Zenta Mauriņa “Dzelzs aizbīdņi lūst”

Zenta Mauriņa savām un citu acīm

Zenta Mauriņa. Dzelzs aizbīdņi lūst. Daugava, 1998

Zenta Mauriņai – 100. Eiropa, Latvija – kultūru dialogs. Konferences materiāli. Sastādītāja A.Cimdiņa. Nordik, 1998

Pirms diviem gadiem apgāds Daugava sāka Zentas Mauriņas Rakstu 15 sējumos izdošanu; aptuveni 90% no Rakstos iekļautajiem tekstiem mūslaiku Latvijā nav publicēti. Nu iznācis rakstu 3. sējums. Tajā lasāma viņas autobiogrāfiskās triloģijas trešā grāmata Dzelzs aizbīdņi lūst, kurā apcerēts laikposms no trīsdesmito gadu nogales līdz 1946. gadam, kad viņa visupirms neatkarīgajā Latvijā tika dēvēta par „vācu gara aģenti”, padomju okupācijas gadā pieskaitīta „kaitniekiem” (neraugoties uz to, ka Mauriņa, palikusi bez iztikas līdzekļiem, pat ķērās pie Staļina darba Ļeņinisma jautājumi tulkošanas, gan neko vairāk par divām nodaļām nepaveikdama), vācu okupācijas laikā apvainota pretvāciskā propagandā – viņas vīru Konstantinu Raudivi, grāmatā dēvētu par Albatrosu, arestēja gestapo, bet bēgšana no krievu karaspēka automašīnā pāri pus Eiropai sagādāja, šķiet, vissmagākos un sāpīgākos pārdzīvojumus Mauriņas dzīvē. Pati autore savu grāmatu uzskatīja par triloģijas galveno darbu un raksturoja šādi: „Nevienā manā darbā nav atrodams tik daudz par manām bailēm un ticību, manām šaubām un manu paļāvību.”

Dzelzs aizbīdņi lūst vāciski publicēta 1957., latviski – 1960. gadā. Grāmatu veido trīs daļas, trīs „vārti”, pa kuriem nākas iziet autorei (šāds iedalījums sasaucas ar viņas tik ļoti cienītā Dantes elles lokiem). Sarkanie vārti – padomju okupācija. Melnie vārti – vācu okupācija. Pelēkie vārti – 11 mēneši bēgļu gaitās, badošanās, slimības un tai pašā laikā neticamās veiksmes, kas dažkārt pēdējā mirklī ļauj izbēgt no padomju armijas. Tātad, no vienas puses, drūms un traģisks laikmets, kaut gan, jāpiebilst, jēdziens „traģisks” šoreiz nav īsti vietā. Traģēdija sevī ietver arī katarses nepieciešamību – un šāda veida esamības traģika bija izjūtama triloģijas iepriekšējās grāmatās. Turpretī Dzelzs aizbīdņi lūst dominē autores absolūtā bezspēcība un dažkārt arī bezizejas apjausma. No otras puses, autores tik ļoti noturīgais humānisms un no tā izrietošā neizpratne un mēģinājumi saprast: kas īsti notiek ar cilvēkiem (grāmatā vairākkārt atkārtojas apmēram šādas ievirzes epizodes: kāds vācu karavīrs, visādā ziņā patīkams un it kā labsirdīgs cilvēks, piepeši sāk jūsmot par žīdu šaušanu, kurā pats piedalījies). Vienīgais patvērums – Mauriņas darbs, kas nerimst arī ilgajos klejojumos pa Vāciju. Lai arī grāmata ir autobiogrāfiska un līdz ar to pārsvarā dokumentāla, tas tomēr ir literārs darbs un daudzas tajā mītošās personas, dažkārt maskētas ar pseidonīmiem (tie atšifrēti personu rādītājā), vismaz daļēji ir autores iztēles radītas.

Pagājušā gada decembrī notika Zentas Mauriņas simtgadei veltīta starptautiska konference. Tagad tās materiāli apkopoti krājumā Zentai Mauriņai – 100. Eiropa, Latvija – kultūru dialogs, kurā pārstāvēti 26 autori no Latvijas, Lietuvas, Vācijas un Zviedrijas. Zentas Mauriņas dzīve un daiļrade uzlūkota četros aspektos. Nodaļā Mazāk zināmās dzīves lappuses skarti atsevišķi biogrāfijas momenti, tajā skaitā, piemēram, E. Mucenieka un P. Zeiles raksti par vācu okupācijas laiku Mauriņas dzīvē tieši sasaucas ar grāmatu Dzelzs aizbīdņi lūst. Īpašu ievērību pelnījis Jāņa Stradiņa raksts par Mauriņas un Latvijas Universitātes saspīlētajām attiecībām, kurā nav apieti arī daži visai subjektīvi pārspīlējumi Mauriņas autobiogrāfiskajos darbos. Interesantākā ir nodaļa Valoda, literatūra, filozofija, kurā filozofi un literatūrpētnieki sniedz savus Zentas Mauriņas daiļrades un arī personības traktējumus. A. Misāne apcerē Zentas Mauriņas reliģija raksta ne tikai par Mauriņas attiecībām ar reliģiju, bet arī par viņu pašu kā kulta personību – par garīgi izredzētās lomu, ko viņa labprātīgi uzņēmusies. Atbilde uz jautājumu, kāpēc viņa to darījusi, iespējams, atrodama Z. Lapiņas rakstā Ciešanu esamība un jēga Zentas Mauriņas dzīves mākslā. A. Cimdiņas apcerē Virspusējības dziļumi atrodams plašs pārskats par Mauriņas daiļrades dažbrīd krasi pretišķīgajiem traktējumiem, savukārt A. Priedīte un V. Vecgrāvis raksta par Mauriņas attiecībām ar literāriem strāvojumiem – latviešu modernismu un romantismu. Nodaļā Pasaule ir tava dzimtene – pētījumi par Zentas Mauriņas un pasaules kultūras saskarsmēm – ne tikai ar vācu, bet arī ar krievu un skandināvu. Grāmatu noslēdz neliela nodaļa Zenta Mauriņa pārdomās un atmiņās. Jāatzīst, ka patlaban Eiropa, Latvija – kultūru dialogs ir plašākā un nopietnākā grāmata, kas veltīta Zentas Mauriņas dzīvei un daiļradei, turklāt tajā iekļautie teksti nebūt nav klaji apoloģētiski, kā mūslaikos pieņemts rakstīt par Mauriņu, – atrodami arī visai polemiski spriedumi.

Diena, 12.01.1999

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s