Antons Austriņš – pazīstamais un nezināmais

image Antona Austriņa vārds visiem droši vien atmiņā vēl no skolas laikiem, taču diez vai pat ļauži, kas puslīdz orientējas literatūras vēsturē, zinās teikt, ko tik izcilu Austriņš sarakstījis (ja nu vienīgi bērnības atmiņu grāmatu Puiškans), ka viņu parasti mēdz minēt tūlīt pēc Skalbes un Akuratera. Arī Latviešu literatūras vēsturē viņš pieminēts tikai garāmejot. Tāpēc rakstu krājums Ikviens mēs sevī zvaigzni nesam. Antons Austriņš – pazīstamais un nezināmais (Pils; sastādītāja Alīna Romanovska; krājuma pamatā ir referāti, kas nolasīti 2004. gadā Austriņa 120 dzimšanas dienai veltītajā konferencē) īsti vietā.

Krājumā publicētas sešas apceres. Alīna Romanovska stāsta par telpas īpatnībām Austriņa prozā, īpašu uzmanību pievērsdama dabas Vecpiebalga, Latgale, Itālija) un civilizācijas (Pēterburga – Austriņš bijis vienīgais latviešu rakstnieks, kurš tik pamatīgi aprakstījis Pēterburgu) sastatījumam. Maija Burima analizē Austriņa iespējamo iespaidošanos no Hamsuna. Anitas Stašulānes Teosofijas idejas Latvijā: Antona Austriņa Pēterburgas tēlojums skar ļoti interesantu tēmu. XX gadsimta sākumā krievu intelektuāļi gluži vai maniakāli aizrāvās ar teosofiju, Blavatsku, dažādu austrumnieku mācību vulgarizācijām un tamlīdzīgiem pekstiņiem. Ne mazums izcilu darbu radušies, inspirējoties no visādām muļķībām. Zinot latviešu literātu ciešo saistību ar Maskavu un Pēterburgu, saprotams, ka kaut kādiem atspulgiem no visas šās padarīšanas vajadzētu būt arī latviešu literatūrā, taču, šķiet, neviens pētnieks šīs tēmas pagaidām nav skāris (ja nu vienīgi vēlākā laikposmā saistībā ar Rihardu Rudzīti). Tāpēc Stašulānes jautājums – vai (un cik lielā mērā) Austriņš bija pazīstams ar teosofu idejām? – nav bez pamata, kaut gan man likās, ka autores fiksētā analoģija starp dažām Austriņa prozas detaļām un Andreja Belija Pēterburgu ir aiz matiem pievilkta (turklāt uzsvērt, ka, redz, miglas tēlus izmantojis ne tikai Austriņš, bet arī Belijs – it kā viņš būtu pirmgājējam Austriņam nospēris šīs spēlītes –, tas nu drusku par traku). Runājot par paralēļu meklējumiem – ārkārtīgi aizraujošs likās Fjodora Fjodorova plašais apcerējums Antons Austriņš: Осип Мандельштам (publicēts krievu valodā), kaut gan autors jau pašā sākumā uzsver, ka Austriņam ar Mandelštamu nav un nemaz nevar būt nekāda saistība. Īstenībā nekas arī netiek meklēts vai pierādīts, vēl vairāk – apceres pamatā ir kāds Austriņa teksts par Itālijas vīniem, kuru Fjodorovs nejauši saklausījis un kurš tikpat nejauši apziņā saslēdzies ar kādu Mandelštama tekstu. Gala iznākumā saveidojusies patiešām eleganta literatūrpētnieciska avantūra, kurā nejaušo spēli ar divu dzejnieku nejaušo saspēli līdzsvaro viscaur pamatīgā tekstu analīze. Vēl – Maruta Cīrule stāsta par Austriņa draudzību un sadarbību ar komponistu Jāni Zālīti, Pēteris Savickis – par Austriņa atspulgiem tēlotājmākslā.

Vienīgi jāpiebilst, ka krājumā derēja arī kāds biogrāfisks apcerējums vai vismaz izvērsta Austriņa dzīves un daiļrades hronoloģija. Tagad gan ir skartas dažādas – un lāgiem ne pašas būtiskākās – Austriņa daiļrades nianses, taču par Austriņa dzīvi nākas spriest pēc atsevišķām un savā starpā tikpat kā nesaistītām rakstos izkaisītām biogrāfijas epizodēm.

Karogs, 01.2007

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s