Ričards Gavēlis “Viļņas pokers”

Viļņas komēdija

Ričards Gavēlis Viļņas pokers. Romāns. No lietuviešu vai. tulk. Talrids Rullis. Rīga, Preses nams, 1995

Žurnāls Grāmata 1991. gada sākumā publicēja mazu fragmentu no Viļņas pokera. Turpat atrodama Gavēļa eseja Antidemiurgs vai Kas ir Viļņas pokers. Fragmenti un cildinošas atsauksmes presē pavidēja arī vēlāk. Viļņas pokers lasošajai publikai pārtapa bezmaz mītā: laikā, kad latviešu romānistikā valdīja tukšums, leiši, redz, spējuši radīt romānu, kurš saintriģējis vai puspasaules. Pagājušogad iznāca Jurgas Ivanauskaites spožā spēļu mantiņa Ragana un lietus (starp citu, arī jau tulkota daudzās valodās), ko autore zināmā mērā veidojusi kā “pretargumentu” Viļņas pokeram. Nu — arī pats Viļņas pokers, kas pelnījis, lai to ierindotu XX gadsimta nogales diždarbu virknē.

Labas literatūras galvenā pazīme — tā ir spēja ģenerēt citus tekstus. Viļņas pokeram šāda spēja piemīt pārpārēm. Aptuveni ieskicēsim potenciāli komentējamo tēmu loku. Esamības neizbēgamais absurds. Bēgšana no esamības neizbēgamā absurda. Kāpēc vēstures pieredze nenovēršami izrādās traģiska (arī šaurākā skatījumā: Lietuvas un atsevišķas personības traģiskā pieredze). Vara un totalitārisms. Cilvēks un brīvība (ne velti romānā vairākkārt minēts Kamī vārds). Parādība, kas romāna pirmajā daļā dēvēta par Viņiem: pelēkais bezdomu vairākums, kas iznīcina jebkādas dzīvības izpausmes. Cilvēks krātiņā un krātiņš cilvēkā. Apziņas un zemapziņas fenomeni. Erotika; ir arī ēsma freidomaniakiem.

Viļņas pokers sastāv no četrām daļām: četras personas stāsta par vieniem un tiem pašiem notikumiem, bet viņu skatījumi ir tik radikāli atšķirīgi, ka dažbrīd pilnībā noliedz cits citu. Taču romāna pašnāvnieciskās tieksmes nāk tam tikai par labu.

Pirmā daļa — tas ir Vitauta Vargala vienas dienas iekšējais monologs. Tas aptver ne tikai viņa mūža piecdesmit gadus, bet arī vizionāras un mistēriskas ekspedīcijas.

Otro daļu veido Vargala kolēģa Martina Poškas piezīmes. Nu mistērija pārvēršas triviālā erotiski politiskā kunkstēšanā. Poška mīt tikai un vienīgi Homo Soveticus (darbība noris septiņdesmitajos gados) laikā un ir ņerkstošs intelektuālis, kas slēpjas aiz naiva ideālista maskas.

Trešajā daļā — Vargala bijušās mīļākās Stefānijas nervozais monologs. Savukārt ceturtajā daļā Vox Canina runā Vargala draugs, kurš pēc nāves iemiesojies sunī. Šajā daļā beidzot dominē loģika un veselais saprāts, taču arī tā neatrisina romāna mezglojumus. Tomēr tā pierāda, ka ne vienmēr ierastajiem jautājumiem — kas notika? kāpēc? kurš vainīgs? — ir jēga. “Patiesību neviens nezina.”

Var tikai apskaust intelektuālo eleganci, ar kādu autors visus šos motīvus saaudis kopā, ievīdams arī detektīvsižetu un “fatalās mīlestības” līniju. Romāns ir ne tikai intelektuāli piesātināts, bet arī sižetiski aizraujošs. Viļņas pokers cieši ieaudies pasaules literatūrā. Ilustrācijai izsekosim tikai dažas no šīm sakarībām. Vītautas Vargalis strādā bibliotēkā, bet tas uzreiz atsauc atmiņā Umberto Rozes vārda bibliotēkas pasaulaptverošo labirintu; šoreiz labirints ir ne tikai Vargala absurdā bibliotēka, bet visa Viļņa. Viņu grandiozā sazvērestība: te ir gan tā paša Eko Fuko svārsts, gan Kolina Vilsona Apziņas parazīti (jo sevisķi tuvas paralēles ir vēstures traktējumos), gan Ernesto Sabāto romāns Par varoņiem un kapiem. Otrajā daļā Martins Poška Vitautu Vargali saīsināti dēvē par W. Nabokovs savu Humbertu apzīmēja kā HH; gan W, gan HH mīļoto sievieti sauc Lolita. Tepat blakus ir vēl viens HH: Stepes Vilks Harijs Hallers. Erotiskā līnija un intelektuālās vientulības līnija. Dzelzs Vilks (vēl viena Viļņas pokeru caurvijoša metafora) un Stepes Vilks. Viļņas pokera struktūra, savā starpā pretrunīgās Vargaļa personības interpretācijas, precīzi atspoguļo Airisas Mērdokas Melnā prinča struktūru (neaizmirsīsim, ka arī Nabokova Lolitai bija vairāki romānu noliedzoši noslēgumi), bet no šejienes vairs tikai viens solis līdz Hamletam.

Viļņas pokers nebūt nav ideāli izstrādāts romāns. Pārlieku pragmatiski traktēta epizode patologanatoma Kovarska laboratorijā – un arī pats Kovarskis pokera spēlē faktiski nepiedalās. Romāna poētikai neraksturīga ir Stefānijas izvarošanas aina trešās daļas noslēgumā. Proti, tā didaktiski paziņo, ka jaunā kompartijas paaudze saaug ar mafiju — citu jēdzienisko slodzi šai epizodei grūti atrast. Bez tam romānā vietumis jūtams gluži vai tāds kā padomjlaiku utopisms (Viļņas pokers pabeigts 1987.gadā): Viļņa — “daudzgalvu pūķis”, “Visuma Dirsa” utt. — ir bezmaz pasaules ļaunuma centrs, kuru caurcaurēm pārvalda Viņi — turpretī Parīzē, Londonā, Ņujorkā Viņu vara nav tik jūtama.

Romāns ir loti drūms. Rodas jautājums: kāpēc šī recenzija nosaukta par Viļņas komēdiju. Atbilde ir romāna 195. lpp., kur no plaukta izkrīt “itāliešu grāmata bez nosaukuma”, kas nevar būt nekas cits kā Dantes Dievišķā komēdija. (Atcerēsimies, ka savulaik Dantes poēmai vai nu vispār nebija nosaukuma, vai arī tā saucās vienkārši Komēdija). Šeit meklējama viena no centrālajām Viļņas pokera alūzijām: Vitauts Vargalis ir izgājis visus elles lokus (karš, pretošanās kustība, lēģeris), pabijis šķīstītavā (žūpības gadi pēc lēģera) un paradīzē, caur kuru Beatričes vietā viņu vedusi Lolita. Ar Danti romānu saista arī vizionārā, mistēriskā pasaules arhitektonika, kas aprakstīta pirmajā daļā, un viduslaiku mistiskas elementi. Pilnībā Viļņas pokera spēles noteikumus iespējams iepazīt, tikai izlasot pašu romānu.

Diena, 20.03.1996

Advertisements

One thought on “Ričards Gavēlis “Viļņas pokers”

  1. Atpakaļ ziņojums: Šonedēļ internetā. 24 | Lasītājas piezīmes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s