Stephen King “Desperation”

Stīvens Kings sprediķo

Jau rakstīju par Stīvena Kinga romānu Roze, ērkšķu puķe, kas tikko izdots latviski. Pagājušogad publicēti vēl trīs Kinga romāni: Regulētāji (The Regulators), Zaļā jūdze un Despereišna (Desperation). Regulētājus pagaidām nav gadījies lasīt, bet Zaļā jūdze ir visai savdabīgs un, kā uzskata pats autors, veiksmīgs eksperiments. Proti, Kings, neņemot vērā izdevēju pravietojumus par skandalozu izgāšanos, reanimējis vecumveco “burtnīcu romānu” tradīciju: Zaļā jūdze iznāca sešās burtnīcās, pa vienai ik pārmēnešus, turklāt autors pat tad, kad pirmās trīs burtnīcas jau bijušas publicētas, vēl īsti neesot apjautis, pie kāda gala romāns viņu aizvedīs. Gals nav neko iepriecinošs — Zaļā jūdze ir pārmēru stiepts un diezgan garlaicīgs stāstījums par kādu uz nāvi notiesātu nēģeri, kuram piemīt dziedinātāja spējas.

Tomēr, pretstatā Zaļajai jūdzei, kas ar savu mazliet naivo vēstīšanas manieri, retrostilā ieturētajām dekorācijām (darbība noris trīsdesmitajos gados cietumā, nāvinieku korpusā) un dažiem āķīgiem sižeta pavērsieniem ir itin patīkams laika kavēklis, romāns Despereišna patiesi ir skandaloza izgāšanās. Despereišnai nav nekāda sakara nedz ar Kinga daiļrades sākumposma elegantajiem un ekspresīvajiem romāniem, nedz arī ar astoņdesmito gadu otrās puses un deviņdesmito gadu metafiziskajām konstrukcijām un “pasakām pieaugušajiem”. Vēl trakāk: Kings, šis virtuozais stāstu stāstītājs — iespējams, lielākais stāstu stāstīšanas meistars visā XX gadsimtā — pasācis sprediķot gluži vai provinces mācītāja garā.

Jau no sākta gala Kingam ir paticis noslaucīt no zemes virsas mazas pilsētiņas. Savā pirmajā romānā Kerija viņš šim nolūkam izmantoja mazas meitenes telekinētiskās spējas, Seilemas liktenī — klasiskus vampīrus, Nepieciešamajās lietās — ļauno burvi, Tomijnokeros — atnācējus no kosmosa, romānā Tas — kādu ārlaicīgu un pārpasaulīgu neradījumu. Tā arī šoreiz, gan ar mazu korekciju: apokalipse jau ir notikusi, pirms vēl romāns sācies. Lasītājs Despereišnu, mazu miestiņu Nevadas štata tuksneša vidu, ierauga jau iznīcinātu. Vaininieks — kāds jucis policists, kurš, slepkavošanas mānijas pārņemts, apšāvis visus pārsimts Despereišnā mītošos ļaudis. Izklaidējies pēc sirds patikas savā teritorijā, viņš ķeras pie garāmbraucošām mašīnām un sagūsta kādu ģimeni, slavenu rakstnieku, viņa aģentu, dzīves izmocītu jaunkundzi (kura, starp citu, uz brīdi piedalījās arī Rozes, ērkšķu puķes mistērijās) un vēl dažus. Ir arī mazs puišelis Deivids, kuram, līdzīgi daudziem citiem Kinga aprakstītajiem bērniem, piemīt “īpaša spēja” — viņš dzird “balsis”, lāgiem redz arī vīzijas un sarunājas ar kādu mīklainu būtni.

Drīz vien ij lasītājs, ij gūstekņi kuriem, pateicoties Deivida drosmei un izveicībai, izdodas izbēgt un paslēpties kādā pamestā kinoteātrī, sāk nojaust, ka kaut kas šeit nav kārtībā. Slepkavnieciskais policists gan ir īsts gigants un apveltīts ar fantastisku spēku, tomēr parasts policists, lai viņš būtu kaut Amerikas čempions šaušanā un piedevām vēl 300 kg dzīvsvarā, pie labākās gribas nespētu iznīdēt veselu pilsētu. Šādu situāciju pat Kinga stāstītāja meistarība nepadarītu ticamu. Turklāt policists visādā ziņā ir reti mīklaina personība — viņam klausa koijoti, čūskas un maitasputni, lāgiem viņš sāk runāt kādā nesaprotamā valodā, kuru Deivids kārtējā atklāsmes brīdī klasificē kā mirušo valodu, un piekopj visādas maģiskas izdarības.

Starp sižeta mežģījumiem — un sižets, kā jau visos Kinga romānos, no tiesas ir aizraujošs — no leģendām, nojausmām, minējumiem, dažādiem atradumiem mazpamazām tiek restaurēta notikumu patiesā aina. Pagājušajā gadsimtā Despereišnas vara raktuvēs kādā nogruvumā gājuši bojā vairāki simti kalnraču. Tāda ir vēstures oficiālā versija. Taču īstenībā kalnrači izrādās uzdūrušies zemzemes zālei, kurā no sazin kādiem aizlaikiem mīt “kaut kas” — dēmons, bezmiesīgs briesmonis (radniecīgs neradījumam no romāna Tas), “sākotnējais ļaunums” vai kas tamlīdzīgs. Šis “kaut kas” par varītēm tiecas izsprukt laukā dienas gaismā, bet tas iespējams tikai ar cilvēku palīdzību. Un tā nu “kaut kas” steidzīgi iemiesojas kalnračos, kuri sajūk prātā un klūp cits citam pie rīkles. Skats bijis tik baiss, ka viens no kalnračiem, vēl saprāta paliekas saglabājis, uzspridzinājis šahtu līdz ar visiem dēmona apsēstajiem ļaužiem. Mūslaiku tehnoloģija ļauj iegūt varu pat no rūdas atkritumiem, tāpēc raktuves darbu ir atsākušas — un, protams, notiek tieši tas, ko pieprasa mistiska trillera likumsakarības: apakšzemes alā iekļūst kāds inženieris. Savukārt dēmons nepalaiž garām izdevību, ielien inženiera ādā, tiek saules gaismā un sāk savu slepkavību sēriju, mainīdams ķermeņus citu pēc cita, kamēr nonāk līdz policistam.

Tiktāl viss būtu kārtībā — Despereišna ir vēl viens no Kinga drusku šaušalīgajiem stāstiem, varbūt vienīgi mazliet par gausu, bet gausums raksturīgs visiem viņa deviņdesmito gadu romāniem. Despereišnas gūstekņi pieredz daudzus, briesmīgus notikumus, cits pēc cita krīt dēmona nagos, vienlaikus kaldami atbrīvošanās plānus. Taču tālāk sākas pavisam nejēdzīgas lietas, kas galīgi neiederas mistiska trillera arsenālā. Jau tika teikts, ka mazais puišelis Deivids dzird “balsis”, kas māca viņam, kā rīkoties, un neskartu izved cauri sižetiskajiem sarežģījumiem. Pamazām kļūst skaidrs, ka Deividam ir “tiešais vads” ne vairāk un ne mazāk kā ar pašu Dievu. Tik primitīva “teoloģija” Kinga daiļradei ir pagalam neraksturīga, tāpēc gaidīju, kad autors izspēlēs kādu no saviem trumpjiem, kas visu saliktu savās vietās, — un, visticamāk, par šo tik aizdomīgi sirsnīgo un labdabīgo “balsu” teicēju padarīs to pašu zemzemes dēmonu. Tak nekā. Vēl trakāk: izrādās, Dievs jau no sākta gala smalki izprojektējis šo pasākumu un piespiedis dēmonu rīkoties savās interesēs, savācot no garāmbraucošajām mašīnām tieši tos ļautiņus, kas pēcgalā nozūmēs viņu pašu. Kas arī itin veiksmīgi — tiesa, no astoņiem gūstekņiem dzīvi palikuši tikai četri — tiek izdarīts: rakstnieks uzspridzina šahtu, pie viena arī sevi un dēmonu. Traģiski laimīgās beigas un punkts. Āmen.

Slēdziens apmēram šāds: viss ir nokārtojams, ja labi cītīgi lūdz Dievu un allaž paļaujas uz viņa prātu un gribu; kas to negrib darīt — saņem pelnīto sodu (arī šādas epizodes ir romānā). Īstenībā viss romāns ir vienvienīgs sprediķis par to, kas ir labi un kas — slikti, bet pats autors nudien sācis līdzināties tiem Dieva ākstiem, kas sprediķo TV un stadionos. Rodas iespaids, ka Kings vienkārši ir noguris no stāstu stāstīšanas (divi vai trīs ap 400 lappušu biezi romāni katru gadu — tā nav joka lieta) un pasācis reproducēt pats sevi.

Grāmatu Apskats, 10.1997

______________________________

Vēl par Stīvenu Kingu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s