Viktors Peļevins “Generation P”

Varbūt Peļevins patiesi eksistē

Viktors Peļevins. Generation P. No krievu val. tulk. Arvis Kolmanis. R., Jumava, 2001

Krievu literatūra patlaban vārās kā baigs piķa katls: nav nekādu precīzi definējamu orientieru, nekādas sistēmas, nekādas hierarhijas. Žilbinoša meistarība lieliski sadzīvo ar diletantisku māžošanos. Izdevēji ģēnijus producē ar plašu vērienu — gan jau kāds no viņiem izdzīvos ilgāk par pāris mēnešiem. Nemitīgi tiek uzpūsti aizvien jauni un jauni mīti, bet tikai tāpēc, lai tūlīt pat tos varētu sabrucināt. Tomēr visā šajā haosā krievu literatūra nav zaudējusi kādu svarīgu īpašību. Proti, Krievijā rakstniecība nav pārvērtusies par profesiju — par naudas un slavas pelnīšanas līdzekli. Pareizāk sakot, rakstniecība var būt gan profesija, gan naudas un slavas pelnīšanas līdzeklis, bet vispirmām kārtām tā ir apsēstība. Varbūt tieši tāpēc krievu literatūra šķiet stipri dzīvāka par pārmēru profesionalizējušos rietumpasaules tekstu producēšanas mehānismu.

Viktors Peļevins ir viens no krievu literatūras mītiem. Varbūt Peļevins patiesi eksistē, kaut gan ir lasītas versijas, ka Peļevins — tas ir pseidonīms, ar ko maskējusies kāda cita persona vai rakstnieku grupa. Tāpat ir lasīti šādu mistifikāciju atspēkojumi, kas ieturēti tik pārspīlēti nopietnā stilistikā — ar citātiem no oficiāliem dokumentiem, kuriem it kā vajadzētu apliecināt Peļevina personības esamību, intervijām ar viņa skolas un studiju biedriem (šādi pētījumi parasti tiek publicēti par mirušiem rakstniekiem) —, ka tie jau paši par sevi atgādina mistifikāciju. Retumis pavīd Peļevina fotogrāfijas, ir publicētas nedaudzas intervijas ar viņu. Lai vai kā, bet eksistē teksti, kas parakstīti ar Peļevina vārdu, taču tie nekādi nepierāda paša Peļevina esamību, sevišķi, ja ņemam par pilnu viņa darbos apspēlētas idejas par reālās esamības neesamību.

 

Peļevina vispārpieņemtā biogrāfija ir apmēram šāda. Dzimis 1962. gadā, beidzis Maskavas Enerģētikas institūtu, pēc tam vēl mācījies Literatūras institūtā. Pirmie stāsti publicēti 1989. gadā; 1991. gadā iznāca īsprozas grāmata Zilais lukturis. Tolaik Peļevinu klasificēja kā fantastu, kas piederīgs pie krievu fantastikas “jaunā viļņa”. Sekoja vairāki garstāsti un četri romāni, kas sagādāja viņam milzu popularitāti: Omons Ra (1992), Kukaiņu dzīve (1993), Čapajevs un Pustota (1996) un Generation P (1999). Peļevins dzīvo ļoti noslēgti, uzskata, ka apliterārā dzīve nogalē literatūru, tāpēc nepiedalās rakstnieku tusiņos un reklāmas pasākumos, reti ļaujas intervēties. Viņš apgalvo, ka esot tuvās attiecībās ar budismu; drīz pēc Generation P publicēšanas Peļevins trīs mēnešus mitis (un gadu tūkstošu miju sagaidījis) kādā Dienvidkorejas budistu klosterī, nerunājot ne vārda un ar citiem ļaužiem sazinoties tikai rakstiski. Nelabvēļi teic, ka Peļevina vairīšanās no publicitātes patiesībā esot visagresīvākā pašreklāma.

Kādā intervijā Peļevins Generation P raksturo visai pieticīgi — kā “ražošanas romānu”: grāmata stāsta par to, kā tiek ražots “dārdošais un raibais tukšums, kurā rit mūsu dzīve”. Romānā aprakstīta Vavilena Tatarska karjera: no komerckioska pārdevēja par reklāmu kopiraiteru, tad — par kreatoru, visubeidzot — par dievietes Ištaras vīru un bezmaz pasaules valdnieku. Pa vidam — azartiska ekvilibristika 20. gadsimta nogales literatūras stilā. Šumeru mīti un virtuālā realitāte. Postpadomju esamības murgs un garu izsaukšana. Vispasaules sazvērestības projekts un budisma idejas. Mušmiru rīšana un muļķīgas anekdotes. Če Gevara un ļoti pamatīgi izstrādāta reklāmas darbības koncepcija, precīzāk, tās parodija (ja parodija lieliski izskaidro reklāmas darbības principus — vai tā vairs ir parodija?). Un, protams, simtiem reklāmu parodiju, kas bagātīgi izbārstītas romāna dibenplānā — tiek reklamētas ne tikai ikdienišķas preces, bet arī Dievs (“Tas Kungs solīdiem kungiem”).

Viss šis baisais un uzjautrinošais jūklis iezīmē Generation P okupētās teritorijas robežas. Tā atrodas kaut kur starp realitāti un fikciju, un tajā var nokļūt visdažādākajos veidos. Var banālā kārtā dzert šņabi, uzkožot mušmires vai LSD. Var tikpat banāli blenzt televizora ekrānā un savas eksistenciālās problēmas atvedināt uz konfliktu starp divām šampūna markām. Taču iespējams arī pašam ķerties pie viltotās realitātes radīšanas. Tieši ar to romānā nodarbojas Tatarskis. Sācis ar naivām un primitīvām plaša patēriņa preču reklāmām, uz romāna beigu galu viņš jau laiž pasaulē politiķu rēgus, kuri ļāvīgi danco pēc reklāmu pasūtītāju stabules. Būtībā romāns stāsta par reklāmas industrijas un televīzijas kluso, neuzbāzīgo teroru: tiek producēta realitāte, kurai nav nekāda sakara ar kaut ko īstu un patiesu. Īsta ir tikai Tatarska pārliecība, ka nekas nav īsts. Un no svara vairs nav pat preces reklamēšana — fiktīvās realitātes radīšana kļūst par pašmērķi. Mūslaikos dievi pasaules norises vada ar reklāmu palīdzību.

Fiktīvās realitātes ideja patlaban modīga arī rietumzemju literatūrā (atcerēsimies nesen latviski iznākušo Čaka Palanjuka romānu Neredzamie briesmoņi), bet nav gadījies lasīt, ka kāds to būtu apspēlējis tik vērienīgi kā Peļevins. Turklāt viņam piedurknē apslēpta arī trumpja kārts — Krievijas esamības absurds, par kuru pie labākās gribas nepateiksi, kas ir reāls fakts, kas — autora kārtējais ņirdzīgais izlēciens, jo Krievijas realitāte jau pati par sevi atgādina parodiju.

Haosa radīšana Peļevinam padodas reti veiksmīgi. Ērmīgā un aizdomīgi pazīstamā Generation P pasaule aizsedz stilistiskos defektus un nekādi nepamatotos sižeta pavērsienus. Taču uz beigu galu autors apslīkst paša radītajā haosā un vairs īsti nezina, ko lai ar to visu iesāk. Tā nu noslēgums saveidojas pavisam strups un daudzas sižetiskās sānlīnijas paliek karājamies gaisā. Bez tam — reklāmu parodiju mūžs ir tikpat īss, cik pašām reklāmām, tāpēc jau pēc nedaudziem gadiem romāna ņirdzīgais fons kļūs gluži vienkārši nesaprotams, tik vien paliks kā vārga atblāzma no reklāmu pasaules nemirstīgā stulbuma.

Diena, 08.11.2001