Mēle ar kāpurķēdēm, dzelkšņiem un sikspārņiem
Edvīns Tauriņš. Grēcinieka sirdspuksti. R., Daugava, 1998
Edvīna Tauriņa (1937) vārds, visticamāk, lielai lasītāju daļai varētu būt svešs. Kopš pirmo īsprozas grāmatu – Doņu paklājs (1975) un Diena ar kaiju (1981) – iznākšanas jau daži brīži aizritējuši, bet trešais, Tukumā izdotais stāstu krājums Vējš, vēl lielāks vējš (1993), apjomā un skatā bija tik pieticīgs, ka vien retais to pamanīja. Taču, cik noprotams, sarakstīts nav mazums, tostarp daži stāsti prēmēti īsprozas konkursos, bet romāns Grēcinieka sirdspuksti 1996. gadā Karoga romānu konkursā, lai arī nevienu no godalgām neizpelnījās, tomēr tika atzīts par ievērības cienīgu. Jo – ja lasītas kaut pirmās pāris romāna lappuses, atstāt bez ievērības to nemaz nav iespējams, bet, kolīdz Grēcinieka sirdspuksti ir pamanīti, uzreiz rodas jautājums: kas tas vispār ir un ko ar to lai iesāk? Ar visām no tā izrietošajām sekām: dažam Grēcinieka sirdspuksti izraisīs neizpratni vai aizkaitinājumu, citam sagādās prieku un gandarījumu.
Par Tauriņa prozu varētu teikt, ka tā ir īpatnēja, netradicionāla, no konteksta atšķirīga utt. Tā tas patiešam ir, taču visi šie apzīmējumi faktiski pasaka pliku neko. Un, jāatzīst, uz jautājumu – kas tas vispār ir? – ar pirmo rāvienu grūti atbildēt, taču tā rašanās jau pati par sevi ir pietiekoši daiļrunīga. Jautājums parādās ik reizes, kad rakstnieks ir pārkāpis kādas robežas un uzsācis spēli pēc paša formulētiem likumiem. Lieki piebilst, ka literatūra attīstās, tikai pateicoties šādiem robežpārkāpējiem.
Grēcinieka sirdspukstus apdzīvo sērīgi, sevī noslēgušies, bet allaž labdabīgi ļautiņi ar jokainām iesaukām – Butafors, Pulksteņmeistars, policists Šotlandes Zābaks, Ellīgā Pīpe, Kvēlošā Lūpa un daudzi citi. Kas notiek? Notikumu bez sava gala. Katrs sižeta pavērsiens sašķeļas neskaitāmās sīkās norisēs, no kurām katra savukārt atkal var kalpot par nākamo pavērsienu – un nekad iepriekš nav zināms, kuru no šīm iespējām autors uzskatīs par sev noderīgu. Maza metafora, it kā nenozīmīga autora kaprīze jau pēc pāris lappusēm var satricināt romāna pasauli. Neliels ieskats: Butafors, iekapsulējies šokolādē un pārkvalificējies par šokolādes rūķi, šokolādes veikalā gaida savu mīļoto sievieti Kvēlošo Lūpu; viņa nenāk, tāpēc Butafors, aizvien vēl šokolādes bruņās ģērbts, dodas uz teātri, savāra tur visādas ziepes, no jauna tiek iešokolādēts, līdz beidzot iznirst no gigantiskas šokolādes dzīlēm kādā glaunā banketā. Vārdu sakot, romāna iemītnieki brīvi dara vistrakākās lietas, diez ko nerūpējoties par ticamību. Kopumā tas mazliet atgādina marionešu teātri – kaut kas it kā bērnišķīgs un sirsnīgi naivs, brīžiem ir arī ironiski kniebieni laikmetam un pasaulei, bet fonā nojaušama visdziļākā nopietnība. Taču, kad romāns jau pāri pusei, atklājas, ka līdz šim lasīto Grēcinieka sirdspukstu autors ir nevis Edvīns Tauriņš, bet kāds Miķelis Spilvājs, saukts par Vieglo Ģēniju, kurš gan tūlīt paspēj nomirt skaistā nāvē eņģeļu pāra pavadībā. Grēcinieka sirdspukstu pirmo deviņu nodaļu personas turpmāk sastopamas nabagmājā dažbrīd visai nepievilcīgā skatā. Varbūt abas romāna puses turpina, varbūt – rada viena otru; katrā ziņā – ir kāds punkts, kur tās sanāk vienkopus, un šis punkts Grēcinieka sirdspukstos redzams gigantiska aizlaiku pulksteņa skatā. Bet varbūt – vienā pusromānā otra puse tiek uzvesta uz teātra skatuves (ne velti teātrim un dažādām teatralizētām būšanām romānā atvēlēta liela vieta). Vēl vairāk – iespējams, katra nodaļa uzsāk pavisam citu romānu, no kuriem neviens tā arī līdz galam netiek aizvadīts. Bet tas galu galā nav svarīgi. Klasificēt un analizētkārajam racionālajam saprātam Grēcinieka sirdspukstos nemitīgi tiek bliezts ar mietu pa pieri, neaizmirstot piebilst: tā tev arī vajadzēja, nav ko iestigt pašapmierinātībā. Tas tiek darīts arī frāzes līmenī – autors nekad nepalaiž garām iespēju iestarpināt kādu ačgārnību, mulsinošu paradoksu vai izgriezt ar oderi uz āru kādu tradicionālu metaforu.
Un tātad: vispārpieņemtās robežas ir pārkāptas, radīta stipri pasveša, toties apskaužami pilnīga un harmoniska pasaule. Taču rodas iespaids, ka autors tai pašā laikā novilcis robežas pats sev: miniatūri valdījumi, kuros viņš jūtas ērti, bet ap kuriem celts biezs un augsts mūris. Tauriņa prozai pietrūkst kaut kā ļoti būtiska: dziļuma dimensijas? durvju uz citu pasauli? kādas iespaidīgākas katedrāles bezgaldaudzo priekšmetu gūzmā? Romāns atgādina teātra butaforijām pieblīvētu noliktavu, kurā var klīst stundām un dienām, cilāt un apbrīnot jokainos niekus, bet pienāk brīdis, kad tas kļūst apnicīgi. Pārvarēt kādus trīs četrus Grēcinieka sirdspukstiem līdzīgus lasāmgabalus pēc kārtas – tas nebūtu no vieglajiem pārbaudījumiem. Šāda proza derīga tikai homeopātiskās devās. Iespējams, Grēcinieka sirdspuksti zināmā mērā varētu būt radniecīgi primitīvistu zīmējumiem: bilde aizkustinoši sirsnīga un miglaini pazīstama, jūtams, ka fantāzija verd un mutuļo, bet tas viss – pagalam plakans, nelīdz pat pārgalvīgi virtuozā ekvilibristika ar metaforām.
Romānā cita starpā atrodams šāds dzejas raksturojums: „..mēlei jābūt dažu sekundi stīvai, pie tam tūlīt tai jāuzģērbj kāpurķēdes, pēcāk jāizrotājas ar dzelkšņiem un vēl ar sikspārņiem, vispār deviņas intonācijas, un – tāds ir dzejolis, kuru brauc no tālienes klausīties!” Grēcinieka sirdspuksti rakstīti pēc līdzīgas receptes: autors savu rakstāmo orgānu ierāvis kāpurķēdēs, apkarinājis ar dzelkšņiem, sikspārņiem un vēl visādiem neradījumiem – un sacerējis savu romānu.
Diena, 08.01.1999
Guntis Berelis vērtē: 