Aigars Tauriņš “Saule uz pieres”

Aigars Tauriņš nevēlas neko apvērst

Aigars Tauriņš. Saule uz pieres. Romāns. R., Karogs, 1998

image Patlaban romānistikā visvairāk pārsteidz tas, ka realitāte verd un mutuļo, visāda kolorīta atliku likām, pa ielām klīst un krogos sēž dzīvi sižeti, uz līdzenas vietas iespējams savākt visneiedomājamāko notikumu herbārijus, taču literatūra to visu izliekas neredzam. Pareizāk sakot, redz gan, bet, par nelaimi, tā literatūras daļa, ko pie labākās gribas nopietni nevar uztvert. Pietrūkst kvalitatīvas un ar profesionāļa roku darinātas reālpsiholoģiskās prozas, kaut vai – „laikmeta bilžu”, lai pēctečiem būtu ko lasīt un šausmināties vai jūsmot. Tieši tāpēc Aigara Tauriņa romāns Saule uz pieres varētu izraisīt īpašu interesi. Jauns autors (dzimis 1973.gadā), līdz šim literatūrā nav manīts, ar pirmo rāvienu uzcirtis romānu, kurā ne vēsts nedz no intelektuālisma, nedz no metaforu spēlēm, nedz arī pārliecīgām ambīcijām. Saule uz pieres ir tradicionāls lasāmgabals iz dzīves: jauna cilvēka pieredzējumi un pārdzīvojumi – ir gan skarbā realitāte, gan liriskie sapņi, gan pirmā mīlestība, gan liela vilšanās. Mazliet uzmanīgu gan dara autora piebilde grāmatas pēcvārdā: „..latviešu literatūrā negatavojos veikt apvērsumu, jo, ja cieši padomā, šodien nav ko pārāk vērst.” Kāda gan jēga vispār ķerties pie rakstīšanas, ja autors tiecas vien papildināt jau tā milzīgos viduvējās lasāmvielas blāķus?

Un tātad: aiz loga 1993. gads, Latvijas armija kūņojas laukā no bērna autiņiem, Lotārs Nūrmiņš pēc jaunkareivju apmācībām ierodas dienesta vietā – apsargāt kādu provinces cietumu. Romānam nav spilgti izteikta sižeta – to veido viss, ko Lotārs izmanās piedzīvot dienesta laikā. Iesvētīšana, armijas neoficiālā hierarhija, ko veido zapahi, ātrie aļņi, čerpaki, duhi, dzedi un tamlīdzīgas radības, militārisma vienveidīgie rituāli, visādas izklaides; apradis ar armijas dzīvi, Lotārs piepelnās ar spirta kontrabandu ieslodzītajiem, ķer dezertierus, mēģina apliecināt savu stūrgalvību, cīkstēdamies ar dzediem, iegūst draugus utt. Protams, ir arī kāda meitene, kas gaida Lotāru – un, protams, nesagaida. Arī vecāki neko daudz nevēlas ieraudzīt Lotāru atgriežamies mājās. Apmēram pusi no romāna var lasīt ar interesi – melni ietonētās laikmeta bildes patiesi precīzas un iespaidīgas. Zināmā mērā Saule uz pieres atgādina Aivara Tarvida astoņdesmitajos gados rakstīto prozu, atšķirība vien tā, ka Tarvida izpratnē pasaule bija viena liela miskaste, bet Tauriņš uzskata, ka šajā miskastē tomēr šis tas vērtīgs palicis, ja ne citādi, tad kāds ilūziju stariņš.

Taču, jo tālāk rit romāns, jo gaudenāks tas paliek. Autors mēģina rakstīt „kā dzīvē”, bet iznāk drīzāk kā sliktākajos „jaunatnes literatūras” paraugos. Jo sevišķi tas sakāms par „eksistenciālo problēmu” romāna beigu galā. Proti, Lotārs, laimīgi izsprucis no armijas, sev jautā: „Bet, ja palikšu šeit, Priežupē, dzīvojot ar sievieti, ar kuru vien vēlos mīlēties, bet kuras iekšējā pasaule, patiesību runājot, liekas tukša un mazliet mietpilsoniska, (..) vai tad es spēšu ko lielu panākt, lielu un paliekošu?” Problēma liekas plakana kā zārka vāks – un nu nekādi neder priekš tam, lai aizmestu elegantu noslēguma mezglu romānam. Arī abas romāna jaunkundzes, starp kurām klejo Lotārs, atgādina ne tik daudz reālpsiholoģiskajā prozā mītošas sievietes, bet gan mehāniskas bezdzimuma lellītes, kurām skaidrības labad pielipināta etiķete, ka viņas ir sievietes un viņām kaut kā nebūt jābīda uz priekšu sižets, kas citādi nemitīgi draud atmesties strupceļā. Tas pats sakāms par it kā traģiskajām, it kā melodramatiskajām putām: viens no kareivjiem, pastāvīgs dzedu ņirgāšanās objekts, šaudams uz savu mocītāju, netīšām sašauj Lotāru. Jautājums nav par to, „vai tā tas nevarētu būt īstenībā?” Ir bezmaz aizkustinoši komiski nez kuro reizi prozā saskarties ar šaujamdaiktu, kurš, uz mirkli pavīdējis pusromānā, jau dara zināmu, ka uz beigu galu sprūdīs vaļā un pieliks sarkani treknu punktu visam lasāmgabalam. Rodas iespaids, ka autors gluži vienkārši nav zinājis, kā pabeigt savu romānu, kas draudējis pārtapt pavisam bezveidīgā vārdu masā, tāpēc mehāniski pieķibinājis šīs epizodes klāt. Spēles likumi pieprasa traģiski ornamentētu kulmināciju, un autors – atcerēsimies, nevēlēdamies neko apvērst, – paklausīgi tiem seko, neapjauzdams, ka šāviens ieklīdis no pavisam citas operas.

Būtībā romānu veido vairākas daļas. Pirmkārt, ir atbaidošās militārisma ainas un Lotāra vientulības apjausma (tās ir labākās romāna lappuses). Otrkārt, papliekanie mīlas stāsti. Treškārt – pārmēru mehāniskais atrisinājums un visai neveiksmīgi uztieptā morāle. Taču tās nekādi nesaplūst vienotā veselumā – baltie diegi redzami jau pa gabalu. Aigara Tauriņa vēlēšanās patiesi piepildījusies. Apvērsums literatūrā nav izdarīts: Saule uz pieres atgādina uz grīdas izbārstītu klucīšu sauju, no kuras pie labas gribas varētu sameistarot itin pieklājīgu būvi. Bet pagaidām tas ir lasāmgabals, ar ko izklaidēt, teiksim, savus draugus un paziņas.

Diena, 05.03.1999

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s