“Daugavas literārā gadagrāmata 1996”

Rakstnieki maisā

Recenzija ar komentāriem

Daugavas literārā gadagrāmata 1996. R., Daugava, 1995

Savulaik, no 1916. līdz 1940. gadam, Valtera un Rapas apgādā iznāca Daugavas gadagrāmata. Nu – apgāda Daugava mēģinājums to atjaunot, mazliet precizējot nosaukumu: Daugavas literārā gadagrāmata. Bez šaubām, nomirstot Kritikas gadagrāmatai, kāda niša kultūrā palika absolūti tukša. Proti, faktiski vairs nav iespējams fiksēt literāro gadu kā procesu ar savām īpatnībām un kvalitātēm. Pārskata raksti Karogā šo funkciju spēj veikt tikai daļēji. Tukšo nišu itin veiksmīgi varētu aizpildīt Daugavas literārā gadagrāmata.

Taču, manuprāt, tas nav noticis: niša, kā bijusi tukša, tā arī tāda palikusi. Tāpēc tapa šī diezgan skeptiskā recenzija, kuru pirms publicēšanas parādīju gadagrāmatas idejas autoram un veidotājam Viesturam Vecgrāvim. Pēc ilgas strīdēšanās nonācām pie slēdziena, ka šīs tomēr nav klasiskās pircēja un pārdevēja attiecības (es pieprasu augstākās kvalitātes preci, bet man iesmērē erzacu) – pārāk daudzas labi pazīstamas personas, tostarp arī šo rindu autors, ir nospēlējušas zemūdens akmeņu lomu. Tālab recenzija tiek publicēta ar Viestura Vecgrāvja komentāriem.

Grāmatu ievada 1996. gada latviešu un cittautu rakstnieku jubileju kalendārs. Rādītājs ir praksē ērti lietojams: ja literatūras cienītājam, teiksim, 18. februāri, iešāvies prātā iedzert kādu šņabi, tad, atšķīris gadagrāmatas 10. lappusi, viņš savu rīcību varētu attaisnot ar to, ka tas notiek par godu Andrē Bretona 100 gadu jubilejai. Seko Grāmatu pirmizdevumu un citu literāro notikumu kalendārijs – aizraujoša lasāmviela kopsakarību un pārsteidzošu sakritību cienītājiem. Piemēram kas saista Pāvilu Rozīti ar Mārgaretu Mičelu? – Tas fakts, ka gan Valmieras puikas, gan Vējiem līdzi izdoti 1936. gadā.

Abus rādītājus sastādījusi Dace Lāže.

Gadagrāmatas beigu galā atskats uz 1995. gadu: trīs grāmatu apskati par prozu, tulkojumiem, dzeju (autori J. Čākurs, R. Olševska un R Veidemane). Tiem piemīt visiem grāmatu apskatiem raksturīgā vaina: izteikt precīzi formulētu spriedumu par attiecīgo tekstu ļauj tikai nopietna analīze. Taču nopietni analizēt neļauj apskata mazais apjoms. Tā nu apskatu autori, godprātīgi rakstītāji būdami, nemēģina ne kritizēt, ne izkārtot tekstus pa plauktiņiem, ne runāt par procesu vispārinošā nozīmē, bet izlīdzas ar pāris maz izsakošām frāzēm par katru grāmatu.

Viesturs Vecgrāvis. Īsti nevaru piekrist. R. Veidemanes apskats, manuprāt, ir gudri uzrakstīts un dod ne tikai ieskatu, bet normālu pārskatu par 1994./1995. g. dzejas grāmatām. Tiesa, visi pārskati ir slimi ar vienu vainu tiem nav stingra konceptuāla mugurkaula. Starp citu, pirmskara gadagrāmatas vispār iztika bez vispārinošiem pārskatiem, paliekot informācijas un reklāmas līmenī un tikai! Tātad solis uz priekšu ir, un es tev pilnībā piekrītu, ka nākamgad jābūt vismaz trīssoļlēcienām. Ceru, nākamajai gadagrāmatai arī Guntis Berelis uzņemsies savu krusta nesamo daļu lai viņš nāk ar saviem modeļiem, koncepcijām un vispārinājumiem!

G. B. Tiktāl viss būtu kārtībā. Ir gan skats uz 1996., gan atskats uz 1995. gadu Ir arī rakstnieku atbildes uz anketas jautājumiem (trīsdesmit balsīs vienprātīgi sunīta kultūrpolitika). Taču tas viss ir tikai piedevas gadagrāmatas centrālajai daļai. Proti, aptuveni 200 lappuses atvēlētas rakstnieku tekstiem. Dzejas nodaļā valda tas pats alfabēta secībā sakārtotais haoss, kāds ir Dzejas dienā, katrs autors pārstāvēts ar vienu vai diviem dzejoļiem. Prozas nodaļā, šķiet, savākts viss, ko uzaicinātie autori izvilkuši no rakstāmgaldu dzīlēm dienasgrāmatu, memuāru un stāstu fragmenti, mazas pasaciņas, domas un uzmetumi; uzmanības vērti ir tikai trīs pilnībā nodrukātie stāsti. Necik viendabīga nav arī apceru nodaļa – katrs autors velk uz savu pusi, dažs spļaudās, cits vispār nav spējīgs ko jēdzīgu pār lūpu pārspļaut. Īsi sakot, gadagrāmata ir nejaušību veidota kompilācija un nekādi nav skaidrs, ko lai ar to tālāk iesāk. Katrā ziņā no lasīšanas lielas jēgas nav. Kopumā rodas apmēram šāds iespaids: literāti iznākuši publikas priekšā, cēli paklanījušies un paziņojuši – bet mēs vēl rakstām! Cits labāk, cits sliktāk, bet daļa pavisam nelasāmi. Tie, kuri vēl dzīvi, pārstāvēti ar tekstiem. Tie, kuri zemzemē, atrodami lappusē In memoriam. Un vismazāk gadagrāmata liecina par situāciju literatūrā 1994. – 1995. gadā.

Gadagrāmata atsauc atmiņā situāciju, kāda savulaik valdīja izdevniecībās: plānā paredzēta grāmata, paredzēts tās apjoms, noteikts tekstu iesniegšanas termiņš. Un izdevējiem jāizpilda tieši šis apjoms un tieši noteiktajā termiņā. Viss viens, cik kvalitatīvi vai nekvalitatīvi tas tiek darīts, galvenais, ka maiss pilns un vāks virsū. Tāpat arī šoreiz sastādītāji, nerūpēdamies ne par kādiem kritērijiem (lai valda alfabēts!), gluži vienkārši sabāzuši rakstniekus vienā maisā.

V. V. Bereli, bet kur ir tavs raksts gadagrāmatai? Kur ir Gundegas Repšes proza? (Nora Ikstena, Jānis Einfelds, Arvis Kolmanis, Mārtiņš Zelmenis negaunerējās, bet deva.) Kurvīti iedeva Alberts Bels (vairākkārt mēģināju izdiņģēt), klusēja Māra Zālīte un Andris Kolbergs. Viktors Avotiņš solīja, bet nedeva. Tika izsūtītas gandrīz 100 vēstules rakstniekiem, bet lielākoties saņēmu tik tiešām no rakstāmgaldu dzīlēm izvilktus gadījuma rakstura tekstus. Tas labākajā gadījumā, bet bija arī nevīžīgi pasviestu skiču un uzmetumu fragmenti. Nez kāpēc rakstnieki bija uzskatījuši, ka jāatsūta kaut kas, un, saņēmis šo kaut ko, es kļuvu ne tikai nikns, bet biju spiests konstatēt, ka vismaz puse no sūtījumiem ir visīstākā literārā draza. Domāju, šī attieksme liecina ne tik daudz par gadagrāmatu, cik par mūsu rakstnieku godaprāta trūkumu, nevīžību un ignoranci. Varbūt par visparastāko slinkumu. Daugavas literārā gadagrāmata augstākā kvalitatīvā līmenī pacelsies tad, kad mūsu rakstnieki sapratīs un pieņems vienkāršo patiesību, ka šī gadagrāmata nav ne izrādīšanās, ne papīrgrozs, kurā iesviest citur nepublicējamus tekstus, bet elementāra pieklājība gan pret tradīciju, gan arī pret literatūru.

Runājot par apceru nodaļu, man šķiet, ka tās veidošanas pamatprincipus polaritātes, diskutablo, dažādi interpretējamo, cilvēciski un mākslinieciski provokatīvo kā šā laika zīmi Berelis nav ievērojis. Ar to es negribētu teikt, ka apceru nodaļā viss kārtībā tomēr tās kaleidoskopiskums un marginā lisms ir apzināti izvēlēts.

G. B. Bez šaubām, rodas jautājums kādai tad īsi vajadzētu būt Daugavas literārajai gadagrāmatai? Jo ir skaidrs, ka šāds situāciju un kopsakarības apcerošs izdevums patiesi ir nepieciešams (par to liecina arī tas, ka lielākā daļa visai prāvās tirāžas izpārdota jau pāris mēnešos). Šķiram 302. lappusi, kur ievietotas ziņas par literārajām balvām un prēmijām, tur arī atrodama viena no iespējamajām atbildēm. Literatūras svarīgāko notikumu vidū, protams, ir Karoga romānu konkurss, kurš pietiekami skaidri aprāda prozas situāciju. Par to gadagrāmatā nav ne vārda. Arī tas, ka Edvīnam Raupam 1995. gadā piešķirta Raiņa un Aspazijas fonda prēmija, ir pietiekami iespaidīgs fakts, lai Raupa daiļradi un personību apcerētu no visām iespējamajām pusēm. Tāpat Anna Auziņa, Klāva Elsberga prēmijas laureāte. Manuprāt, gadagrāmatas veidotājiem daudz lietderīgāk būtu vismaz daļēji koncentrēties uz tām personībām un tiem tekstiem, kuri tobrīd atrodas literārās dzīves centrā, publicēt, piemēram, intervijas ar laureātiem, apceres par viņiem, viņu tekstus un refleksijas (tas nepieciešams vēl jo īpaši tālab, ka literāros konkursus, prēmijas un galu galā arī pašu literatūru presē atspoguļo tik trūcīgi, dk nu vien trūcīgi iespējams.

V.V. Sava taisnība Berelim ir, bet te man jāatver ķēķa durvis. Edvīns Raups no intervijas izvairījās. Izvairījās arī vairāki citi šeit nenosauktie. Tātad atkal jautājums: vai šo gadagrāmatu radīs Daugava un Viesturs Vecgrāvis, vai arī latviešu rakstnieki ar savu aktivitāti un ieinteresētību? Vispārinot – nākamās Daugavas literārās gadagrāmatas ģīmi un miesu veidos tikai un vienīgi paši rakstnieki, kritiķi u.c. ieinteresētās personas ar saviem reāliem darbiem un reālu atsaucību.

Izglītība un Kultūra, 18.03.1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s