Jāns Kross “Lidojums uz vietas”

Cilvēks, kurš domā

Jāns Kross. Lidojums uz vietas. No igauņu val. tulk. M. Grīnberga. R., Atēna, 2002. 406 lpp.

“Tātad stāsts par manu seno draugu, līdzjūtības, aizdomu un apbrīnas objektu, tas ir, Ullo Paerandu” – šādi Jāns Kross sāk savu romānu Lidojums uz vietas, kas Igaunijā publicēts 1998. gadā (1999. gadā romāns saņēma Baltijas asamblejas prēmiju). Un ar to tiek pateikts bezmaz viss. Romāns patiesi ir stāsts par cilvēku, kura vārds ir Ullo Paerands, dzīvojis no 1916. līdz 1988. gadam, tātad uz savas ādas izbaudījis, ko tas nozīmē – dzīvot 20. gadsimtā mazā valstī. Recepte ir pazīstama: gadsimts, kas projicējies viena cilvēka liktenī; stāstot par šo cilvēku, autors vienlaikus stāsta arī par visas tautas likteni.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka Lidojumam uz vietas nav nekāda sakara ar puslubenieciskajiem vēsturiskajiem komiksiem, ģimenes sāgām vai tamlīdzīgiem lasāmgabaliem, kas pārplūdinājuši literatūru, tostarp arī latviešu un droši vien arī igauņu. Ja meklējam pavisam klasiskus orientierus, tad visupirms nāk prātā Tomasa Manna Doktors Fausts, gan ne tā metafiziskā dimensija, bet mēģinājums apjēgt cilvēku kā personiskā un vēsturiskā laika krustpunktu. Plus rakstības maniere: gluži tāpat kā Manna Ceitbloms raksta Leverkīna biogrāfiju, arī Krosa romānā Sirkals mēģina restaurēt sava drauga Ullo Paeranda dzīvesstāstu. Šāda distancēšanās no aprakstāmajiem notikumiem, starp tiem un autoru iemitinot vēl vienu vēstītāju, raksturīga arī citiem Krosa romāniem, tostarp arī pirms pāris gadiem latviski publicētajam Ķeizara trakajam. Īstenībā Sirkals tā arī paliek pusanonīms: sevi viņš piemin vien garāmejot, viņa vārds pazib, šķiet, tikai vienā vietā, Ullo Paeranda dzīvē viņš tikpat kā neiejaucas. Tomēr viņa loma ir ļoti svarīga. Proti, Sirkals darbojas kā subjektīvs “filtrs”: Ullo Paerands stāsta to, ko atceras no savas dzīves, savukārt Sirkals pieraksta to, ko atceras no no šīm “biogrāfiski literārajām sarunām”; daudz kas paliek nezināms, varbūt nesaprasts vai pārprasts, turklāt Sirkals ir tiesīgs nepievērst uzmanību no pirmā acu uzmetiena it kā pašām nozīmīgākajām vēstures norisēm, toties viņš var atļauties koncentrēties uz šķietami nebūtisko, kas izrādās būtisks romāna kontekstā. Līdz ar to veidojas distancēšanās no vēsturiskajiem notikumiem: varbūt viss notika tieši tā, bet varbūt arī citādi; kā bija patiesībā – to nezina neviens. Daudzu vēsturisko romānu autors Jāns Kross lieliski apzinās gan šādas distancēšanās nepieciešamību, gan efektu. Jo – no šī it kā tīri tehniskā paņēmiena dzimst māksla.

Tātad – 20. gadsimts, Igaunija. Ullo Paerands daudzējādā ziņā izrādās vēstures paradoksālo mežģījumu produkts. Viņš piedzimst ļoti bagātā ģimenē, bet jau no bērnības izbauda galīgu nabadzību. Viņam piemīt vērā ņemams rakstnieka ķēriens (romānā lasāmi arī daži Paeranda dzejas un prozas paraugi), bet neko īsti nozīmīgu viņš neuzraksta. Paerands ir neiedomājami erudīts, bet savu erudīciju viņš realizē, vai nu jaunībā rakstot maģistra darbu savam skolotājam, vai arī mūža otrajā pusē kolekcionēdams markas, atklātnes un lielgabalu modeļus. Paerandam ir dabas dotas spējas uz valodām, bet mūža lielāko daļu viņš nostrādā koferu darbnīcā, caur savām rokām izlaizdams daudzus desmitus tūkstošu koferu. Paerands apveltīts ar fantastisku atmiņu, bet to viņš liek lietā, bez kartotēkas palīdzības paturēdams prātā dažādu materiālu daudzumu noliktavā.

Tomēr pats galvenais – Paerands izmanās būt klāt visos Igaunijas vēstures mezglpunktos. Kā sīks ierēdnis valsts kancelejā viņš piedzīvo valdības maiņas. Narvā viņš skata krievu karaspēka ienākšanu. Vācu okupācijas laikā Paerands pieredz pretošanās kustības dzimšanu. 1944. gadā viņš radio lasa Igaunijas neatkarības deklarāciju – un, protams, neviens viņu nesaklausa. Viņš savām acīm pieredz, kā sabrūk pēdējā Igaunijas cerība uz neatkarību – mazā igauņu armija. Utt. Vārdu sakot, viņš visur ir klāt, visu redz, bet pats nedz tiecas iespaidot notikumus, nedz arī ir spējīgs to darīt. Gan dabas dotie talanti, gan vēsturiskie notikumi viņam nemitīgi piedāvā atspēriena punktus lidojumam, bet sanāk vien lidojums uz vietas – un beigu galā Paerands vēl nonāk trako namā. “Mans viss paliek nožēlojami pusdarīts,ī saka Paerands – un te pat vairs nav jēgas, prātuļot, vai viņš pats pie vainas, vai varbūt vēstures mežģījumi 20. gadsimtā padevušies tādi cilvēkam nepiemēroti.

Lasot Krosa romānu, jau no pirmajām lappusēm nez kāpēc acu priekšā man iznira bilde: cilvēks vientulīgi sēž pustumsā pie loga un domā. Viņš ir iegrimis sevī, šķiet, neko daudz nemana no ārpasaules, viņš nebūt netiecas koncentrēties uz kādas svarīgas problēmas atrisināšanu, viņam nav no svara, pie kāda gala viņa domu ceļš aizvedīs un vai vispār kur aizvedīs, viņš nelidinās eksistenciālos augstumos un negremdējas freidiskās dzīlēs. Viņš vienkārši nododas gluži cilvēciskai pašapcerei – par sevi, par dzīvi, par pasauli, par literatūru, par bezgala daudzām banālām būšanām, no kā veidojas cilvēka esamība. Tātad – it kā nekas sevišķs, domāšanas spēja piemīt daudziem cilvēkiem, bet viņam kaut kādā neizprotamā veidā šo domāšanu – ne tik daudz gudrās domas, kas viņam ienāk prātā, cik pašu domāšanas procesu – izdodas padarīt par kaut ko tik svarīgu, ka tas kļūst būtisks arī citiem. Bez viņa domājošās klātbūtnes pasaule kļūtu krietni pieticīgāka. Saprotams, diez vai Kross garlaikoti nīkuļo pie loga, lai pēc tam pierakstītu sadomāto uz papīra, radošās būšanas ir daudz sarežģītākas, tomēr viņa romāns rada iespaidu par cilvēku, kura galvenā nodarbošanās ir tieši domāšana.

Diena, 03.04.2002