Jānis Rokpelnis “Lirika”

Rokpelnis starp salmiem un psalmiem

Jānis Rokpelnis. Lirika. R., Atēna, 1999

Jānis Rokpelnis Lirika Kopš iepriekšējā Jāņa Rokpeļņa dzejoļu krājuma Līme aizritējuši jau astoņi gadi. Nu – Lirika: izlase, kurā apkopoti, autoraprāt, šimbrīžam labākie teksti no visām četrām iepriekšējām dzejoļu grāmatām plus beidzamos gados sacerētais. Un, jāatzīst, Rokpelnis ir ja ne gluži jaunā skatā, tad vismaz atšķirīgs no tā priekšstata, kuru viņš līdz šim par sevi bija radījis un noturējis turpat jau gadsimta ceturksni. Dullākie, ņirdzīgākie un izaicinošākie teksti atstāti literatūrvēsturniekiem – tie atrodami iepriekšējās grāmatās (vispamatīgāk vētīts krājums Vilciens no pilsētas R., no kura Lirikā atstāti tikai 11 dzejoļi). No ķecerīgā un mazliet nīgrā skeptiķa palikusi vien ēna, kas iemitusi kaut kur starp rindām un neļauj pārmēru viennozīmīgi uztvert autora rakstīto – teiksim, kad autors lirīgam pantam pa vidu paziņo, ka „sarkst saule tā kā gaļa maltā”. Šobrīd klātesošais Rokpelnis ir mazliet smeldzīgs ironists, noskaņots uz īsām, koncentrētām un tai pašā laikā visaptverošām refleksijām. Romantiķis bez sentimenta un pravietis bez patētikas. Tas bija jūtams jau Līmē, par kuru kritika savulaik rakstīja, ka šai grāmatā autors tapis harmoniskāks un tiecas salīmēt druskās sadauzītās esamības daļas daudzmaz saskanīgā veselumā.

Pārlūkojot Lirikā atlasītos iepriekšējo krājumu dzejoļus, kļūst skaidrs, ka īstenībā beidzamā laikā nekāds krass pavērsiens nav noticis – Rokpelnis tikai izvēlējies vienu no ceļiem, kas jau no sākta gala bijis iekodēts viņa tekstos. Jaunāko dzejoļu apkopojums nodēvēts par Klātbūtni. Tomēr tā ir ļoti mīklaina klātbūtne, jo topogrāfiskā un vēsturiskā konkrētība pagaisusi. Pat Rīga pieminēta vien garāmskrienot, kaut gan Rokpelnis allaž bijis Rīgas apdzejotājs (visas metropoles marginālijas droši vien iemiesojušās Rīgas iedzimto esejās, kuras joprojām lāgiem pavīd presē). Nu Rokpelnis dodas tālos klejojumos pa tuksnešiem, kas rij eremītus kā austeres, un privatizētiem bezdibeņiem, kuros kaimiņš sēs dievus. Telpiskās robežas paplašinājušās līdz bezgalībai, bet, ja tomēr tās pastāv („trijās pilsētās pierakstīts / Atēnās Jeruzalemē un Rīgā”), tekstu var paplašināt uz laika rēķina. Un tomēr – līdz ar to kaut kur pagaisis kāds vārdos īsti neformulējams rokpelnisks akcents, kam cieša saistība ar konkrētām un laikā pamatīgi iesakņotām detaļām.

Klātbūtnes teritorijas liekas diezgan tuvas tām, kurās beidzamos gados apmeties Leons Briedis. Rokpelnis gan saglabājis savu ironisko smīnu un ir krietni lakoniskāks. Maz tekstu (tiesa, 36 Klātbūtnes dzejoļi – septiņos gados – liecina nevis par autora slinkumu vai apsīkumu, bet gan par tekstu atlases kritērijiem), panti kļūst īsāki, rindas – strupākas, nost tiek atskaldīts viss liekais, teksts tiecas sarauties bezgalīgi mazā punktā, kas tomēr būs vesela pasaule – kā kādā dzejolī pieminētais kristāls, kas piedzīts ar „visu Visumu”. Taču tas, protams, nav iespējams, tāpēc Rokpelnis pirmajā Klātbūtnes dzejolī rada savu pasauli – no tipiski rokpelniska haosa izejvielām: puķainiem pūķiem, vaļiem, kas balsta zemeslodi, pļāpīga kapu mēmuma, melnas klinšumalējas čūskas, burbuļojošas šņabja putras. „Vārds kļuva miesa.”

Pirmajā acu uzmetiena klātbūtnes jēdziens ir pavisam vienkāršs: dzejnieks ir klātesošs pasaulē. Taču īstenībā nepietiek ar to, ka dzejnieks ir klāt visur, kur „kaut kas notiek” un pēcāk pantos apcer pieredzēto. Tas vairāk atgādina nevis vārda pārmiesošanos, bet pliekanu bildīšu mālēšana, kurā no reālās klātbūtnes nav ne vēsts – ir tikai imitācija. Viss ir krietni sarežģītāk. Nekad nevar zināt, no cik tāliem aizlaikiem nākuši impulsi, kas iemiesojušies kādā tekstā. Lasot Rokpelni, rodas iespaids, ka laikam galīgi nodrupši zobi, daudz kas palicis nesamalts – dažādas aizlaiku ēnas brīvi klejo pa pantiem, neko nerūpēdamies par reālajiem kontekstiem. Un vēl mūzas un dēmoni, kas sēž katra zara galā un vedina uz vārdošanu. Dzejnieks klātesošs pasaulē. Pasaule klātesoša dzejniekā. Dzejnieks klātesošs tekstā; pasaule arī. Dzeja klātesoša pasaulē – uz dies vien zina, ko dzeja izdara ar pasauli, jo mums nav zināms, kas būtu, ja dzejas nebūtu.

„Vienkāršais salmu kūlējs / un piepeši iekūlies psalmos,” raksta Rokpelnis. Starp Līmi un Liriku viņš no visai anarhistiski noskaņota dzejdara – „salmu kūlēja” (lai kā pūlētos, ar dzejoli naglu sienā neiedzīsi) – piepeši pārkvalificējās par kristieti. Taču no viņa dzejas pie labākās gribas nevar izvedināt to faktu, ka autoram pie rokas allaž Bībele. Psalmus Rokpelnis neraksta – un praktiski pielietojamu dzeju, lai cik augstu un cēlu mērķu vārdā tā sacerēta, noliedz pilnīgi un galīgi. Ceptas rozes nelabi smird (19. lpp.). Rokpelnis turpina darināt salmus arī no psalmiem. Vienīgos iebildumus varētu radīt Lirikas pārmēru tradicionālais veidojums: izlase no grāmatām, kas sakārtotas iznākšanas secībā. Ja nu lasītāja nolūks ir apgūt Rokpeļņa dzejas īso kursu, tad šāda kompozīcija, protams, attaisnojas, bet, ja ir vēlēšanās ieraudzīt viendabīgu dzejas ainavu paša autora interpretācijā, tad tas nu nekādi nav iespējams.

Diena, 21.04.1999

___________________________________________

Vēl par Jāni Rokpelni:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s