Rimants Ziedonis “Paradoksālā Latvija”

image Tā arī nesapratu, kāpēc Rimants Ziedonis savu grāmatu nokrustījis par Paradoksālo Latviju (Dienas Grāmata, 2006). Lai nu ko, bet paradoksus tajā neatradu, ja pieņemam, ka paradokss ir jēdziens, kurā ieslēpta ar formālās loģikas palīdzību šķietami neizskaidrojama, taču reāli esoša pretruna. Gluži pretēji – Paradoksālajā Latvijā lielākoties fiksēta itin parasta ikdiena. Kaut gan – viss atkarīgs no skatpunkta. Pieļauju, ka grāmatā aprakstītie ļauži savu esamību neuztver kā kaut ko pārsteidzošu vai ārkārtēju, turpretī Ziedonis ņo šīs vienmērīgās norišu plūsmas izceļ dienas gaismā unikālo un lāgiem arī neizskaidrojamo (strausu skraidelēšana pa ceļu mašīnai priekšā gan ir pārsteidzoša, taču to viegli var izskaidrot, turpretī tas, kāpēc 1935. gadā Spilvē sadūrās divas lidmašīnas, droši vien tā arī paliks mīkla, nu jau ar Ziedoņa gādību mazliet mitoloģizējusies). Te arī šāda veida grāmatu lielākā problēma: autors it kā tiecas maksimāli tuvināties ar aprakstāmo objektu, bet reāli tas nav iespējams. No otras puses – objekts pats sevi neredz un tāpēc nespēj apzināties savu unikalitāti, tāpēc skatījums no malas ir nepieciešams. Taču – tas ir tikai un vienīgi skatījums no malas. Ceļojot pa nepazīstamu vai mazpazīstamu pasauli, pirms tā ieraudzīta, tā jau iepriekš tiek uzkonstruēta prātā. Tāpēc gala iznākumā apraksts veidojas, reāli redzēto tuvinot saviem iepriekšpieņemtajiem priekšstatiem par šo realitāti. Lāgiem tas var klūt traucējoši – īpaši tas jūtams gadījumos, kad autors visparastāko stulbumu traktē kā sazin kādu eksotiku. Kaut gan – kopumā Paradoksālās Latvijas iedzīvotāji uzlūkoti un aprakstīti gana iejūtīgi un taktiski. Zināmā mērā Paradoksālo Latviju var salīdzināt ar nesen iznākušo Laimas Muktupāvelas grāmatu Tas notiek Latvijā. Princips tas pats – ceļojums uz provinci aprakstīšanas vērtā meklējumos komplektā ar pārsteiguma imitāciju, ieraugot, ka tur ne mazums uzmanības cienīgu objektu. Atšķirība vien tā, ka Muktupāvela vairāk koncentrējās uz drūmi pelēkās un bieži nospiedošās ikdienas norisēm, turpretī Ziedonis – uz unikālo un ārkārtējo.

Kas likās kaitinoši – grāmata valodiskā ziņā atstāj apmēram tādu pašu iespaidu, it kā uz plānas maizes šķēlītes būtu uzzieķēta pāris centimentrus bieza sviesta kārta un virsū vēl uzkrauta pamatīga speķa šķēle. Nu nekādi nav skaidrs, kālab augsto plauktu intelektuāļi, vēstot par mītisko substanci, ko dēvē par „vienkāršo tautu”, uzreiz sāk rakstīt tik atbaidoši „tautiskā” valodā, par varītēm „vienkārši” un „pamatīgi”. Tas nevis samazina, bet gan vēl vairāk palielina plaisu starp autoru un aprakstāmo objektu.

Karogs, 10.2006

_____________________________

Vēl par Rimantu Ziedoni

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s