Viktors Lagzdiņš “Nakts „Mežāžos””

image Atkārtoti – trīsdesmit gadu pēc pirmpublicējuma – iznācis Viktora Lagzdiņa detektīvromāns Nakts „Mežāžos” (Tapals, 2006). Šim romānam vērts pievērst uzmanību tāpēc, ka tas būtībā ir vienīgais klasiskā angļu detektīva paraugs visā latviešu literatūras vēsturē. Atgādināšu, ka klasiskajā angļu detektīvā izmeklētājs meklē un, protams, atrod vainīgo starp nedaudzām potenciāli vienlīdz vainīgām personām, kas visas bijušas klāt nozieguma izdarīšanas brīdī, un to dara, nevis vākdams lietiskos pierādījumus vai ar šaujamo rokās vajādams iespējamo slepkavu, bet gan ar loģiskās domāšanas palīdzību. Grūti pateikt, vai autors to darījis apzināti, bet kanons ievērots perfekti. Pirmkārt, ierobežotais personu loks – no ārpasaules izolēta lauku māja, kurā salasījušies dzimšanas dienas svinētāji. Otrkārt, līķis pagrabā. Treškārt, izmeklētājs, dedukcijas ģēnijs. Gan jāpiebilst, ka Lagzdiņa milicijas apakšpulkvedī Ģirtā Randerā nav nekā ne ģeniāla, nedz arī īpaši kolorīta, kaut gan klasiskā detektīva kvalitāte lielā mērā atkarīga ne tikai no sižeta, bet arī no izmeklētāja personības pievilcības. Gluži pretēji – Randera psiholoģiskais veidols ir diezgan blāvs. Tas viegli izskaidrojams – romāna pirmpublicējums grāmatā (ceļš līdz grāmatai nebūt nebija īss un vienkāršs – par to autors stāsta pēcvārdā) iznāca 1976. gadā, un tolaik detektīvromānos ar nozieguma atklāšanu varēja atļauties nodarboties tikai godīgs padomju milicis, turklāt – likuma noteiktajos ietvaros. Tā arī Randers saveidojies mēreni pelēcīgs, mēreni gudrs, mēreni apsviedīgs. Taču Lagzdiņš šo nerakstīto prasību pēc socreālistiskās pelēcības pamanījies pavērst citā virzienā. Proti, jebkurā klasiskā detektīvā piekasīgs lasītājs noteikti atradīs kādu loģisku kļūdu, pārrāvumu cēloņsakarību virknē, sižetisku uztiepumu, neticamu pieļāvumu vai ko tamlīdzīgu. Taču Nakts „Mežāžos” autors nav varējis neko tādu atļauties, jo pelēcīgajā vidē ar sadzīviskajām dekorācijām, blāvajiem personāžiem un primitīvo nozieguma motivāciju jebkāds uztiepums vai pieļāvums būtu redzams jau no pirmā acu uzmetiena. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ Randera spriedumu ķēde, vienlaikus arī Kalveita nozieguma izdarīšanas un pēdu slēpšanas process izstrādāts tik satriecoši loģiski, ka ne mirkli nerodas iespaids par fikciju, kaut gan vēl viens obligāts klasiskā angļu detektīva atribūts – intelektuālā spēle komplektā ar kādu paradoksu (šai gadījumā – pagrieztajiem pulksteņa rādītājiem) – arī ir klātesošs. Turklāt autoram nācies attaisnot arī to faktu, ka noziegumu atklāj nevis padomju milicija kopīgiem spēkiem un ar bagātīga tehniskā arsenāla palīdzību, bet gan vientuļš dedukcijas lielmeistars – un šī iemesla dēļ romānā ārkārtīgi precīzi izzīmēta septiņdesmito gadu vide. Kopumā – trīsdesmit gadu laikā romāns Nakts „Mežāžos” nepavisam neliekas novecojis, ko gan nevar teikt par daudziem septiņdesmito gadu „nopietnās” prozas darbiem, un joprojām lasāms ar aizrautību – pat tad, ja noziedznieka vārds jau zināms no iepriekšējās lasīšanas reizes.

Karogs, 09.2006

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s