Andrē Malro “Cilvēkam lemtais”

Eksistenciālisma evanģēlijs iesācējiem

Andrē Malro. Cilvēkam lemtais. No franču valodas tulk. S. Jaunarāja. R., Daugava, 2002

Andrē Malro (1901 – 1976), pastudējis arheoloģiju un orientālistiku, 1923. gadā pirmo reizi devās uz Austrumiem, uz Kambodžu. Taču tur Malro nebūt neķērās pie džungļos apslēptu budisma pieminekļu izpētes vai primitīvo kalniešu cilšu antropoloģijas izzināšanas. Vēlākais Francijas kultūras ministrs gluži vai komiskā barbarismā no kāda pamesta khmeru tempļa izlauza trīs bareljefus, kurus bija paredzējis iztirgot bagātiem kolekcionāriem (šī epizode aprakstīta romānā Valdnieku ceļš, kas 1995. gadā publicēts latviski). Avantūra beidzās neveiksmīgi – Malro arestēja un piesprieda viņam trīs gadus cietumsoda. Soda termiņš gan tika stipri saīsināts, pateicoties ietekmīgu labvēļu gādībai.

Tomēr cietums Malro neizārstēja no apsēstības ar Austrumiem – viņš turpināja daudz ceļot, un arī viņa daiļrades nozīmīgākā daļa saistīta ar Ķīnu vai Indoķīnu. Tie ir romāni Iekarotāji (1928), Valdnieku ceļš (1930) un Cilvēkam lemtais (1933, Gonkūru prēmija); arī – dialoga formā veidotā filosofiskā apcere Rietumu kārdināšana (1926). Vēl Malro ir sarakstījis romānu Cerība (1937) – par pilsoņu karu Spānijā, kurā piedalījās kā paša izveidotās lidmašīnu eskadriļas komandieris, dažus mazāka apjoma prozas darbus un daudzas eseju un memuāru grāmatas.

Romānā Cilvēkam lemtais aprakstīts 1927. gada Šanjahas strādnieku dumpis. Saprotams, uzreiz rodas jautājums: kāds gan mūslaiku latviešu lasītājam varētu būt sakars (un līdz ar to arī interese) ar kaut kādiem viņam pilnīgi nebūtiskiem vēsturiskiem notikumiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka visāda veida dumpošanās vai, pasargdies, proletariāta cīņas, Ļeņina un Marksa pieminēšana kopš padomju literatūras laikmeta izsauc bezmaz alerģisku reakciju. Tiesa, romāns sižetiski ir aizraujošs un to biezi apdzīvo Malro prozai raksturīgie reti kolorītie tipi, kuriem – gluži tāpat kā autoram – piemīt spilgti izteikts avantūrista ķēriens, tomēr, vienalga, notikumi laikā un telpā tik tāli, ka daudzējādā ziņā gluži vienkārši ir mazsaprotami (ierakstīt plašākā vēstures kontekstā tos ļauj pamatīgais Viļņa Zariņa pēcvārds).

Taču sakars ir. Un vispirmām kārtām jau tāpēc, ka Malro prozas uzmanības centrā allaž ir viens no “mūžīgajiem jautājumiem”. Apzīmējums banālāks par banālu, bet ko lai dara, ja jautājums patiesi mūžīgāks par mūžīgu. Proti, kāpēc gan cilvēkam jādzīvo, ja beigu galā viņš tik un tā ir beigts un pagalam? Jau grāmatā Rietumu kārdināšana Malro rakstīja par to, ka Rietumu cilvēks mīt tukšumā, absurdā pasaulē: visas patiesības ir sakompromitētas, Dieva nav, ir tikai viena neapšaubāma patiesība – nāve. Vienīgā sevi cienoša cilvēka esamības forma – darbība, turklāt, jo darbība neprātīgāka – jo labāk (un, atcerēsimies, Malro ne tikai rakstīja, bet arī pats realizēja šo ideju – visviens, vai runa būtu par tempļa izlaupīšanu, cīņu pret fašismu vai politiskām batālijām). Cilvēks nespēj izbēgt no nāves, toties viņš var izvairīties no absurda dzīvē – dzīvojot par spīti nāvei, vienlaikus skaidri apzinoties tās nenovēršamību.

Visas šīs būšanas der paturēt prātā, lasot Cilvēkam lemto. Vispār, ja ir vēlēšanās uzzināt, kas īsti literatūrā ir eksistenciālisms, to vislabāk iepazīt no Malro romāniem. Jo – pašam Malro nebija ne jausmas, kas ir eksistenciālisms. Tobrīd šis jēdziens vēl nebija dzimis, tāpēc viņš nenodarbojās nedz ar matu skaldīšanu Sartra manierē, nedz arī mēģināja radīt savus darbus kā ilustrāciju filosofiskai teorijai. Tikai dažus gadus pēcāk Kamī, balstīdamies tieši uz Malro romāniem, radīja savu “metafiziskā dumpja” koncepciju. Būtībā eksistenciālisms piedzima Malro romānos – viss turpmākais jau bija tēmas padziļināšana un variēšana. Kādā esejā viņš precīzi formulēja, ko viņš uzskata par romānu: romāns ir mūsdienu cilvēka esamības traģikas izteikšanas veids.

Savukārt esamības traģikas centrālā ass, kā jau teikts, ir nāves nenovēršamība. Acīmredzot tāpēc Cilvēkam lemtais ir gluži vai pārsātināts ar nāvi visās iedomājamajās tās izpausmēs. Romāns sākas ar slepkavību, centrālās personas cauri notikumu labirintiem izveicīgi tiek aizvedinātas līdz kapu kalniņam – paša mestās bumbas sprādzienā iet bojā apsēstais revolucionārs Šeņs, pašnāvību izdara krievs Katovs, lokomotīves kurtuvē sadedzina Kio óisoru. Turklāt viņi ne tikai mirst, bet arī nemitīgi runā un domā par nāvi – cits filosofiski, cits eksaltēti, cits vienaldzīgi. Bez ievērības netiek atstātas arī epizodiski pavīdošās personas – pat japāņu gleznotājs, kuram ar Ķīnas revolūciju nav nekāda sakara, deklarē, ka, tuvojoties nāvei, gleznotu labāk, jo “nāves tuvošanās varbūt ļautu visās lietās ieguldīt pietiekamu degsmi un skumjas, lai ikviena forma, ko viņš gleznotu, kļūtu ar saprotamu zīmi, lai tas, ko šīs zīmes apzīmē, ko tās arī slēpj, atklātos.” Grūti pateikt, kā Malro romānu un viņa apnāves filosofiju uztvēra laikabiedri, bet patlaban šķiet, ka tieši šajā neuzbāzīgajā izteikumā meklējama romāna atslēga. Kaut gan – pats Malro uzskatīja, ka romānam nav nekā jāpierāda. Droši vien tāpēc šis romāns par tikpat kā aizmirstajiem Ķīnas notikumiem joprojām nav pārvērties par mironīgu sējumu literārā mantojuma plauktos. Domādams par nāvi, Malro uzrakstīja ļoti dzīvu grāmatu.

Diena, 10.04.2002

__________________________

Vēl par Andrē Malro:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s