Nupat 5. decembrī Aivaram Neibartam būtu apaļi 70 gadi. Šai sakarā bezmaz ar literāra pieminekļa tiesībām – tieši pirms 20 gadiem, 1989. gadā īsi pirms Neibarta 50. jubilejas tapusi intervija ar viņu. Sarunājāmies viņa mājā Āžu bulvārī, neatceros, kāda iemeslu dēļ man nebija diktofona, tāpēc intervija visupirms ar zīmuli trakā tempā, mēģinot izsekot Aivara domu plūsmai, tika pierakstīta uz papīra (ar zīmuli tāpēc, ka rakstīšana ar to veicas veiklāk nekā ar pildspalvu), pēc tam pārrakstīju ar rakstāmmašīnu, tad abi ar Aivaru ilgi un cītīgi slīpējām, kamēr tekstu izdevās maksimāli tuvināt viņa leksikai un izteiksmei, bet vienlaikus arī krietni attālināt no intervijas specifikas, šur tur pārtapinot tekstā, kas pretendē bezmaz uz proziskām kvalitātēm. Jokaina sakritība – desmit gadus vēlāk uz Neibarta 60. jubileju parādījās (šķiet, Izglītībā un Kultūrā?) vēl viens apcerējums, nokrustīts par Nebartiādi. To bija sarakstījis dziesminieks Juris Vilcāns, par šo Neibartiādi nekā nezinādams.
G. B. Kādā dzejolī tu raksti: „dienas melnumā pašā iz / dvēseles savas kā / čigāns iz tabora / izzogas guntis berelis / murmulis prozistu hermess blēdīgais un / nozog torņkalna / kentaurus visus un / noslēpj / kentaurus visus / manuskriptos savējos kā / augeja staļļos bez / kaunīgos.” Šoreiz mans nolūks pieticīgāks un pieklājīgāks — nezagšu ne kentaurus, ne idejas, ne vārdus, vien izlikšu dažus atspēriena punktus, no kuriem tev pašam — tagad jau pusgadsimtniekam — aizzagties atpakaļ pagātnē, izzagties cauri savai biogrāfijai un nozagt no tās kādus spožākus mirkļus lasītājam par prieku. Būtībā jebkurš poēts savas dzīves laikā rada leģendu par sevi, un tu šajā ziņā esi krietni pacenties — grūti pateikt, cik lielā mērā apzināti un cik — patiesas iekšējas nepieciešamības mudināts. Neibarta balto bārdu, kura gan jau krietni pašķidrinājusies, un dižo muldēšanu laikam atcerēsies katrs, kurš kaut reizi tevi skatījis vai dzirdējis. Žurnāla teksta melnbalti bezkaislīgais veidols tevi atbrīvo no vizuālā imidža žņaugiem un privilēģijām, tāpēc tavs pašvariants šķitīs diezgan ticams, bet — tas būs tikai viens no iespējamajiem variantiem, gan attīrīts no anekdošu un tenku — ar ko tava biogrāfija ir pārbagātināta —, nelabvēlības, ironijas un sajūsmināšanās piejaukumiem.
Pagaidām tavu apzināto esību ietver divi ārzemju ceļojumi. Atspulgi no šīpavasara turnejas pa ASV un Kanādu jau šur tur pavīdējuši presē. Kāds bija pirmais ceļojums?
A. N. Ārzemēs esmu visu laiku: kopš ierašanās šaisaulē 1939. gada 5. decembrī. Bet, ja tu runā par došanos ārpus Latvijas un padomju impērijas robežām, tad jau taisnība tev iraid: 1944. gada nogalē mana ģimene ar kuģi iz Liepājas aizvīkšījās uz Lielvācijas drupām.
Tur — netālu no Rostokas — nomītējāmies līdz četrdesmit sestajam gadam. Tad, kā jau pulka letiņu, caur filtrācijas nometņu filtriem aizfiltrejāmies atpakaļ Latvijā. Paldies Dievam un čekistiem, ka pēc tam nesekoja gaita uz tundras ārēm.
G. B. Kā jau pēc visiem aizrobežu ceļojumiem — tradicionālais jautājams: kādi palikuši spilgtākie iespaidi?
A. N. Atceros Neko. Kaut gan — pāris niecīgas lauskas ieķepušas man miņā. Atceros, ka pēc reiha kapitulācijas, drasējot uz amerikāņu karapūļu ieņemtajām teritorijām, latviešu leģionāri mani cienāja ar šokolādi. Vēl — skaista bildīte: krievnieku zaldātiņš, kurš uz velosipēda minās caur mūsu mītnes vietu. Smaidošajam neuzvaramās Sarkanās Armijas ierindniekam abas rokas bija iemauktas garos, baltos vācu frau cimdos. Un savukārt uz abiem cimdiem ligzdoja kādi trīs vai pieci fašistu rokaspuišu rokaspulksteņi. Kāpēc gan krieviņam nesmaidīt, ja tik gruntīgs kara laupījums. Kā mana māmiņa pauda, tad izvarotās vācu sievietes gan īpašu prieku neesot izrādījušas.
Starp citu, kustoties mājup ar uzvaru, kādā filtrācijas lēģerī es blēņodamies uz krāsns stūra gruntīgi pārdauzīju pakausi. Tas, tā sakot, ir manas dzejošanas akmens, t. i., krāsns laikmets.
G. B. Visās fotogrāfijās tu esi redzams tikai ar bārdu. Vai tiešām bērnībā bārda neauga? Grūti iztēloties tevi tādu…
A. N. Bārda man bijusi vienmēr. Tikai aug viņa ritmiski — vienbrīd uz āru, otrbrīd uz iekšu. Tobrīd laikam auga iekšup.
G. B. Tad tu vēl droši vien dzejoļus nerakstīji.
A. N. Dzejot nevar nedz sākt, nedz beigt, jo dzejošana — tas ir dzīvesveids (ne mana oriģināldoma, bet šamējo es labi jūtu). Tomēr, ja jau tu tā jautā, tad pirmos pantiņus laikam gan uzstrinkšķināju pamatskolā — lai paķircinātu sev tīkamus skuķus. Tā bija tāda nopietna blēņošanās, jo diendienā cītīgi nenopietni dauzīju kājbumbu — pat uzdauzījos par pusuzbrucēju oficiālā jaunekļu manšaftē.
G. B. Bet tad nāca universitāte…
A. N. … un es iegāju ģēniju cunftē. Ar tiem ģēnijiem ir tā — ja cilvēks pats saka, ka ir ģēnijs, es viņam ticu. Kas cits to paudīs, ja ne pats. Tolaik — 1958. gadā — mēs visi bijām ģēniji un donkihoti. Un citādi mēs jau arīdzan nemaz nepratām būt. Dažs pat atdzejoja Gētes Faustu, un viņa teksts noteikti bija tūkstoškārt diženāks par Gētes rakstīto.
Mans kurss. Tur bija tagadējie dzejoļu gani Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, Rūta Venta; žurnālistikas un prozas taku zinātāji Reinis Admīdiņš, Rihards Labanovskis, Mārtiņš Poišs, Atis Skalbergs. Arī Aldis Ermanbriks. Tagadiņ jau aizsaulē pulcējušies: dzejnieks Jānis Sarkanābols, žurnālisti Ilmārs Rašmeijers, Kārlis Priedītis.
G. B. Šajā laikā presē parādījās pirmā eseja par tevi — Vitolda Valeiņa raksts Padomju Studenta 1959. gada 14. maija numurā — nodaļā Starmetis, kurā citustarp ir vēstīts: „Lūk, Gorkija ielā 48 pa garo gaiteni salīcis slāj pagara auguma puisietis tramīgu zempieres skatu — glumu, viltīgu, izvairīgu. Mati aizsukāti uz acīm.” Bez elegantā portretējuma vēl ir sniegti gluži futūristiski daiļrades piemēri no tavām studiju kladēm: „Šah — mat, motors! Šah — mat, motors. Šah — mat, motors!” Un secinājums: „Studijas tātad Neibartu neinteresē, bet tas, kas viņu interesē, citiem nav pieņemams.” Ar ko tu vēl nodarbojies LVU?
A. N. Tā kā mūsu vienreizēji izcilās dotības citi vēl tā īsteni negribēja celt saulītē (noteikti aiz tīrās skaudības vai netīrās ļaunprātības), mēs sākām izdot sava kursa žurnālu — Sirds uz trotuāra. Čaks jau, Čaks — visi bijām saindējušies. Sākām un arīdzan beidzām, jo iznāca tikai viena mūsu kopoto darbu savāktuve — nebijām iedevuši izskatīt dekanāta viedajam glavļitam.
Šamējā gadā vispār notika traki brangas žurnālu būšanas. Pamatīgu ļembastu izraisīja Universitātes oficiālā dižžurnāla Steidzies lēnām novembra burtnīca, uz kuras titullapas bija redzams — ak, šausmas — Brīvības piemineklis. Un zem tā gluži spocīgs un šaušalīgi neizprotams uzraksts: „Pretim saulei”. Steigšus tapa glābta nevainīgās jaunavas Universitātes šķīstība: Lielajā aulā sadzina komjaunavu un komjaunekļu sapulci, kurā žurnāls ar visu Brīvības pieminekli tika naglots pie kauna staba. Aumaļām tie tapa nolādēti un, vicinot īsā kursa krustu, dzīts ārā sapuvušā imperiālisma sātans. Un kopā ar šo nelabo izdzina arī pāris studentu no LVU.
G. B. Iespējams, tu esi palaidis garām izdevību savā biogrāfijā ierakstīt arī kādu politisku grēku, jo no Universitātes tu izspruki apbrīnojami ātri, jau pēc diviem gadiem, pakļaudamies pavisam pieticīgam ētiskas dabas formulējumam — „par padomju studenta necienīgu stāju”. Pēc tam acīmredzot nācās atrotīt piedurknes un pierādīt savu piederību sabiedrībai ar derīgu darbu.
A. N. Protams, gadījies arī nodoties šim netikumam. Esmu kalpojis par smagu kravu pārvietošanas inženieri, par palīgstrādnieku pie galvenā strādnieka, par jumiķi — klejojis pa jumtiem bez noteikta virziena, par sargu Pierīgas Ēdenē — ģimenes dārziņos, par tulkotāju un redaktoru kinostudijā, par kurinātāju (ne jau nu kara) un vēl par šo to un to šo. Bet tie jau vien tādi blēņu darbi pieaugušam poētam. Strādāt es strādāju, t. i., rakstu dzejoļus, 48 stundas diennaktī teju, teju piecdesmit gadus, jo pirmais mans dzejdarbs iraid varenais brēciens, kad nācu šaisaulē.
G. B. No pirmā brēciena līdz pirmajai publikācijai gan pagāja krietns laika sprīdis.
A. N. Jā, pirmais pantiņš tapa nodrukāts šepat Karogā tikai 1962. gadā. Pag, kā tur bija lasāms melns uz balta: „Cilvēkam jābūt drosmīgam, / Cilvēkam jābūt taisnīgam, / Cilvēkam jābūt godīgam” — to visu un daudz ko citu man teica „tie, kas paši bija / gļēvuļi, / varmākas un / nodevēji, / un es viņus / sapratu — tie / nekad nekļūs / cilvēki.” Uzvārds dzejolim gan visai amizants: Nēģeris. Tomēr — latvieši Latvijā tobrīd bija un šobrīd pagaidām ir ne labāki par kolonijās mītošajiem iedzimtajiem (ja ne sliktāki: Āfrikā taču nodibinājušās pulka suverēnas valstis): puspaēduši, puspliki, pusslinki. Ja nu vienīgi tas „alus ezeriņš, kur es kā mazais asariņš…”
G. B. Sešus gadus vēlāk iznāca tavs pirmais krājums Mācos lasīt. Nākamais tika nodēvēts par Lasāmgabaliem. Virsrakstu izvēle viegli saprotama — Neibarts attīstās no burtošanas līdz tekošai lasīšanai. Tāpat arī šīgada krājuma nosaukums iederas šajā evolūcijas virknē — Vārdošana, t. i., tu beidzot esi ķēries pie citu mācīšanas. Bet vidū ir divi tādi savādi — Reizesrēķins un Kvadrātsaknes. Kāpēc tā?
A. N. Manā organismā allaž bijis akūts matemātikas trūkums. Tālab savulaik es pat iestājos filologos, kaut gan jau toreiz skolmeistara prestižs nebija pat Bastejkalna augstumā, un vairums zēnu izvēlējās kādu gruntīgāku fakultāti. Arīdzan patlaban es protu skaitīt labi ja līdz vienam un atpakaļ. Bodēs mani bieži apšmauc. Un ne tikai bodēs. Droši vien un noteikti vien krājumu aritmētiskos uzvārdus es izvēlējos tāpēc, lai kompensētu savu antimatemātiskumu, lai pasaulei miglu sapūstu acīs — ka es šāds, nevis tāds.
G. B. Tu uz savas ādas esi izjutis cenzūras spiedienu?
A. N. Nevaru teikt, ka mani kādu brīdi tā īpaši nedrukātu kā Vācieti vai Bērziņu. Pantiņus no grāmatām gan diezgan daudz meta laukā — bieži pat tos, kas presē bija jau publicēti. Bet dīvainākais bija tas, ka nākamajās es tos atkal sabēru iekšā un — nekas, viss izgāja cauri, toties izsvieda atkal citus…
G. B. Pārlasot aizgājušo gadu periodiku un krājumus, atklājas daža jau piemirsta rīmīte, no kuras autors labprāt atsacītos. Protams, bija pārliecība, bet bija arī izdabāšana konjunktūrai. Tu bieži esi melojis?
A. N. Varbūt kāds pantiņš ir nenostrādāts, profesionāli neveiklāks — protams, ka tādi atrastos, bet melojis gan neesmu nekad.
G. B. Uz jubilejas brīdi tavs mūžam tukšais maks piebriedis pavisam apjomīgs. Kāds ir bijis tavs izcilākais honorārs?
A. N. Mans diženākais honorārs ir — tīģerēns. Reiz Rīgas zvērudārzā lasīju dzejoļus savus. Pēcāk — kā jau tolaik bija parasts, man un klausītāju elitei tapa servētas vakariņas, kurās ēdām no lauvu un vilku pusdienām ietaupītos bifštekus, piemalkojām no ziloņu un pērtiķu dzērājtautas atsavināto šņabi un vīnu. Nesen tīģermāmiņai stārķis iz kāpostiem bija atnesis piecus mazuļus, kurus šī — kā jau kārtīga padomju meiča — atteicās zīdīt. Tīģerbērnus — tādus mīlīgus radījumus prāva runča lielumā — aprūpēja audžumammas — zvērudārza kalpotājas. Izrādījās, ka kaut kāda misēkļa dēļ grāmatvedības papīros ierakstīti bija tikai četri tīģerēni. Piekto lieko uzdāvāja man. Es, protams, dāvinātam tīģerbērnam mutē neskatījos — honorārs taču, toties to darīja mana māmiņa, kad biju šamējo atstiepis mītnē savā. Zobi mazulim riezās gruntīgi, tālab māmiņa kā visīstenākā Latīņamerikas diktatore iesniedza man ultimātu: „Vai nu tu nesīsi savu neradījumu prom, vai pats varēsi pārdienot un pārnakšņot zvērudārzā!” Un nekādi mani pretargumenti te nelīdzēja. Vai nu — vai nu. Neko darīt, nākamajā rītā iestūķēju savu strīpaino honorāru ķocī un devos tālē zilgmajā — apstaigāju gūzmu paziņu un piedāvāju kādu laiciņu izmitināt mīlīgo minku. Nez kāpēc visi laipni, bet noteikti atsacījās man izlīdzēt. Tāpēc nācās stiept brīnišķīgo honorāru atpakaļ pie šamējā audžumammām. Zēl. Tagadiņ būtu varējis ar pieaugušo tīģerīti veikt ceļojumus šķērsām un apkārt Rīgai vai piedalīties interfrontiešu saietos.
G. B. Tev ir laimējies caurdzīvot un pārdzīvot slavenās Rīgas bohēmiešu saietuves.
A. N. Samējās neformālajās universitātēs nonācu pēc izlidošanas (bezmaz vai uz Pegaza) no LVU. Kaza, tās vasaras piedēklis Putnu dārzs un vēlāk Skapis nebija vien prastas kafijtemptuves vai dzertūži: nevis krogi, bet drīzāk jau kaut kas līdzīgs angļu klubiem, kuros pulcējās jaunļauži — visi mēs skatījāmies un galvas lauzījām apmēram vienā virzienā. Sajā virmojošajā, tiem laikiem apbrīnojami svaigajā gaisā mēs elpojām kā negudri. Tas, šķiet, gāja labumā, jo vai nu citādi no turienes mūsdienās būtu iesprukuši tādi ļauži kā Imants Kalniņš, Andrejs Ģērmanis, Andris Bergmanis, Gunārs Piesis, Niks Karagodins, Māra Ķimele, Ivars Kraulītis un vēl pulka, pulka mūsļaužu. Visi ne vien strēba spaiņiem kafiju un muldēja stundām ilgi, bet arī kaut ko skribelēja, gleznoja, komponēja. Te jebkurš varēja ievīkšīties, piesēst un sapazīties ar līdzdomātājiem, ātri vien topot par savējo. Šodien jauncilvēkiem daudz brangākas izvēles iespējas — dažnedažādas neformāļu būšanas, pagrabklubiņi utt. Mums bija vieglāk, jo jebkurš varēja saskrieties ar jebkuru kādā no trejvienībām — Kazā, Putnu dārzā vai Skapī. Galvenais — tur visi bija savējie.
G. B. Diez vai ir kāds īsti godīgs sešdesmito un septiņdesmito gadu dzejnieks, kurš nebūtu nonācis leģendārās „stūra mājas” uzmanības lokā. Iespējams, pēc pārdesmit gadiem tiks rakstītas monogrāfijas un aizstāvētas disertācijas par tēmām „VDK ietekme uz literāro procesu”, „Represīvā aparāta loma kultūras attīstības vadīšanā” vai tamlīdzīgi. Vai tev šajā jomā ir kāda pieredze?
A. N. Ar mūsu brašajiem iekš un ārzemju spiegķērājiem man laimējies sastapties tikai reizes divas, jo no savu pantiņu kanceles es politiskās brīvības nesludināju un uz barikāžu cīņām neaicināju. Septiņdesmitie gadi. Ierodas pie manis Āžu bulvārī būdīgs, vingrs ļaužs. Parāda savu apliecību un saka: „Nācu pie tevis tikai nedaudz aprunāties” — un uzsķiebj uz galda konjaka — gan lētākā — blašķi (o, ho! ho!). Un mēs sākam vaļsirdīgi tērzēt, t. i., spiegķērājs vaļsirdīgi un naivi prasa:
— Vai tu Uldi Bērziņu pazīsti?
— Pazīstu.
— Ko tu par viņu domā?
— Es nekad nedomāju, bet gan: vai nu zinu, vai jūtu.
— Ko tu zini par Uldi Bērziņu?
— Zinu, ka viņš ir labs cilvēks un labs dzejnieks.
— Bet Uldis Bērziņš raksta pretpadomju dzejoļus. Ko tu par to zini?
— Neesmu lasījis nevienu viņa dzejoli. Nelasu ari savējos. Un pat tos es nemācētu izskaidrot, nerunājot nemaz par Bērziņu Ulža pantiņiem.
Un tā tālāk, un tā tālāk. Taujāts vēl tiku par Vizmu BelŠevicu, Juri Veitneru un citiem ļaužiem, kurus pazīstu. Bija arī vēl tāda klusa parunāšanās pašā brašuļu rezidencē — bet jau bez konjaka. Laikam visi tam ieplānotie līdzekļi jau bija iztērēti. Tas arī viss. Tikai vēl viena koša ainiņa iz cita kontinenta. Šopavasar Kanādā iznāca sastapties ar Daugavas vanagu krasi izspīlētajiem melnspārņiem, kuri uzskata, ka Latvijā mītējoties vien kompartijas funkcionāri un čekisti. Atlika man tikai cieši iebilst, kad mani steidzīgi nolēmēja par čekas majoru, kurš ieradies šķelt trimdas latviešus. Tik reibinošs un mirklīgs uzskrējiens pa dienesta trepēm man vēl nebija gadījies.
G. B. Kas vēl acis krītošs gadījās otrpus okeānam?
A. N. Kanādai un ASV es pieskāros tikai tā — caurbraucot, ar pirkstu galiem. Lielākoties raudzījos caur viņpusnieku autiņu un savrupmāju logiem. Protams, sparīgi ņurbulēju dzejoļus latviešu namos un baznīcās — jā, pat baznīcās, jo šamējiem dievnamu apakšstāvos bieži ir telpas, kurās notiek dažādi laicīgi pasākumi.
Jāsaka, ka tur viss ziedoši pūst: pūst tēvocis Sems, pūst krusttēvs Toms ar visu savu būdu, pūst debesskrāpekļi Ņujorkā. Kā jau pie kapitālistiem — pūst, bet negāžas zemup. Tikpat kā neredzēju īgnus un nīgrus ļaužus. Man dīvaini: cilvēki smaida, bet ne jau tāpēc, ka tā grib republikāņu partija vai Vašingtonas valdība — un ne baismīgo Aeroflotes stjuartes krokodila smaidu. Smaida un nemaz neapjauš, ka pūst, ka šamējiem ir AIDS, narkomānija, prostitūcija, bezdarbs. Protams, tā jau tikai tīri cilvēciska maza niansīte, kura mani .pārsteidza un šķita diezgan būtiska. Nez kad mēs Latvijā tā smaidīsim?
G. B. Tava runa un rakstība ir diezgan īpatnēja — tajā dažkārt ieskanas pavisam svešādi vārdi un teicieni, nez kur uzrakņāti.un nez kādā veidā sakonstruēti. Tas nav prasts žargons, bet gan tāds kā neibartiskais dialekts. „Mītēties” nozīmē „dzīvot”, „paust” — „runāt”, „šamais”, „šamējais” — „viņš”, „ļaužs” — „cilvēks”, „tū-daliņi” — „milici”, „zaķīšu pirtiņa” — „atskurbtuve”, „trimpelet” — „dzert” (šņabi), „krievnieki” — „krievi”, „aizvīkšīties” — „aiziet”, „duji” — „divi” utit. Vai kāds no taviem jaundarinājumiem un vecatguvumiern ir izgājis arī tautā?
A. N. Man pazīstamajiem ļaužiem pielīp pa izteicienam. Tāpat reizumis gadās saskrieties ar tādiem, kuri pauž, ka šamējie nevis runā, bet pauž. Īpaši te grēko daži prozisti, šo to nozagdami un uzdodami par savējo — bet man jau nav žēl, lai sakāmie iet pasaulē. Tāpat mūsu valodiņa ir deldēta un mocīta. Sevišķi man nepatīk šī kārkluitāliska čavināšanās — kur vien paej, visur čaukst un čaukst, pat vecas tantiņas mērkaķojas pakaļ itālīšiem. Tāds „čau” latvietim neko neizsaka — tad kāpēc gan č, a un u vietā nelikt kaut ko tikpat bezjēdzīgu, īsu un lipīgu? Piemēram — z, u un m. Zum! — sveiks. Zum! — uz redzēšanos. Zum! — un pacel glāzīti.
G. B. Jā, glāzīti tev tīk pacelt un piezumināt, sazumināt. Kā tu traktē savu kontaktēšanos ar alkoholu?
A. N. Alkohols iraid vispasaules revolūcija. Trimpelēšana — tā ir kustība. Nezinu, kas tur slikts un kas — labs, bet kustība tā ir. Neibarts ielien pudelē kā surķis alā, makantiņ noslēpjas no šāssaules virpuļviesuļiem un izdzen iz porām tur ieslēpušās garīgās amēbas, infuzorijas un citus neradījumus. Normālie ļauži gan šo procedūru veic klīnikā viedu psihiatru vadībā. Bet es tak poēts.
G. B. Tu izskaties krietni vecāks par saviem gadiem. Pareizāk sakot, man šķiet, ka tu vienmēr esi izskatījies vecāks par piecdesmit, kaut gan pēc dzejoļiem tā it kā nevarētu spriest — no tiem nebūt nestaro mūža otrās puses prātīgums.
A. N. Vecums. Laiks. Uzskatu, ka Laika nemaz nav. Sekunžu, minūšu, gadu rēķini — tie tikai ļaužu pieņēmums. Iraid ritms, aprite, rīts. Un ejam mēs ar pārlaicīgu laicību pa to pašu galīgi bezgalīgo mūžību. Bet ja tu vēlies noskaidrot manu iekšējo laika mēru, tad zini šādu stāstiņu.
Klenderēju pa Karpatiem. Vējš svilpoja galvā manā un ķešās manās. Sagribējās kaut ko iekriukšķināt, kaut ko ieklunkšķināt. Redzu — teltiņas tup pļavā kā naģes zaļas. Man kauns kā tādam vojevodam tūristļaužiem sprauni prasīt: „Ēsti gribu! Dzerti gribu!” Piečāpoju pie vienas tūristabas un taujāju: „Piedodiet, vai jūs neesat redzējuši brāli manu?” Šamie brīnās: „Bet mēs taču nemaz nepazīstam brāli tavu, nemaz nezinām, kāds brālim tavam sejs!” Es savukārt bēdīgi un blēdīgi: „Jā, jā. Jau tūkstoš gadus meklēju brāli savu jaunāko, par Svilpi-Lupi saukto. Un nevaru atrast.” Protams, tieku viesmīlīgi cienāts — kā jau paguris ceļinieks. Tā ir ar tiem laika rēķiniem.
G. B. Tavi stāstījumi parasti ir žilbinoši kolorīti un efektīgi. Kāpēc tu neraksti prozu?
A. N. Kārtīgi cilvēki prozu neraksta. Paliek dulla galva. Toties no dzejas nāk tāds gaišums… Poēts vienā rindiņā pateiks to, ko prozists veselā romānā. Pantiņā — to, ko triloģijā. Vispār prozisti ir dzejnieku mutanti.
G. B. Dažs literāts apgalvo, ka teksts jau ir kaut kur uzrakstīts, atliek tikai to atrast. Cits raksta automātiski, kā pakļaudamies kādas augstākas būtnes diktātam. Cits savukārt noliedz visādas metafiziskas aplamības un apgalvo, ka strādā pavisam apzināti, sakonstruēdams tekstu no emociju un vārdu atlūzām. Cits vispār neizprot, kā raksta, tikai brīnās par gala rezultātu. Dažs mirklī uzmet jau gatavu dzejoli, dažs mokoši slīpē katru vārdu un izmanto papīru paku pakām. Pie kuriem piederi tu?
A. N. Dzejoļi ir visrīņķī. Tie tikai jāsaredz. Tie tikai jāsaklausa — kā asnu aurēšana zemzemē. Brīžam manām acīm uzkrīt melnas zvīņas, un es neredzu neko — dažreiz dienu, dažlaik nedēļu, divas nedēļas. Tad zvīņas nokrīt, un tu topi reģis. Un tu lido, esi bezsvara būšanā, skani, vibrē. Radošie ļauži ir vistuvāk debesīm, jo tieši viņi bez ierēdņu, t. i., priesteru, starpniecības jauš dievišķo starojumu, kurš aklos dara redzīgus, mēmiem liek runāt un tizliem vēl staigāt septiņjūdžu zābakiem.
Dzejolis manī var ievibrēties visvisādi — gan no sākuma, gan no beigām, gan iz viduča. Bet allažiņ izslauka acis iz tumsas tīras — pantiņš nevar būt ļauno spēku inspirēts. Dzejoļus pierakstu rūtiņu blociņā, jo lielā, baltā lapā jau var noslīkt. Tālab mani panti tādi strupuļi un nestiepjas garumgarās poēmās, jo gauži garus rūtiņu blociņus pagaidām, šķiet, neražo. Parasti dzejolis top pieaudzis jau rašanās brīdī, un pēcāk es to neslīpēju, jo gluži vienkārši man liekas nepieklājīgi brangam tēviņam ar vates pikuci slaucīt pakaļu.
G. B. Un visbeidzot — vai tev vēl nav radies kārdinājums mest dzejošanu pie malas? Tomēr dzīve bez liekiem kreņķiem..
A. N. Ar dzejošanu it kā ir tāpat kā Sīzifam ar akmeni. Augšup stumt ellišķīgi grūti, sviedri līst aumaļām. Bet Sīzifs tik palaiž savu akmeni lejup — un tas ripo palēkdamies. Poēts savu akmeni lejā nevar nostīvēt pat gribēdams. Ja esi sācis, tad tik stiep. Zum!
Karogs, 12.1989
__________________________________
Vēl par Aivaru Neibartu:
Guntis Berelis vērtē: 