Neviens negrib strādāt par ģēniju

Klusi un mierīgi aizslīdējis nebūtībā blarkšķis ap laikrakstu Literatūra un Māksla Latvijā. Dienas preses izdevumi, cik pamanīju, reaģēja ļoti līdzīgi: visupirms paziņoja, ka LML vairs neiznāks, bet pēc tam – ka LML tomēr iznāks. Blarkšķa iemesls bija vienkāršs. Sadalot kultūras periodikai atvēlēto naudu, komisija pārsteidzošā vienprātībā nobalsoja par to, ka LML līmenis ir tik zems, ka laikrakstam pienākas pliks nekas. Arī līdz šim LML pastāvēja, lielā mērā pateicoties izdevēja – Preses nama – labvēlībai, jo nevienu gadu Kultūras ministrijas atvēlētā summa nesedza laikraksta zaudējumus. Arī šoreiz Preses nams pastiepa palīdzīgu roku un atvēlēja trūkstošo naudu.

Blarkšķis aizslīdēja nebūtībā, bet problēma ir palikusi. Un visupirms jau tas, ka jebkura ar kultūru saistīta izdevuma pastāvēšana ir atkarīga no balsojuma, kurā vairāku ļaužu personiskie viedokļi jokainā veidā pārtop valsts iestādes oficiālā lēmumā. Arī es ne reizi vien esmu cilājis roku dažādās komisijās un labi zinu, cik lielā mērā kopējais lēmums ir atkarīgs no visdažādākajām nejaušībām un sakritībām. Viena lieta, ja šādā manierē tiek piebeigts kāds individuāls projekts. Protams, projekta autoram tas nav neko patīkami, tomēr viņš vismaz var turpināt strādāt pie savas ieceres un pēc laiciņa vēlreiz izmēģināt laimi konkursā. Bet ir galīgs absurds, ja periodiska izdevuma liktenis atkarīgs no šāda balsojuma. Tiek apmānīti abonenti (kuri ar savu maku jau nobalsojuši par izdevuma pastāvēšanu), paliek karājamies gaisā krietns skaits autoru, kuri savu turpmāko radošo darbību bija nolēmuši saistīt ar LML, galu galā – Latvija paliek bez vienīgā kultūras nedēļraksta. Ja Preses nams neizdod LML, tad grūti iedomāties vēl kādu apgādu, kas gribētu un, pats galvenais, arī spētu nodrošināt nedēļas laikraksta izdošanu.

Bet uz šo būšanu var palūkoties arī no cita skatpunkta. Es tīri cilvēciski varu saprast gan dažu rakstītāju izvirzīto sazvērestības teoriju par spēkiem, kas gatavojas izdot jaunu kultūras avīzi un, lai nākotnē varētu pretendēt uz KM naudu, jau laikus piebeidz LML, gan sašutuma brēcienus par ļaunajiem ierēdņiem, kas kārtējo reizi ķērušies pie rīkles kultūrai. Un tikpat cilvēciski es saprotu arī balsotājus, jo ir taču skaidrs, ka LML patiesi ir pārāk remdena. Runa nav par atsevišķu kritisku materiālu trūkumu, bet par visu LML koncepciju kopumā: LML gan reģistrē kultūras norises un popularizē kultūru, bet pati procesu neveido, kaut gan tieši tai būtu jābūt nedēļraksta galvenajai funkcijai. Apmēram uz šādu domu var reducēt daudzos pārmetumus, kurus man gadījies uzklausīt LML sakarā.

Uzsvērsim, visi šie pārmetumi ir sarunās saklausīti. Pirms KM komisijas balsojuma man nav gadījies lasīt nevienu publisku izteikumu, kurā būtu kāds slikts vārds par LML, nemaz nerunājot par to, ka kādā citā preses izdevumā LML tiktu eleganti analītiskā manierē iedzīta zemē. Un visā šajā būšana biedējošākais šķiet ne jau tas, ka tika apdraudēta LML pastāvēšana, bet gan šī satriecoši vienprātīgā klusēšana. Ja mēs uzlūkojam kultūru kā publisku parādību, tad veidojas gluži vai kurioza situācija: visu laiku viss it kā ir labi, bet te pēkšņi sanāk kopā ļauži un vienojas, ka, nē, nekas nav labi, LML ir ļaundabīgs augonis, kas jānīdē ārā.

Patlaban radošs cilvēks Latvijā – tā ir persona, kas visupirms no dažādiem fondiem pūlas izsist naudu, lai pēc tam varētu mierīgi un, nav vārdam vietas, visnotaļ profesionāli rušināties savā lauciņā. Taču šie lauciņi tikpat kā nesaskaras. Ir vieta LML un citos preses izdevumos, ir redaktori, kas brēktin brēc pēc interesantiem tekstiem (un kas gan cits ir interesantāks, ja ne uzskatu un dažādu koncepciju sadursmes), ir rakstītāji, kuriem piemīt vērā ņemams ķēriens. Bet – kultūras process veidojas kā atsevišķu autoru parādīšanās tautai. Nav diskusiju telpas. Ir inertums, stīvums, miegainība. Nupat man sanāca tuvāka saskarsme ar kādu biznesa cilvēku. Bija prieks skatīties, ar kādu azartu, aizrautību un negantību viņš ķērās pie katras problēmas, ar kuru gadījās saskarties. Un, lūk: šādu azartu beidzamajā laikā man nav gadījies just ne no viena, piemēram, romānu rakstītāja. Neviens negrib strādāt par ģēniju. Mierīgāka dzīve, ja radošā procesa svarīgākais punkts – uzrakstīt sakarīgu atskaiti KKF vai kādam citam fondam, kas piešķīris naudu.

Tā nu blarkšķis ap LML īstenībā ir tikai simptoms. Visiem liekas, ka kaut kas nav kārtībā, bet tikai retais lāgiem pakustina kādu pirkstu, lai situāciju labotu. Krietni vienkāršāk ir nobalsot par to, cik ļoti mēs nepatīkam paši sev, – un turpināt dzīvot tādā pašā garā uz priekšu.

Diena, 09.03.2002

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s