Saruna Āžbulvāra sestajā namā. Saruna ar Sarmīti Neibarti

image Guntis Berelis. Jūs abi ar Aivaru bijāt tik ļoti atšķirīgi cilvēki. Mani vienmēr interesējis – Aivaram nepaprasīju, tagad jautāšu tev – kā tas īsti notika, ka jūs sapazināties, sagājāt kopā un kā tu vispār ar Aivaru spēji sadzīvot.

Sarmīte Neibarte. Tas ir stāsts par manu vārdadienu. 9. decembris, 1967. gads. Mani draugi atnāca kopā ar Aivaru. Tajos laikos vienīgās nopērkamās puķes bija alpu vijolītes, bet Aivars artnāca ar ļoti skaistām krizantēmām. Pēc tam viņš stāstīja, ka ievērojis mani jau Kazā, kaut gan es tur nebiju biežā viešņa. Nez kāpēc cukura vietā viņš pie tējas pielika sāli, un vēlāk teica, ka es esot viņu iebarojusi. Vēl joprojām nezinu, vai tas bija tīši vai netīši, bet toreiz viņš pie manis atstāja cepuri. Nākamajā dienā bija klāt baltā kreklā un ar pantiņiem padusē.

G. B. Jauns dzejnieks – tolaik tak vēl bez pirmās grāmatas?

S. N. Jā, grāmata iznāca nākamajā gadā. Kad mēs iepazināmies, Mācos lasīt manuskripts gan jau redakcijā gaidīja izdošanu.

G. B. Tobrīd Aivaram bija jau turpat 30, nē, 27 gadi. Parasti jaunie dzejdari sparīgi debitē, kad viņiem knapi pāri 20. Kāds izskatījās Neibarts sešdesmito gadu jauno poētu kontekstā? Nelikās jau novecojis?

S.N. Viņš jau nebija tāds, kas mērķtiecīgi gāja. Vienkārši – dzīvoja un dzejoja. Blakus bija Leinerts, vēl tajā vidē it kā arī Māris Čaklais, bet Māris daudz tiešāk gāja uz savu mērķi. Tad man piedzima Uģis… Aivars nebija Uģa tēvs – kad mēs iepazināmies, es jau Uģi gaidīju. Bet Aivars prom negāja. Sanāca vispār tā jocīgi…

G. B. Ja nemaldos, tu toreiz noņēmies ar mākslas būšanām. Vairākām Aivara grāmatām pat dabūji gatavus vāciņus.

S. N. Jā, gatavojos stāties Mākslas akadēmijā, bet tas dzīvesveids toreiz bija tāds… Četrus vai piecus gadus nodzīvojām laukos, Valmieras rajona Rencēnos. Tur mammai bija māja.

G. B. Neibarts – un laukos? Nevis Āžu bulvārī, Torņakalnā vai pie Māras okeāna? Varu iedomāties viņu uz nedēļu izbraucam laukos, bet ne jau piecus gadus.

S. N. Patiesībā viņš sevi tur ļoti labi atrada, kaut gan – nevarētu teikt, ka viņam ļoti patika tie lauki. Dzejoļi kļuva tādi tēlaināki. Otro grāmatu viņš uzrakstīja laukos. Klejoja pa mežiem, naktīs sēdēja koridorītī, lasīja vai rakstīja. Reizēm brauca uz Rīgu.

G. B. Bet godīgu darbu negribēja strādāt?

S. N. Tā jau nu gluži nebija. Viņš strādāja visgodīgāko darbu – dzejoļus rakstīja! Kurš vēl cits tik godīgi dzīvi nodzīvojis – neviena pasūtījuma pantiņa. Kad iepazināmies, Aivars vienā filmu kantorī filmas tulkoja – un viņam ļoti labi izdevās. Pēc tam, kad pārcēlāmies uz laukiem, tas gan beidzās. Laukos arī – pļāva zāli… Īpaši atceros vienu rudeni, kad mamma bija slimnīcā. Nāca virsū aukstums, mēs vācām saknes, gājputni bariem cits pēc cita lidoja pāri laukam…

Pēc tam pārdevām lauku māju un tikām pie šitās, Āžu ielā, tas bija 1972. gadā. Viena pati visu vasaru remontēju. Aivars reizēm atnāca, pieturēja diegu, ja vajadzēja uz sienas taisnu strīpu novilkt. Māju nopirkām, bet iestāstīja – papīros vajagot rakstīt, ka dāvina, tad izdevīgāk ar nodokļiem. Tāpēc nupat man bija tiesāšanās. Īpašnieks Vācijā nomiris, bet radi sarosījušies un apņēmušies man visu noņemt. Tiesa bija man par labu. Pagaidām. Vēl nav pārsūdzējuši.

Dzīvojām trijatā, Aivars, Uģis un es, pa ziemām arī mamma. Un vēl suņi. Kādreiz bija suņu bari, tagad – kaķi.

Turpināt lasīt