Reimons Keno “Zazī un metro”

Transcendentālais satraps Reimons Keno

Reimons Keno. Zazī un metro. No franču val. tulk. U. Krastiņš. R., Daugava, 2001

Patlaban tulkotās literatūras klāstā joprojām ir liels baltais plankums. 20. gadsimtā pasaules literatūrā tika pārkāptas robežas, izcīnītas batālijas, dauzītas vērtības, darītas ģeniālas muļķības, taču latviskojumi rāda pārmēru miermīlīgu ainu. No izdevēju redzesloka pačibējuši lielie agresori un negantie klasiķi ― tie rakstnieki, kas savulaik, kamēr vēl nebija iecelti klasiķu godā, mēdza sastrādāt visādas negantības, jo uzskatīja, ka mēs esam iebraukuši tik dziļā purvā, ka labot vairs neko nevar, atliek vien pamatīgi nospļauties. Franču literatūrā šai sugai piederīgi, piemēram, Selīns, Ženē un, protams, Reimons Keno, kura personā azartisks ņirdzējs lieliski sadzīvoja ar neiedomājamu erudītu, kultūras zinātāju un matemātiķi.

Reimona Keno (1903 ― 1976) darbība bija bezmaz vulkāniska. Divdesmitajos gados viņš bija viens no kvēlākajiem sirreālistiem un tuvs Andrē Bretona līdzgaitnieks; vēlāk ― tikpat kvēls ortodoksālo sirreālistu nīdējs un paļātājs, kurš kādā manifestā no sirds vēlēja Bretonam iebāzt pirkstu ļoti intīmā spraugā. Trīsdesmitajos gados Keno citu pēc cita publicēja romānus un dzejoļu krājumus, lāgiem aizrāvās ar filosofiju, lāgiem ― gleznošanu, lāgiem ― matemātiku, neatstādams novārtā arī psihoanalīzi un politiku. Pēc kara vēl pievienojās aizraušanās ar kino ― Keno rakstīja scenārijus, uzņēma īsmetrāžas filmas, sadarbojās ar Fellīni un Bunjuelu. 1948. gadā Keno kopā ar kādreizējiem sirreālisma kolēģiem nodibināja Patafizikas skolu, kurā izklaides un arī nopietnas radošas būšanas tika ieturētas patafizikas dibinātāja Alfrēda Žarī murgainās poētikas garā. Patafiziķi izdevā grāmatas un žurnālus un cita starpā aplaimoja sevi arī ar visādiem tituliem un goda nosaukumiem ― Keno tika nokrustīts par Transcendentālo satrapu. Taču patafiziskā blēņošanās, klaji ņirdzīgie un provocējošie romāni netraucēja Keno tai pašā laikā ieņemt atbildīgu amatu Galimāru izdevniecībā, nodarboties, piemēram, ar Plejādes enciklopēdijas rediģēšanu un 1951. gadā tapt ievēlētam Gonkūru akadēmijā. 1960. gadā no Patafizikas skolas izšķīlās krietni nopietnāka padarīšana, kas stipri iespaidoja franču literāro domu ― Potenciālās literatūras darbnīca. Un, protams, visu šo laiku Keno nepārstāja rakstīt ― romānus, dzeju, literatūrteorētiskus, matemātiskus un prātnieciskus apcerējumus.

Zazī un metro (1959) ir Keno pazīstamākais romāns. Sižets ― līdz banalitātei vienkāršs: Parīzē pie onkuļa Gabriela no provinces ierodas divpadsmitgadīga knīpa Zazī. Lielpilsētas brīnumi viņai neko daudz neinteresē; viņas vienīgā vēlēšanās ― pabraukāties ar metro. Arī pati Zazī ar īpašu oriģinalitāti neizceļas, pareizāk sakot, ir neciešami banāls un tomēr ļoti simpātisks radījums. Zazī iecienītākais teiciens ir "man pie pakaļas", ar kura palīdzību viņa plašā emocionālajā amplitūdā prot raksturot savu attieksmi gan pret pasauli, gan pret ļaužiem. Zazī izskaidrošanās prasme vispār ir uzmanības vērta ― piemēram, uz mēģinājumu iepazīstināt viņu ar Parīzes topogrāfiju, Zazī reaģē šādi: "Saki man, onka, ― jautā Zazī, ― kad tu šitā dirs bumbiņas, vai tu to dari tīšām, vai tev tā sanāk pacnosevis?" Pārējās romānā mītošās personas neko daudz neatpaliek ― tā ir iespaidīga dīvaiņu un idiotu kolekcija, kas savā gluži vai aizkustinošajā kretīnismā sastrādā un sarunā vistrakākās lietas. Un, ja prastus jociņus dzen augstākās raudzes intelektuālis, kāds ir Keno, tad tie patiesi kļūst smieklīgi. Zazī Parīzes piedzīvojumus var lasīt arī kā "melno komēdiju" ― sevišķi vēl tāpēc, ka uz beigu galu tīri sadzīviskais absurdo nejēdzību virpulis pāraug mazā, ciniski jautrā apokalipsē ar šaudīšanos, līķiem un bēgšanu pa zemzemes ejām. Bet metro ― Zazī tā arī neizdodas piepildīt savu sapni, jo tieši tai laikā metro strādnieki sadomājuši streikot.

Būdams teoriju entuziasts, Keno tiecās konceptuāli pamatot arī savu daiļradi. Viņš uzskatīja, ka "mēs rakstām mirušā valodā", kas ir literāri pareiza, tomēr no lasītāja atsvešināta. Tāpēc Keno, sekodams savu priekšgājēju ― Džoisa un Selīna ― pēdās, radīja rakstu valodu, kurā mēģināja atveidot valodas mutvārdu lietojumu ― ne tikai žargonu, bet arī intonācijas, vairāku vārdu saplūšanu vienā, stostīšanos, atkārtojumus. Tieši fantasmagoriskā un tai pašā laikā absolūti reālā valodas vide ir viens no Keno groteskās poētikas stūrakmeņiem ― un vienlaikus arī klupšanas akmens tulkotājiem. Nezinādams franču valodu, neņemos spriest, cik lielā mērā Zazī un metro tulkojums ir adekvāts oriģinālam, tomēr latviskojums rādās ļoti dzīvs, pārpilns ar visādām vārdu spēlēm un Keno prozai raksturīgo absurdo komiku.

Diena, 07.11.2001

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s