Elmārs Šmelte “Klusi lauki, rāma tāle”

Ilgonis Bērsons septiņdesmitajos gados Talsu rajona laikrakstā vairākkārt aicinājis vākt atmiņas par dzejnieka un prozista Viļa Veldres (1908 – 1940) dzīvi. „Arī šī grāmata, lai gan ar pailgu kavēšanos, ir atbalss I. Bērsona aicinājumam,” raksta novadpētnieks un žurnālists Elmāra Šmeltes grāmatā Klusi lauki, rāma tāle (2006; izdevniecība nav norādīta – kā noprotams, autors izdevis grāmatu pats; Elmārs Šmelte (1928) publicējis vairākus ceļvežus pa Kurzemi, novadpētnieciskas ievirzes grāmatas un daudzus rakstus periodikā). Kaut arī grāmatas apakšvirsraksts – Vilis Veldre Vandzenē (Veldre daudzus gadus dzīvojis Talsu rajona Vandzenē, turpat sarakstīta lielākā daļa viņa darbu) – it kā stipri ierobežo apceramo tēmu, grāmata faktiski ir pirmā puslīdz apkopojošā Viļa Veldres biogrāfija (līdz šim par viņa dzīvi un daiļradi publicēti tikai atsevišķi raksti un atmiņas), kurā pamatoti akcentēta viņa saistība ar Vandzeni.

No vienas puses, grāmatā par Veldri kā rakstnieku pateikts pliks nekas – nav analizēta nedz Veldres dzejas poētika, nedz viņa teritorija trīsdesmito gadu literatūrā. Autors aprobežojas ar darbu un izdošanas gadu uzskaitījumu un īsiem prozas tekstu sižeta pārstāstiem, turklāt daudzviet traucē pārliecīga pietāte pret apceramo objektu. Tāpēc arī Veldres tīri psiholoģiskais tēls saveidojies pagalam blāvs – Veldre grāmatā tikai funkcionē, apzinīgi spēlēdams sabiedrībā cienījama rakstnieka lomu (un tikai vietumis nojaušami mājieni par dēmoniem, ar kuriem viņam – kā jau jebkurams rakstniekam – nācies cīnīties). No otras – grāmatai gana daudz plusu, kas šai gadījumā atsver mīnusus. Proti, autors lieliski aprakstījis vidi, kurā Veldre dzīvojis un kurai literatūrpētnieki līdz šim nav pievērsuši tikpat kā nekādu uzmanību tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, lai arī kā rakstnieks viņš bija gana „centrāls” – vismaz trīsdesmito gadu nogales literatūrā, viņa sadzīviskā esamība bija stipri provinciāla. Taču pats galvenais – autors apkopojis daudz agrāk nepublicēta materiāla, tostarp paša savāktās dzejnieka radu un paziņu atmiņas. Tieši šie autentiskie un unikālie materiāli piešķir grāmatai jēgu, īpaši vēl tālab, ka tie Elmāram Šmeltem ne reizi vien ļauj labot citu autoru pieļautās kļūdas.

Atsevišķa nodaļa veltīta arī Viļa Veldres mīklainajai nāvei. 1940. gada 17. septembrī viņš vienkārši pazuda, atstādams mājās gan dokumentus, gan personiskās lietas. Tiek uzskatīts, ka Veldre, baidīdamies no aresta, kas viņam kā Ulmaņa cildinātājam bija nenovēršams, izdarījis pašnāvību, taču kā un kur – nav zināms. Elmārs Šmelte ne tikai izanalizē vairākus pašnāvības variantus, bet arī piedāvā – un ar faktiem pamato – versiju par to, ka Veldre, līdzīgi viņa paša izdomātajam Porukam nepabeigtajā romānā Nemirušais Poruks (skat. žurnālu Grāmata, 1990. gada 8. nr), patiesībā aizbēdzis un turpinājis dzīvot cituviet. Šāda veida mītu darināšana pasaulē plaši izplatīta, taču saistībā ar latviešu literatūru, šķiet, gadījusies pirmoreiz.

Karogs, 09.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s