Aigars Tauriņš “Saule uz pieres”

Aigars Tauriņš nevēlas neko apvērst

Aigars Tauriņš. Saule uz pieres. Romāns. R., Karogs, 1998

image Patlaban romānistikā visvairāk pārsteidz tas, ka realitāte verd un mutuļo, visāda kolorīta atliku likām, pa ielām klīst un krogos sēž dzīvi sižeti, uz līdzenas vietas iespējams savākt visneiedomājamāko notikumu herbārijus, taču literatūra to visu izliekas neredzam. Pareizāk sakot, redz gan, bet, par nelaimi, tā literatūras daļa, ko pie labākās gribas nopietni nevar uztvert. Pietrūkst kvalitatīvas un ar profesionāļa roku darinātas reālpsiholoģiskās prozas, kaut vai – „laikmeta bilžu”, lai pēctečiem būtu ko lasīt un šausmināties vai jūsmot. Tieši tāpēc Aigara Tauriņa romāns Saule uz pieres varētu izraisīt īpašu interesi. Jauns autors (dzimis 1973.gadā), līdz šim literatūrā nav manīts, ar pirmo rāvienu uzcirtis romānu, kurā ne vēsts nedz no intelektuālisma, nedz no metaforu spēlēm, nedz arī pārliecīgām ambīcijām. Saule uz pieres ir tradicionāls lasāmgabals iz dzīves: jauna cilvēka pieredzējumi un pārdzīvojumi – ir gan skarbā realitāte, gan liriskie sapņi, gan pirmā mīlestība, gan liela vilšanās. Mazliet uzmanīgu gan dara autora piebilde grāmatas pēcvārdā: „..latviešu literatūrā negatavojos veikt apvērsumu, jo, ja cieši padomā, šodien nav ko pārāk vērst.” Kāda gan jēga vispār ķerties pie rakstīšanas, ja autors tiecas vien papildināt jau tā milzīgos viduvējās lasāmvielas blāķus?

Un tātad: aiz loga 1993. gads, Latvijas armija kūņojas laukā no bērna autiņiem, Lotārs Nūrmiņš pēc jaunkareivju apmācībām ierodas dienesta vietā – apsargāt kādu provinces cietumu. Romānam nav spilgti izteikta sižeta – to veido viss, ko Lotārs izmanās piedzīvot dienesta laikā. Iesvētīšana, armijas neoficiālā hierarhija, ko veido zapahi, ātrie aļņi, čerpaki, duhi, dzedi un tamlīdzīgas radības, militārisma vienveidīgie rituāli, visādas izklaides; apradis ar armijas dzīvi, Lotārs piepelnās ar spirta kontrabandu ieslodzītajiem, ķer dezertierus, mēģina apliecināt savu stūrgalvību, cīkstēdamies ar dzediem, iegūst draugus utt. Protams, ir arī kāda meitene, kas gaida Lotāru – un, protams, nesagaida. Arī vecāki neko daudz nevēlas ieraudzīt Lotāru atgriežamies mājās. Apmēram pusi no romāna var lasīt ar interesi – melni ietonētās laikmeta bildes patiesi precīzas un iespaidīgas. Zināmā mērā Saule uz pieres atgādina Aivara Tarvida astoņdesmitajos gados rakstīto prozu, atšķirība vien tā, ka Tarvida izpratnē pasaule bija viena liela miskaste, bet Tauriņš uzskata, ka šajā miskastē tomēr šis tas vērtīgs palicis, ja ne citādi, tad kāds ilūziju stariņš.

Turpināt lasīt