Dīns Kūncs “Ziemas mēness”

Viņi, kas grib apēst mūs

Dīns Kūncs Ziemas mēness. Romāns. R., Rija, 1995

Dīns Kūncs patlaban ir viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem triviālās literatūras autoriem (viņš ir sarakstījis vairāk nekā sešdesmit romānu; tiesa gan, apmēram četrdesmit no tiem ir tapuši ārkārtīgi straujā tempā Kūnca daiļrades sākumposmā, kad viņš diez ko nerūpējās par savu darbu kvalitāti). Arī latviešu lasītājiem Kūnca vārds vairs gluži svešs nav — Rija izdeva divus viņa romānus: Čuksti un Nakts balss (oriģinālā abi 1980), kuri savulaik iezīmēja krasu pavērsienu Kūnca daiļradē: no mazpazīstama draņķīgu grāmatiņu producētāja uz pastāvīga bestselleru sarakstu iemītnieka pusi. Nu kārta pienākusi krietni svaigākam romānam. Ziemas mēness ASV publicēts 1994. gadā un, protams, tūlīt pat uzšāvās pašā bestselleru spicē.

Mazliet par Ziemas mēness priekšvēsturi. 1975. gadā Kūncs ar Ārona Vulfa pseidonīmu (Kūncs strādāja daudzos triviālās literatūras žanros, katram žanram izmantodams kādu pseidonīmu — kopskaitā vienpadsmit) publicēja romānu Iebrukums. Tas iznāca sērijā Pirmais romāns un, piebildīšu, tā arī palika Ārona Vulfa vienīgais romāns. Iebrukums bija visai kanoniska zinātniskā fantastika un, kā liecina jau virsraksts, vēstīja par pagalam ļaunprātīgu kosmisko ciemiņu ierašanos. Pēcāk parādījās viedoklis, ka Iebrukuma īstais autors ir Stīvens Kings, jo tajā bija daži Kinga daiļradei raksturīgi elementi. 1993. gadā, kad Kūncs jau bija pārtapis masu beletristikas klasiķi un daudzi viņa agrīnie romāni piedzīvoja atkārtotus un pārstrādātus izdevumus, Kūncs ķērās arī pie Iebrukuma pārstrādāšanas. Dīvainā kārtā pārstrādāšana šoreiz trīskāršoja Iebrukuma apjomu, un no oriģinālteksta tajā saglabājās tikai viena sižetiskā līnija, turklāt arī tā tika radikāli mainīta. Tā nu Ziemas mēness būtībā ir pilnīgi jauns romāns, turklāt, manuprāt, tas ir viens no sižetiski visaizraujošākajiem Kūnca darbiem.

Savulaik Staņislavs Lems, mazliet ironiski apcerēdams fantastu iecienīto tēmu par atnācējiem no kosmosa, atnācējus klasificēja divās kategorijās: “mēs gribam apēst viņus” un — “viņi grib apēst mūs”. 1986. gadā Kūncs publicēja bestselleru Svešinieki, kas acīm redzami piederīgs pirmajai kategorijai: šie svešinieki ir bezgala sirsnīgas un piemīlīgas radībiņas, kas ieradušās uz Zemes kā misionāri un kuras grasās izķidāt (vārda vistiešākajā nozīmē) amerikāņu militāristi. Turpretī Ziemas mēness atnācēji ir patiesi šaušalīgi un grasās apēst — šoreiz gan šā vārda pārnestā nozīmē — Zemes iemītniekus.

Tak romāna sākumā vēl nekas neliecina, ka kāds kādu ēdīs un ka kāds vispār atnāks. Ziemas mēness sākas kā itin klasisks trilleris — ar iespaidīgu apšaudi benzīntankā, kurā tiek ievainots policists Džeks Makgārvijs un kuras rezultātā benzīntanks ļoti kinematogrāfiski nodeg. Darbība, līdzīgi kā daudzos citos Kūnca romānos, noris Losandželosā, kuras topogrāfija ir viscaur pamatīgi aprakstīta (arī pats autors dzīvo netālu no Losandželosas). Šo sižetisko līniju Kūncs izmanto, lai parādītu, cik draņķīgā un bīstamā pasaulē mēs esam nosodīti dzīvot — un, jāsaka, tas viņam izdodas gandrīz tikpat veiksmīgi kā gadu agrāk izdotajā romānā Pūķa asaras. Taču tālāk, kamēr smagi savainotais Džeks Makgārvijs ar sievas palīdzību gausā uzcītībā cīnās par savu dzīvību, romānā ievijas vēl viena sižetiskā līnija. Proti, vairāk nekā tūkstoš kilometru uz ziemeļaustrumiem Nevadas štatā krietni padzīvojušais Eduardo Fernandess savā vientulīgajā rančo pieredz neizskaidrojamus un sākotnēji drusku, vēlāk pavisam briesmīgus notikumus, kas ir pilnīgi no citas operas, t.i., no cita literatūras žanra. Bez šaubām, lasītājs, brāzdamies lappusēm cauri, gaida. Gaida to, kādā veidā autors sasaistīs Makgārvija un Fernandesa sižetiskās līnijas; gaida, kā autors izskaidros neizskaidrojamos notikumus. Gaida arī to, kādā nešķīsti metafiziskā manierē atnācēji iecerējuši mūs apēst. Tomēr būtu grēka darbs jau tagad izklāstīt Ziemas mēness visai samežģītās sižetiskās kolīzijas, jo triviālā literatūra nu reiz ir tas lasāmvielas paveids, kur lasītāja trumpis ir viņa absolūtā neziņa. Jo mazāk lasītājs zinās — jo vairāk dabūs.

Rijas izdoto Kūnca grāmatu anotācijās viņš dēvēts par “baismo jokdari”. Apzīmējums ir precīzs. Kūnca pekstiņi dažkārt patiesi mēdz būt diezgan baismīgi — un tomēr tie ir tikai un vienīgi pekstiņi, kas paredzēti patīkamai laika nosišanai (turklāt Ziemas mēnesī Kūncs dažbrīd ironiski novīpsnā par paša rakstīto, kas viņam ir pavisam neraksturīgi). Galvenais, kas Kūncu atšķir no bezgala daudzajiem horror žanra pārstāvjiem, — viņš ir ne tikai šā žanra reformētājs, bet arī radījis savu personisko žanru, kurā neatšķetināmi savijies viss triviālās literatūras arsenāls — trilleris, zinātniskā fantastika un šausmu romāns.

Diena, 26.02.1996

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s