Monika Zīle “Kļavas nosarka divreiz”

Bise aiz skapja, sakaltušais lops mutē

Monika Zīle. Kļavas nosarka divreiz. Melna zivs melnā upē. Romāni. R., Jumava, 1998

image Pastāv izcilas grāmatas un pirmšķirīgas grāmatas. Tāpat ir arī otrās un trešās šķiras literatūra – un droši vien vēl kādas padsmitās šķiras lasāmgabali, kas paredzēti vien patīkamai laika nosišanai. Bet, izlasot Monikas Zīles vienā grāmatā izdotos romānus Kļavas nosarka divreiz un Melna zivs melnā upē, rodas šāds secinājums: ja ar šiem romāniem kaut ko var nosist, tad tikai nabaga nevainīgo lasītāju, jo grāmata ir gana bieza.

Romānā Kļavas nosarka divreiz stāstīts par to, kā divi sīki blēdīši, Ligija un Edmunds, mēģina tikt pie bagātības, izkrāpjot vecai kundzei lauku māju. Atzīšos, tuvodamies romāna beigu galam, par varītēm mēģināju atrast arī kaut ko labu, ko par šo lasāmgabalu pateikt. Jo – vai nu tā būs, ka uzreiz metams laukā. Tak nekā. Samocīts sižets, kuram katrs nākamais pavērsiens tiek gluži vai aiz matiem pievilkts; ļautiņi, kas bīdās pa romānu kā tādas plakanas papīra figūriņas, paklausīgi izpildot katru mazāko autores kaprīzi, visviens, vai tā iederas sižeta loģikā, kas jau tā krietni vien klibo uz abām kājām, vai vispār liekas iz citas operas (t.i., cita romāna) ieceļojuši. Kolīdz autore vairs nezina, ko darīt – romāns atmeties strupceļā, uzreiz parādās kādas „priekšnojautas” vai „zīmīgs sapnis”, kas liek romāna personām kaut kur skriet, kaut ko darīt, lai kaut kā nebūt pavirzītu kleino sižetu uz priekšu. Darbībā nez no kurienes iesaistās aizvien vairāk personu, nez kāpēc tiek cītīgi izzīmēti visādi raduraksti, kaut arī tiem romāna kontekstā nav nekādas nozīmes. Tas, kāpēc blēņdari Ligija un Edmunds tik ļoti sakārojuši nomaļo lauku māju un ko viņi ar to tālāk iesāks, – tas tā arī nav pateikts. Kaut gan, cik noprotams, viņiem tā ārkārtīgi nepieciešama, jo Ligija gadījumā, ja krāpšana neveicas, iecerējusi pat noindēt veco saimnieci un laikus (kārtējās „priekšnojautas”) sagatavojusi kādas mīklainas zāles. Lai cik tas komiski liktos, romānā ir arī slavenā bise – tā pati, kas karājas pie sienas un kurai nobeigumā noteikti jāizšauj. Šoreiz gan autores domu gaita ir ārkārtīgi oriģināla, un viņa šo bisi nevis pakar pie sienas, bet paslēpj aiz drēbju skapja – sak, nu gan lasītājs nenojautīs, ka šaujamdaikts kādubrīd sprūdīs vaļā, ka spalvas vien no neģēļiem putēs. Un patiesi: blēdīgi un slepkavnieciski noskaņotā Ligija sašauj pati sevi, turklāt baismīgu suņu gaudu – „par kaut ko nenovēršamu” – pavadījumā. Bet pats romāns nenovēršami mirst ātrā nāvē bez jebkādām suņu gaudām vai pravietiskiem sapņiem.

Atliek tikai apskaust centību, ar kādu autore dzen naglas romāna zārkā: visas personas satiekas tieši tajās vietās un tajos brīžos, kad tas vismazāk iespējams. Pamazām tas kļūst apnicīgi. Ieradušies lauku miestiņā, blēdīši sastop Ligijas vieglprātīgo māsu. Kad Edmunds valstās mežā ar lauztu kāju, kā saukta uzrodas viņa sen pačibējusī sieva. Tantukam domātās nāves zāles tiek iesmērētas nelaikā parādījušamies Ligijas māsai. Absurdo sakritību un uztiepumu uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet tad nāktos pārstāstīt visu romānu. Gadās arī pavisam jokainas nesaskaņas, kas labi raksturo autores attieksmi pret pašas tekstu. Piemēram, sākumā pieminētā lietuviešu naftas rūpnīca uz beigu galu pēkšņi pārtop cementa rūpnīcā (labi vēl, ka ne igauņu). Šķietami noindējusi savu māsu, Ligija par šo grēka darbu uzreiz aizmirst. Utt. Lasītāju sāk raustīt nervozi smiekli, bet romāns aizvien vairāk atgādina parodiju. „Labie”, protams, tiek devīgi atalgoti, t.i., autore pareizos vīriešus aplaimo ar pareizajām sievietēm, – un otrādi. „Sliktie” saņem pelnīto sodu. Autore ir progresa piekritēja, jau „iegājusi Eiropā”, tāpēc nāvessods ļaundariem netiek piespriests, ja nu vienīgi kāda lauzta kāja, viegla saģiftēšana vai skrotis ribās.

Romāna 227. lpp. iezagusies skaista drukas kļūda: „Edmunds sajuta mēli mutē kā sakaltušu lopu” („lopa” vietā droši vien jābūt lapai, bet kas viņu zina, – no Kļavas nosarka divreiz var sagaidīt pavisam trakas lietas). Citkārt tai nebūtu vērts pievērst uzmanību – kura grāmata gan iztiek bez drukas kļūdām, tak šoreiz šis „sakaltušais lops” precīzi raksturo abus lasāmgabalus. Proti, tie ir tik neciešami ākstīgi, ka jebkurai pat visnotaļ nopietni iecerētai frāzei cauri vīd „sakaltušais lops”. Un, galu galā, abi romāni liekas gan rakstīti, gan izdoti kāda pārpratuma vai kļūdas dēļ.

Par romānu Melna zivs melnā upē nekas daudz nav sakāms. Parasti tādus dēvē par ūdensgabaliem: bezveidīga vārdu želeja, kurā notikumi rindojas cits aiz cita un izraisa nepārvaramas garlaicības lēkmi. Tekstu var turpināt uz priekšu, atpakaļ uz visām pusēm – un rastos pavisam bezgalīgs lasāmgabals, kaut kas līdzīgs tūkstošsēriju seriālam. Ļautiņi ņudzinās, spēlē savas autores uztieptās lomas, noņemas ar visādām intrigām, risina samocītus dialogus, bet pats galvenais – kurš ar kuru sapārojies, kurš no kura šķīries. Literatūra pagalma tenku līmenī. Tomēr vienā ziņā Monikas Zīles romānus vērts izlasīt – tā iemesla dēļ, ka šādi savārstījumi literatūrā gadās gaužām reti. Kaut reizi mūžā izjust „sakaltušā lopa” neatkārtojamo garšu – nenoliedzami svētīga pieredze.

Diena, 04.01.1999

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s