Margarita Perveņecka “Visi koki aizgājuši”

image Margarita Perveņecka līdz šim vairāk bijusi zināma kā dramaturģe un scenāriste. Nu iznākusi viņas pirmā prozas grāmata – stāstu krājums Visi koki aizgājuši (Dienas Grāmata, 2006), kurā iekļauti astoņi stāsti (man gan netapa skaidrs, kāpēc autore šos ne pārāk apjomīgos tekstus nokrustījusi par garstāstiem, kaut gan – attiecības starp stāstu un garstāstu pat viskvēlākajiem matu skaldītājiem diez vai ir īsti skaidras).

Rimands Ceplis Perveņeckas grāmatu jau pasteidzās nodēvēt par šāgada spilgtāko debiju prozā, gan aizmirsdams piebilst, ka puslīdz vērā ņemamu prozisku debiju šogad vispār nav manīts (starp citu, gluži tāpat kā pagājušo un aizpagājušogad). Tomēr jāpiekrīt gan tam, ka debija ir spoža, gan arī tam, ka Perveņeckas proza ir pārsteidzoša – lāgiem pat tik lielā mērā, ka nav skaidrs, ko lai ar to iesāk. Un, ja kādam tekstam vēl nav uzdarināts plauktiņš, kurā to ievietot, tas liecina, ka literatūrā „kaut kas notiek”. Kas ar literatūru notiek Perveņeckas stāstos – atzīšos, patlaban man grūti to precīzi formulēt. Gluži triviālas un sadzīviskas situācijas vai sižeti tiek apaudzēti ar gigantiskām mežģīnēm – dažkārt tās ir apzinīgas rokdarbnieces uzcītībā meistarotas itin sievišķīgas mežģīnes (Ikstena salīdzinājumā ar Perveņecku liekas gluži vai sīkstulības iemiesojums), citkārt – visādi sirreāli un absurdi pekstiņi (ja patīk, Perveņeckas prozai aiz matiem patiešām var pievilkt cieši klāt sirreālisma vai absurda poētiku), lāgiem – galīgs, bet reti priecīgs murgs. Katrā ziņā – jautrības netrūkst pat tad, kad autore rakņājas pa drūmi profānās esamības zemslāņiem. Īpaši veiksmīgi padevušies Perveņeckas maniakālie bērņuki – teiksim, Fanija Aizlūzušajā zarā, kas no sava suņa darina somiņu, un viņas ačgārnais atspulgs Gustavā (autore ļoti iecienījusi šādas slēptas spoguļspēles); tāpat arī Atomam Atomā nav ne vainas, ko gan nevar teikt par bērņukiem blakusesošajiem pieaugušajiem, kas liekas tik izplūduši un bezkrāsaini, ka pie stāstu beigām parasti aizmirstās, kas šī persona vispār ir.

Gandrīz katrā stāstā autore bliež vaļā no visiem mācēšanas (vai nemācēšanas) stobriem, tekstā ieplūst milzīgas jēgas/bezjēgas masas, stāsts pamazām uzpūšas kā tāds gaisa balons un tad… Jā, bet tad nekas nenotiek – balons karājas gaisā, berzēdamies gar citiem ļoti līdzīgiem baloniem. Nav iespējams pateikt, kurš no stāstiem grāmatā ir labāks, kurš – sliktāks. Visi vienādi – pat tik lielā mērā, ka, tikko izlasījis Visi koki aizgājuši, es vairs neņemos izklāstīt, par ko katrā stāstā tika vēstīts. Var jau būt, ka autores rakstības maniere vispār neļauj runāt par kvalitātes jēdzienu (līdzīgi tas notiek ar Einfelda prozu) – viņa definē pati savus spēles likumus un pati arī tos realizē, neļaudama tos salīdzināt ar citu rakstītāju spēles likumiem. Teksts pilnībā spēj realizēties tikai Perveņeckas poētikas kontekstā.

Tomēr man liekas, ka vaina meklējama kur citur. Autore rakstīdama trakā ātrumā traucas uz priekšu, raksta, kā un ko iepatīkas, cik vien ātri pirksti spēj izsekot apziņas pasviestajiem vārdu mudžekļiem. Pierakstīts tiek viss, nestrādā ne kvalitātes, nedz jēgas filtri – līdz ar to blakus ir fantastiski spožas epizodes vai detaļas un galīgi nevarīgi savārstījumi (galu galā – sirreālisma poētika cieši robežojas ar garlaicību, bet absurds – ar muļķību). Iespējams, Lesbanons un Svešumos, varbūt arī Atoms tikai iegūtu, ja šos tekstus par kādu trešo daļu apcirptu, vien nelaime tā, ka nudien nav skaidrs, ko no šiem stāstiem lidināt laukā, jo viss liekas tik vienveidīgi līdzvērtīgs.

Citiem vārdiem – tekstam ļoti pietrūkst precizitātes, bet darbības epizodēm – kontrastainuma. Te, protams, atkal var iebilst, ka varbūt tieši šī plūstamība un aptuvenība ir viens no Perveņeckas poētikas stūrakmeņiem. Var jau būt, tomēr, kad es izlasu, ka, piemēram, „Morics ar pieaugošu griezes momentu metās pretējā virzienā” (šādas pērles iespējams izrakstīt lappušu lappusēm), manī briest pamatotas aizdomas, ka tā nav vis kārtējā patīkamā tekstuālā ačgārnība (piebildīšu, ka arī tādu grāmatā ir atliku likām), vienlīdz patīkamā sirreālā sīkdetaļa vai manam prātam neizprotama lingvistiska asprātība, bet gan elementārs neprofesionālisms, kas izpaužas visos teksta līmeņos – sākot no valodiskā līdz sižetiskajam. Vēl – ja mazsaprotami vai galīgi nesaprotami teksta fragmenti tiek krāmēti cits uz cita, savā starpā viņus vieno velnszin kādas pakāpes radniecība un sižets brīžiem pavisam apslīkst nesakarīgu epizožu čūkslājā, turklāt tas tiek darīts gandrīz 300 lappušu garumā, tad rodas iespaids, ka autorei lāgiem vienkārši pietrūcis mēra izjūtas.

Kopumā – manuprāt, Visi koki aizgājuši, kā jau teikts, ir atsevišķu patiešām veiksmīgi izstrādātu epizožu un fragmentu kopojums, taču spraugas starp šiem fragmentiem aizpildītas ar pavisam bezgaršīgu tekstuālu biezputru. Ja šī biezputra ir nepieciešama Perveņeckas poētikas sastāvdaļa – konsekvences trūkumu viņai nekādi nevar pārmest. Tomēr ticamāk, ka te pie vainas vienvienīga nejaušība, kas dažkārt gan var lieliski darboties kā katalizators, taču, paceļot to likumsakarības kvalitātē, nejaušība pārkvalificējas par garlaicību.

Karogs, 12.2006

______________________________

Vēl par Margaritu Perveņecku:

One thought on “Margarita Perveņecka “Visi koki aizgājuši”

  1. Atpakaļ ziņojums: Tās var būt Tavas! Grāmatas par brīvu. « kni virtuve

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s