Autora skats uz e-bibliotēku. III

Autos, izdevējs, e-bibliotēka loģikas mērcē

Visupirms atgriezīšos pie šās sērijas pirmā raksta sākumā pieteiktās tēmas. Tātad – komentējot Paula Bankovska rakstu, Vladis Spāre apgalvo – un, pieļauju, viņa apgalvojumā iekodētas arī daudzu izdevēju bažas: „Kad viss būs par velti un divu peles klikšķu attālumā, tad autori vairs nesaņems neko, jo izdevniecības, kas kaut ko viņiem vēl maksāja, noies pa burbuli.” Rodas, manuprāt, loģisks jautājums: cik tālāk ir divi peles klikšķi par, teiksim, 200 metriem, divām tramvaja pieturām vai divdesmit kilometriem, kas lasītāju šķir no tuvākās bibliotēkas, kurā viņš šo pašu grāmatu tieši tāpat saņems par pliku velti? Galu galā – kāpēc ļauži vispār pērk grāmatas un izdevēji nav jau nogājuši pa burbuli, ja grāmatas bez maksas var paņemt tuvākajā bibliotēkā?

Protams, ir skaidrs, ka šis potenciālais lasītājs pārsvarā ir ārkārtīgi slinks radījums, kas vajadzīgās grāmatas meklējumos nav spējīgs pārvarēt pat 200 metrus, nemaz nerunājot par 20 kilometriem, bet, vienalga, jautājums paliek: tātad problēmas būtība meklējama attālumā līdz bibliotēkai? Citiem vārdiem, informācijas pieejamībā (vienkāršības labad uz mirkli aizvietosim krietni plašāko grāmatas jēdzienu ar visām tam piemītošajām kulturoloģiskajām un sadzīviskajām asociācijām ar neitrālo informācijas jēdzienu, kas raksturo tikai vienu no grāmatas funkcijām)? Vēlreiz Vladis Spāre – šoreiz komentārā manam rakstam: „Parastā bibliotēkā ir ierobežots eksemplāru skaits, labi, ja 2-3 eks katrā. Var nākties stāvēt rindā, kas arī mudina nopirkt reālu grāmatu, nevis gaidīt. Nav tādas bibliotēkas, kurā var minūtes laikā paņemt 100000 vienas un tās pašas grāmatas eksemplārus, kā tas ir ebibliotēkā. Izdevēji nekad nav cīnījušies pret parastajām bibliotēkām tieši šī iemesla dēļ, ka tur ir ierobežota pieeja grāmatām, tik ierobežota, ka negrauj biznesu.”

Ja, piemēram, bibliotēkā ļauži, salasījušies par Baltijas Asamblejas balvu, sastājas rindā uz Ingas Ābeles Paisuma vienīgo eksemplāru (ar noteikumu, ka bibliotēkai ir bijis pietiekoši daudz naudas un bibliotekāram puslīdz sakarīga nojēga par literārām vērtībām, lai iegādātos vienu šā romāna eksemplāru) un gaida mēnesi vai divus – tā ir viscaur gaiša un pozitīvi vērtējama situācija, kas gan izdevējam neļauj noiet pa burbuli, gan ļauj drusku nopelnīt autoram? Loģika, maigi izsakoties, satriecoša un prātu apžilbinoša, pat ja aizmirstam, ka Latvijā pēc IFB rēķiniem ir ap 150 000 potenciālo lasītāju, kuriem dažādu veselības problēmu dēļ bibliotēkas apmeklēšana ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Gluži vai tikpat satriecoša kā valsts kultūrpolitiskā loģika, kas teic, ka, jā, Nacionālajā bibliotēkā gan būs arī Digitālā bibliotēka, bet liela daļa no tās tekstiem būšot pieejama tikai no bibliotēku datoriem. Tas tiešām prātam neaptverami – ir digitalizēts teksts, ir tehnoloģija, kas faktiski bez maksas to ļauj nogādāt līdz lasītājam, ir valsts, kurai it kā būtu pienākums rūpēties par informācijas pieejamību un kurai ne santīma nav jāiegulda, lai šo informāciju patiešām padarītu reāli pieejamu – nevis atkarīgu no attāluma līdz bibliotēkai un no bibliotēkas darba stundām. Vārdu sakot, slima suņa murgi ne civilizācija.

Loģisko domu gājienu turpinot, mēs nonākam pie citām vienlīdz spožām idejām. Piemēram, aizliegt mobilos telefonus – nē, protams, ne gluži pavisam aizliegt, kā tu vērsīsies pret tehnisko progresu, bet aizliegt iegādāties tos personīgai lietošanai, toties uz ielām ierīkot mobilo telefonu automātus. Jo – vai tad mobilo telefonu lietošana negrauj Lattelekom biznesu? Un kā vēl grauj – tik pamatīgi, ka Lattelekom jau kur tas laiks kopš daļēji pārorientējies uz cita veida sakaru pakalpojumu sniegšanu. Gluži tāpat nav šaubu, ka arī e-pasta lietošanu vajadzētu mazliet pakoriģēt: vienīgā iespēja nosūtīt e-pastu – no Latvijas Pasta nodaļām. Loģika ne par matu sliktāka kā tā, kas uzstāj, ka, lai cilvēks tiktu pie grāmatas, viņa ceļā noteikti jāizliek saprātīgi dozēti šķēršļi, lai aizsargātu izdevējus.

Kā jau teikts, citētajā Vlada Spāres komentārā fiksētas visu izdevēju bailes (līdzīgus izteikumus esmu dzirdējis arī no daža cita izdevēja) – un pirmajā acu uzmetienā pat it kā pamatotas. Taču, uzmanīgāk ielūkojoties, izrādās, ka tajā galīgi aplami lietots loģiskais operators „vai” – apmēram pēc šāda principa: grāmatas ir iespējams lasīt vai nu par brīvu, vai par maksu. Ja tās pieejamas e-bibliotēkā, tas nozīmē, ka neviens tās nepirks un viss, punkts, e-bibliotēka jāklapē ciet, jo tā izdevējiem dzīviem ādu dīrā nost. Galīgas muļķības. Ja es apgalvoju, ka rīt brokastīs ēdīšu desmaizi vai siermaizi, tas visdrīzāk nozīmē, ka es apēdīšu abas divas vai rīt ēdīšu desmaizi, bet parīt siermaizi. Citiem vārdiem, ar formālo loģiku reālajā pasaulē var iebraukt tādā purvā, ka nudien Latvijas Pasta aizsardzības nolūkos prāts panesīsies akceptēt e-pasta lietošanas aizliegumu. Reālajā pasaulē loģiskais operators „vai” visbiežāk pārtop par „jeb”, kas tas pats „un” vien ir, gan ar dažām smalkām jēgas niansēm, kas lāgiem akcentē izvēles iespēju.

Ko tas nozīmē? Vispirmām kārtām to, ka ar formālās loģikas aizmiglotajām acīm problēmas tiek meklētas tur, kur to vispār nav, bet netiek ieraudzītas gluži reālas problēmas, kas patiešām apdraud izdevējdarbību. Iespaids apmēram tāds, it kā cilvēks, iedams pāri ielai, nevis paskatās pa labi, pa kreisi, bet stūrgalvīgi blenž debesīs, jo ieņēmis prātā, ka nupat viņam ķieģelis kritīs uz galvas. Pirmkārt, grāmata nav tikai informācija vai, labākajā gadījumā, „tikai teksts”. Grāmata ir kultūras fenomens ar gadu tūkstošiem senu vēsturi un lietošanas tradīcijām, galu galā – arī priekšmets, kuru šī vēsture aplaimojusi ar milzīgu vērtību. Lai arī es gadus septiņus astoņus pārsvarā lasu e-formātā, pat man istabas sienas nepieciešamas izoderēt ar grāmatplauktiem, citādi sajūta, ka kaut kas nav kā nākas. Tas tiesa, ka grāmata e-formātā konkurē ar iespiesto grāmatu, bet galīgi greizi būtu domāt, ka e-teksts tiektos iznīcināt iespiesto grāmatu pēc loģiskā operatora „vai” principa: vai nu e-teksts, vai grāmata, vidusceļa nav. Ja tā notiktu, sen jau būtu pagalam, teiksim, Penguin Classics sērija un tamlīdzīgi klasikas izdevumi, jo visi šie teksti jau gadu gadiem bez maksas pieejami Gūtenberga bibliotēkā un arī daudzās citās interneta bibliotēkās.

Cik lasīts, pasaulē iespiesto grāmatu kopējā tirāža turpina palielināties, neraugoties uz to, ka internetā pieejami nu jau vairāki miljoni tekstu. Diez vai no šīs tendences vajadzētu izdarīt pārmēru tālejošus secinājumus, bet, vienalga, rodas gluži pamatotas aizdomas: vai e-grāmatu pieejamība – visviens, legālo vai pirātisko – nav tieši saistīta ar šo tirāžu pieaugumu? T. i., jebkurš e-teksts vienlaikus darbojas arī kā šī paša teksta publikācijas iespiestā grāmatā reklāma? (Laikam gan viskolorītākais piemērs ir Paolo Koelju, kurš, savulaik satraucies par savu grāmatu mazajām tirāžām – un līdz ar to arī mazajiem honorāriem – Krievijā, izveidoja anonīmu blogu Pirate Coelho, kurā izvietoja lejuplādēšanai savu grāmatu tulkojumus krieviski. Rezultātā tirāžas lēcienveidīgi pieauga, Koelju pirātiskajam blogam atvēlēja tekstus gan oriģinālā, gan tulkojumos angļu, itāļu, spāņu, bulgāru u. c. valodās – un bizness laikam aizgājis tik spoži, ka tagad pirāts Koelju pārcēlies uz dzīvi paša Koelju blogā atsevišķā sadaļā.) Protams, visā šajā padarīšanā ietilpst pārāk daudz nedefinējami un nekādā veidā precīzi nefiksējamu faktoru, bet tomēr: ja izdevējs vienlaikus ar iespiestās grāmatas publikāciju izvietotu to e-bibliotēkā lasīšanai bez maksas – vai tas nepalielinātu arī pircēju skaitu? Cilvēks izlasa tekstu elektroniskā formātā – un viņam top skaidrs: jā, šo grāmatu es noteikti gribu savā plauktā grāmatas skatā; pašlaik reālāka gan šķiet drusku citāda situācija – viņš izlasa pārdesmit lappušu attiecīgā teksta un jau tad dodas uz grāmatbodi, lai nopirktu grāmatu un pabeigtu to lasīt veidā, kādā viņš līdz šim ieradis lasīt. (Patlaban IFB, vienojoties ar izdevējiem, pieejamas grāmatas, kas izgājušas no „komerciālās aprites”, kuras ilgums – gads vai divi –, cik saprotu, lielā mērā atkarīgs no izdevēja.) Vēlreiz uzsvēršu – grāmatai kā priekšmetam ir milzīga sociālā un tīri sadzīviskā vērtība, un „tikai teksts” ar šo vērtību pagaidām nespēj konkurēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ļaužu, kas, izvēloties starp iespiestu grāmatu un e-tekstu, izvēlētos e-tekstu ir ārkārtīgi maz, sevišķi Latvijā, kas e-tekstu sfērā vēl nesen atradās tālu aiz civilizētās pasaules astesgala. Vismaz es, sevi neskaitot, zinu tikai divus tādus. Pat Pauls Bankovksis, kuram nu nekādi nevarētu pārmest neieinteresētību pret e-pasauli, vēl vakar, reaģējot uz manu piedāvājumu iemest aci pāris e-grāmatās, kuras viņu it kā bija ieinteresējušas, atsaucās: „..ekrānos es neko lāga nespēju izlasīt. Pārākais uzmanības deficīta sindroms.”

Taču – šī sabiedrības daļa tomēr nav tik maza, lai to atstātu bez ievērības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tai piemīt tendence pieaugt, turklāt pēdējos pāris gados – bezmaz sprādzienveidīgi. Šeit aplūkojams daiļrunīgs grafiks un cipari, kas vēsta par e-tekstu industrijas palielināšanos ASV: piecos gados – padsmit reizes (paskatoties gadskaitļus, nav grūti pamanīt, cik milzīgu lomu te nospēlēja Amazon Kindle un citi e-lasītāji, kas ap 2007. gada beigām izgāja ārpus šaura entuziastu loka; gan jāpiebilst, ka e-teksti joprojām aizņem tikai dažus procentus – pēc dažādiem rēķiniem divus līdz astoņus – no kopējā grāmatu tirgus). Pieļauju, ka līdzīgs process pēc kāda laika varētu sākties arī Latvijā, dabiski, ar mikroskopiskā tirgus ieviestām korekcijām, bet paturot prātā, ka pamazām pieaug paaudze, kurai lasīšana datora displejā liekas dabiskāka nekā drukātās grāmatas lasīšana. Beidzamajos gados ne reizi vien esmu ierunājies dažam izdevējam par ideju publicēt e-tekstus. Reakcija ar ļoti retiem izņēmumiem bijusi apmēram šāda: „Es nezinu, kas tas ir, tāpēc man to nevajag.” Labākajā gadījumā ideja izvairīgi tiek atbīdīta miglainā nākotnē. Nevarētu teikt, ka reakcija būtu bez pamata, jo e-tekstu ražošanā ir milzumdaudz klupšanas akmeņu (teksta aizsardzība, formātu izvēle, izplatīšana u. c.), kuru pārvarēšana prasa tik lielus līdzekļus, ka Latvijā diez vai atrastos kāds apmāts izdevējs, kas riskētu ar savu maku tik nedrošā sfērā, īpaši, ja atceras, ka civilizētajā pasaulē gandrīz visi pirmie e-tekstu izdevēji vai nu sen kopš bankrotējuši, vai pārdevuši savu biznesu kādam iespiesto grāmatu koncernam (pat angļvalodīgajā pasaulē ļoti populārais mobipocket.com kopš 2005. gada pieder amazon’am, bet fictionwise.com, otrs labi zināms un pavisam nesen vēl neatkarīgs e-tekstu resurss, – Barnes&Noble). Bet, vienalga, veidojas apburtais loks – lasītājam, kurš ieradis tekstus lasīt e-formātā, spiests lasīt tikai un vienīgi svešās valodās, jo grāmatas latviešu valodā neviens viņam nepiedāvā un, visticamāk, pat nenojauš un negrib nojaust par viņa kā potenciālā pircēja eksistenci. Loks gan nupat tiks pārrauts – e-grāmatas gatavojas publicēt apgāds Valters un Rapa, pirmās būšot nopērkamas jau šogad – un, kas ir gluži loģiski, ciešā sadarbībā ar IFB (e-bibliotēka, būdama bibliotēka, gan nevar nodarboties ar e-grāmatu tirdzniecību, taču e-grāmatu izdevējs var izmantot šīs platformas piedāvātās iespējas). Cik zinu, vismaz vēl divi izdevēji pasākuši domāt šajā virzienā.

Protams, e-teksti ir un vēl krietnu laiku paliks tikai neliela grāmatu tirgus daļa. Taču te mēs nonākam pie paša galvenā. Ideju Foruma bibliotēka nav tikai tekstu apkopojums. E-bibliotēka visupirms ir tās lasītāji, bez kuriem jebkura bibliotēka zaudē jēga. Patlaban e-bibliotēkā divu mēnešu laikā reģistrējušies tikai nepilni 20 tūkstoši lietotāju. Pēc gada, iespējams, būs 100 tūkstoši vai vairāk. Agrāk vai vēlāk – gandrīz visa lasošā publika, turklāt būs sācis darboties arī e-bibliotēkas sociālais tīkls, kas patlaban ir tapšanas stadijā un kurā būs iesaistīti ne tikai lasītāji, bet arī autori. Cilvēks, kurš lasa – visviens, kādā formātā un kādos nolūkos, paša priekam, mācībām vai darbam – ir arī tas pats cilvēks, kurš grāmatas pērk. Cilvēks, kurš nelasa nekādā formātā – nepirks arī drukātās grāmatas. Domājams, te nekādi pierādījumi nav vajadzīgi. Un te nu jebkuram izdevējam paveras tik fantastiskas iespējas, kādas vēl pirms pāris mēnešiem pat sapņos nevarēja rādīties. Līdzīgi kā pasaulē arī Latvijā grāmatu nosaukumu skaitam piemīt tendece palielināties, bet tirāžas – atšķirībā no „lielajām” valodām – nevis samazinās, bet tiecas sarukt līdz pavisam bezcerīgiem cipariem. Latvijā šis process ir patiešām dramatisks – ne tāpēc, ka nebūtu jēgas publicēt grāmatu trīs vai piecu simtu eksemplāru tirāžā, bet tāpēc, ka informāciju par šo grāmatu praktiski nav reāli nogādāt līdz potenciālajam pircējam, jo attiecīgās grāmatas mērķauditorija ir pārāk maza. Grāmatu reklāma, ja par reklāmu neuzskata atsevišķu grāmatu preses relīzes, ko ir ar mieru publicēt dienas prese, pie mums nepastāv un vispār nemaz nevar pastāvēt. Literatūrkritika, kurai cita starpā ir arī tīri informatīvā funkcija, vispār nepastāv un cerību uz drīzu atdzimšanu nav pilnīgi nekādu. Galu galā – grāmatas reklāma lielākoties aprobežojas ar to, ka tā uz nedēļu parādās grāmatbodēs uz jaunumu galdiem, bet pēc tam tiek tik rūpīgi paslēpta, ka nav atrodama, pat ja zini, ko meklē. Taču e-bibliotēka var kļūt par teritoriju, kur satiekas un kontaktējas – ar tekstiem, savā starpā, ar autoriem, izdevējiem – visi lasītāji. Un, lūk: tieši šī teritorija var kļūt par starpnieku, kas informāciju par jauniznākušo grāmatu aizvada līdz katrai šīs ārkārtīgi fragmentētās auditorijas daļai. Neņemos spriest, kā tieši tas notiks un kā tas tiks realizēts tehniski, taču, cik zinu, IFB pie šīs iespējas tiek strādāts. Galu galā uz šo padarīšanu var palūkoties pavisam primitīvi – lasītājs, kurš izlasa e-bibliotēkā, teiksim, kādu pirms gadiem izdotu Laimas Muktupāvelas vai jebkura cita autora grāmatu, jau uzreiz kļūst par potenciālu Muktupāvelas nākamās grāmatas pircēju.

Taču viss iepriekšteiktais ir tikai problēmas redzamā daļa. Man nudien nav nolūka te uzbraukt grāmatizdevējiem – kultūras sfērā reti kuru valsts drāzusi tik cītīgi, ilgstoši un no visiem galiem kā grāmatizdevējus, bet pazīstu pietiekoši daudzus no viņiem un, taisnību sakot, man radies iespaids, ka lielākā daļa joprojām dzīvo ar klusu un vārdos nekādi neformulētu cerību, ka vecie labie laiki reiz atgriezīsies un grāmatas atkal iznāks desmitu tūkstošu tirāžās. Ja ne citādi – izdosies uztrāpīt kaut vienam vietējam bestselleram, kas līdzēs uz brīdi uzvilkt elpu. Galīgas muļķības. Vajag nevis bezspēcīgi šņirkstināt zobus, noraugoties, kā lasītājs bez maksas lasa pirms vairākiem gadiem publicētu grāmatu, bet gan neuzbāzīgi iečukstēt viņam ausī: paldies, ka tu lasi manis izdoto grāmatu, ceru, tev iepatikās, un tu rīt nopirksi arī šo, kas tikko iznākusi. Vēl vairāk –jāpatur prātā arī tie lasītāji, kas gribētu, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevar nopirkt grāmatas. Varbūt viņiem pašlaik vienkārši nav naudas – gluži tāpat kā bibliotēkai, kas nav iepirkusi grāmatas, kuras viņam interesētu. Varbūt viņi ir prom Īrijā vai vēl kur un gribēdami nespēj tikt pie latviešu grāmatām. Neņemos spriest, cik šī sabiedrības daļa ir liela un cik lielā mērā tās esamība iespaido grāmatu tirāžas, bet jau ar neapbruņotu aci skaidrs, ka cipari varētu būt milzīgi, turklāt vismaz nākamgad bilde varētu kļūt vēl drūmāka. Tāpēc problēmu pareizāk būtu formulēt apmēram šādi: kā šai sabiedrības daļai padarīt pieejamus tekstus latviešu valodā, lai tā ne tikai nepazaudētu priekšstatu par latviešu literatūru (kas šķiet svarīgi šo rindu autoram), bet vispār lasīšanas ieradumu kā tādu vai pilnībā nepārmestos uz tekstiem citās valodās, kas nu jau pieejami ērtāk un krietni lētāk. Galu galā – der padomāt arī par to septītklasnieku, kuram skaitīsies kruti mobilajā telefonā lasīt Mērnieku laikus vai Dzīves svinēšanu (droši vien ar laiku vismaz daļu IFB tekstu būs iespējams lejuplādēt) un kurš nedaudzus gadus vēlāk vien tāpēc kļūs par grāmatu pircēju – visviens, kādā formātā –, ka obligāto literatūru viņs ir saņēmis sev patīkamā formātā. Tieši šeit es saskatu Ideju Foruma bibliotēkas pastāvēšanas jēgu.

Advertisements

3 thoughts on “Autora skats uz e-bibliotēku. III

  1. Vairs neatceros, kur es to lasīju vai dzirdēju – digitāla grāmatu (arī mūzikas) izplatīšana samazinās vispopulārāko autoru (izpildītāju) pārdošanas apjomus, bet palielina mazpazīstamos vai pilnīgi nepazīstamo autoru pārdošanas apjomus. Tas notiek tāpēc, ka pirmajai grupai papildus reklāma nav vajadzīga, bet otrajai – vajadzīga kā gaiss, jo pretējā gadījumā gala lietotājs viņus neatradīs.

  2. Gribu, pirmkārt, pateikt mlzīgu “Paldies!” par jūsu projektu.
    Papildinot Jūu teikto- domāju, ka e-grāmatām priekšroku dodošā lasītāju daļa ir daudz lielāka. IT ļaudis jau sen lasa pārsvarā elektroniski. Vienīgi šī lasītāju daļa ir jāatvilina atpakaļ “mājās”, jo, pirms gadiem neatrodot vajadzīgo latviešu valodā, viņi ir sen prom, globālā tīmekļa bibliotēkās un lasa angliski, tādēļ latviešu valodā lasošo statistikā (ja tāda ir) neparādās.
    Papildus pluss elektroniskai lasīšanai: sabiedrības “pūču” daļai iedvesma, piemēram, biznesa plāna rakstīšanai atnāk naktī, un atbilstošā literatūra ir vajadzīga tad un uzreiz, nevis 10:00 nākamajā rītā.
    Savukārt ekonomiskais pamatojums, manuprāt, ir nepietiekoši novērtēts. Dzīvojot mazpilsētā pat ne ļoti tālu no Rīgas un esot bez darba, iespējas celt izglītotības latiņu, lasot, teiksim, mūsdienīgu ekonomistu darbus vai kaut vai “Kapitāla” pēdējo numuru, līdzinās precīzi nullei, jo vietējā bibliotēkā pēdējo gadu nozaru literatūras nav, prese tikai “Praktiskā latvieša” garā, un naudas, lai tiktu līdz galvaspilsētas bibliotēkai, arī nav. Un tādi apgādi zvaigznesabc var nejusties aplaupīti vai klientu zaudējuši, jo arī senāk, kad vēl iznāca pabūt galvaspilsētā, vienmēr pie viņiem iegāju, kāri pārcilāju plauktu saturu un… noliku atpakaļ, cenu ieraudzījusi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s