, jo Aivars jau pie ārstiem negāja.

Bet caur uguni jau viņam bija jāiziet! Izlasi Torņakalna kentauru, tur viss pateikts.

Man jau bija seriāls – vispirms aizgāja dēls, tad mamma, suns, visubeidzot Aivars. Dažu gadu laikā. Gan jau Dievam bija savi nolūki, ka no visas ģimenes atstāja mani pēdējo.

imageStūrītis Neibarta istabā ar Andreja Ģērmaņa 1969. gadā gleznoto Neibarta portretu

G. B. Bet ko policija sacīja par visu šo būšanu?

S. N. Es nedrīkstēju nekā teikt, es klusēju! Jo Aivars bija jākremē un pelni jāizkaisa Rožu laukumā. Iepriekšējā gadā viņš pats man vairākas reizes to bija teicis. Taču, tiklīdz ir kaut kas krimināls, kāda izmeklēšana, tad nedrīkst kremēt.

Ugunsdzēsēji tajā vakarā ļoti bija centušies. Viss te bija sagāzts ar ūdeni, mirka. Tikai pats Aivars gulēja tāds mierīgs. Puse papīru bija izmesti ārā pa logu. No otras istabas arī viss ārā. Uznāca vējš, un tad bija tāds dzejoļu virpulis te uz ielas. Kaimiņi un es – mēs salasījām. Dzejoļus ar knaģiem sakārām žāvēt uz veļas auklām. Kaimiņmājā bija pilns pagrabs ar žūstošiem dzejoļiem.

G. B. Kas īsti Aivaram bija Torņakalns – kāpēc tik bieži tas piesaukts viņa pantos?

S. N. Viņš tur bērnībā dzīvoja, gāja skolā. Viņi abi ar Veitneru bija Rex Torņakalnensis. Es nezinu, kā radās šis apzīmējums.

G. B. Un leģenda, ka viņš, kad apnīkot sabiedriskā dzīve, bēgot uz Torņkalnu dzejoļus rakstīt?

S. N. Tur nu gan viņš neko nevarēja uzrakstīt. Tur bija ļoti mazs dzīvoklītis. Aivars vienkārši nekad negribēja palikt te viens. Nezinu, kāpēc. Ja es gāju uz darbu – diennakti strādāju, tad viņš vienkārši gāja kājām uz Torņkalnu pie mammas.

G. B. Kā vispār Aivars rakstīja dzejoļus? Bija kaut kādi īpaši rituāli vai paradumi? Tekstus rakstīja impulsīvi – kā uzraksta, tā gatavs! – vai arī pēc tam strādāja ar tiem?

S. N. Pie galda, kā rakstniekiem pieklātos, viņš nerakstīja. Tupēja krēslā un mazos blociņos rakstīja. Turklāt rūtiņu. Reiz, kad nevarēja nopirkt rūtiņu blociņus, atnesu vienu bez rūtiņām. Pieņēma, protams, bet ļoti gribējās tās rūtiņas. Tagad, kad gāju visam cauri, redzēju, ka daudzi dzejoļi ir laboti. Liekas, ne tūliņ pēc uzrakstīšanas – labojumi ar citu pildspalvu.

G. B. Man radās priekšstats, ka, lai nu kas, bet slava vai vismaz atzinība Neibartam pavisam nebija no svara.

S. N. Tādā ironiskā nozīmē jau runāja – slavu un naudu! Bet tā viņa ņurbuliskā izteiksme. Būtībā – nē, netiecās pēc slavas.

G. B. Tādā gadījumā – kā viņš vispār dabūja gatavas grāmatas, ja Aivaram svarīgs bija process nevis gala rezultāts?

S. N. Acīmredzot pagāja kādi gadi pēc iepriekšējās grāmatas iznākšanas, izdevniecībā bija atkal pienākusi Neibarta kārta, izdevniecība prasīja – un Aivars deva. Teica, ka visgrūtāk esot nevis uzrakstīt vai kopā salikt, bet izdomāt nosaukumu.

G. B. Te uz plaukta ir modinātājs, kas apstājies uz pulksten desmitiem…

S. N. No mūsu iepazīšanās brīža visu kopīgās dzīves laiku pulksten desmitos vakarā mēs viens par otru piedomājām. Ja abi bijām mājās, iegāju pie Aivara vai viņš atnāca pie manis. Cik pulkstenis? – viņš vaicā. Tik, cik kājai pirkstu, – tā apmēram atbildu. Kad Aivars aizgāja un sāku visu te sakopt, pulkstenis bija apstājies uz desmito stundu.

imageimage

Pulkstenis, kas apstājies uz desmitiem, un viena no ugunsgrēkā cietušajām grāmatām

G. B. Cik noprotams, nepavisam ne tik vieglo kopā dzīvošanu ar Aivaru tu nekad neesi uztvērusi kā baigi smago krustu?

S. N. Ne-e. Es droši vien esmu nepareiza.

G. B. Tagad esi Neibarta manuskriptu glabātāja. Uztver sevi tā?

S. N. Tas pulkstenis man visu pateica priekšā, kas jādara.

G.B. Manuskriptus nedod muzejam?

S. N. Vēl viss ir pie manis. Man jādomā, jo galu galā esmu pēdējā uz šitā kuģa. Vai uz plosta.

G. B. Man liekas, tu diezgan fatālistiski to visu uztver…

S. N. Ļoti laprāt tagad dzīvojos vien pati.

G. B. Vai tu biji Neibarta mūza?

S. N. To gan es nezinu.

Interviju publicēšanai palīdzēja sagatavot Austra Gaigala

Karogs, 12.2006. Saruna publicēta Aivaram Neibartam veltītā Skatā Viscaur Neibarts

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s