Feminisms un literatūra

Vai vīrietis var būt feminists?

Feminisms un literatūra. R., Zinātne, 1997

Mani mūždien mulsinājis fakts, ka šur tur pasaulē dažas literātes, dēvēdamās par feministēm, izdala sevi atsevišķā minoritātē. Kāpēc tas tā, mēģināju noskaidrot rakstu krājumā Feminisms un literatūra. Nekā. Apstiprinājās tikai manas sākotnējās aizdomas: feminisma literatūra ir teksti, kurus sacerējušas sievietes par sievietēm un kurus drīkst lasīt arī vīrieši. Šķiet, visprecīzāk šo problēmu ir formulējusi Valda Čakare: “Vai bioloģisko un kultūras nosacīto atšķirību rezultātā sievietes raksta citādi nekā vīrieši, un kā šī citādība izpaužas? (..) Un kas vispār ir femīnais diskurss – realitāte? mirāža?” Manuprāt, tā tomēr ir mirāža, bet ar laikmetīgu korekciju. Proti, mūslaiku kultūra tiecas visas mirāžas pārtapināt realitātē, bet visas realitātes – mirāžā.

Krājums Feminisms un literatūra ir pirmā feminismam veltītā grāmata Latvijā. Autores – literatūrpētnieces un filozofes; starp viņām kontrabandas ceļā iekļuvuši arī divi vīriešu kārtas pārstāvji. Ir gan “skats no iekšpuses”, t.i., no Latvijas, gan arī skats no rietumpasaules (nekādas būtiskas atšķirības starp šiem skatpunktiem nebija jūtamas). Grāmatas pirmajā daļā Ausma Cimdiņa un Ella Buceniece konspektīvi ieskicē feminisma vēsturi un feminisma teoriju aprises (jo – ir vismaz pāris desmiti dažādu feminismu). Tostarp – dažas ārkārtīgi interesantas problēmas. Piemēram, angliski runājošajā pasaulē apsēstās (radikālās) feministes atsakoties atzīt vēstures jēdzienu, jo angļu history (vēsture) nozīmē his story (viņa, t.i., vīrieša stāsts), tāpēc feministes history vietā grasoties veidot her story (viņas stāstu). No šejienes – jautājums: ko gan apsēstās feministes iesāktu Latvijā, kur pat vēsture jau sieviešu dzimtē? Jo sevišķi interesants likās biologa Artura Mauriņa raksts Ekofeminisms: temporālie aspekti, kurā feminisms aplūkots ārkārtīgi plašā kulturoloģiskā kontekstā ar domu: pie kāda gala tas viss novedīs? Citiem vārdiem – vai feminisms nav tikai signāls par daudz dziļākām un būtiskākām izmaiņām sabiedrībā? Bez šaubām, tā ir doma, kas pagaidām var pastāvēt tikai jautājuma formā.

Grāmatas otrajā daļā aplūkota sievietes pasaule mūsdienu latviešu literatūrā. Intas Ezergailes rakstā Sieviete un māja: Vizma Belševica no Belševicas dzejas izdestilējamais “sievietes kods” salīdzināts ar dažu feministiski orientētu teorētiķu koncepcijām. Iespējams, šī apcere – tas ir viens no veiksmīgākajiem Belševicas daiļrades raksturojumiem vispār. Viscaur pamatīgs un virtuozi izstādāts ir arī Valdas Čakares raksts par Leldes Stumbres dramaturģiju (rodas iespaids, ka gan Leldei Stumbrei, gan raksta autorei feminisma jēdziens neliekas diez ko simpātisks). Savdabīgs prozas analīzes paraugs atrodams Maijas Mežeriņas rakstā Daži feminisma aspekti R.Ezeras novelē “Sātaniskais stāsts”. Trešajā daļā – atskats vēsturē. Vitolds Valeinis raksta par Teodoru Zeifertu, kurš pirmais apcerējis sieviešu tēlus latviešu literatūrā jau 1894. gadā. Dace Kokina – par sieviešu tēliem Stepermaņu Krustiņa lugās tajos laikos, kad latviešu dramaturģija vēl īsti izšķīlusies nebija. Dace Lūse – par sieviešu aktivitātēm gadsimta sākumā tā saucamajā jaunnacionālisma laikmetā. Savukārt Maija Kūle salīdzina divas “absolūtās sievietes”, Simonu Veilu un Zentu Mauriņu – viņu biogrāfijas, uzskatus, funkcijas kultūrā.

Dažbrīd mazliet kaitina autoru parasti pārmēru akadēmiskā attieksme pret aplūkojamo tekstu: visviens, kāda kvalitāte tekstam kā literāram darbam, galvenais, ka vai nu tā autore sieviešu dzimumam piederīga, vai vismaz tajā darbojas kāda sieviešu kārtas persona. Tas raksturīgs Aijas Janelsiņas-Priedītes rakstam par sievieti jaunākajā latviešu prozā, kurā kā līdzvērtīgi skatīti grafomāniski sacerējumi un nopietni darbi. Vai tas nozīmētu, ka feminisma literatūrā viens no kvalitātes kritērijiem ir sievišķīgas būtnes klātesamība tekstā? Pasargdies no tādas literatūras. Pavisam neizprotams ir Sanitas Sebres apcerējums Latviešu sievietes un vīrieša tēli literatūrā: psihoanalītiskā interpretācija. Ko autore domājusi ar jēdzieniem “latviešu sieviete” un “latviešu vīrietis”, tas man tā arī netapa skaidrs. Rakstā pārstāstītas dažas psiholoģiskas koncepcijas, bet pēc tam tiek meklēts, kas šīm koncepcijām atbilstošs atrodams Aspazijas Sidraba šķidrautā. Vēl trakāk – Aspazijas līdzības vispārinātos tēlus autore nez kāpēc analizē kā reālas personas. Tās ir tādas dīvainas manieres: izmantot literāru darbu, lai papļāpātu par visu ko, tikai ne literatūru.

Noslēgumā – vēl kāda problēma. Pieņemsim, es, salasījies Feminismu un literatūru, sāku visriņķī propagandēt feminismu. Es rakstu par sievietes lomu vēstures veidošanā, par sieviešu literatūras atšķirīgumu, par feminisma nepieciešamību un sūtību utt., utt. Galu galā es pārkvalificējos par apsēsto feministu un izeju ielās ar lozungu Feminisms glābs pasauli vai vēl ko trakāku. Jautājums: vai es būšu izkarojis tiesības saukties par feministu? Vai feminisma bagātīgajā apakšvirzienu buķetē pastāv arī tāds jēdziens kā vīriešu feminisms?

Diena, 19.09.1997

Advertisements

One thought on “Feminisms un literatūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s