Pēters Brūveris
Intervija publicēta Karoga 2005. gada 7. numura Skatā, kas bija veltīts tai Pētera Brūvera apziņas daļai, kura nodarbojas ar atdzejošanu. Tāpēc šoreiz ar Brūveri par dzeju nerunājam, pareizāk sakot, mēģinam nerunāt, jo atdalīt dzejnieku no atdzejotāja – tā ir baisi sadistiska nodarbošanās (intervija ar Brūveri kā dzejnieku šeit). Tiekamies 1. jūnijā Brūvera mājā netālu no Rīgas Līčos; klātesošs ir arī Karoga prozas nodaļas redaktors Arvis Kolmanis. Fonā – darbistabas radošā nekārtība. Tiek cilātas izdruku kaudzes ar tekstiem, kas latviešu valodā pārcelti no leišu, vācu, krievu, tuviešu, azerbaidžāņu, oguzu, turku un citām mēlēm. Pārspriežot redakcionālas dabas smalkumus un prātojot, ko no milzīgā tekstu daudzuma likt malā labākiem laikiem, gausi veidojas Skats.
Guntis Berelis. …re, futūrists Kručonihs, iedomājos, ka intereses pēc Kručoniham varētu nodrukāt klāt oriģinālus – lai redz, kā tu esi cīnījies ar viņa словотворчество, vārddarināšanu.
Pēters Brūveris. Baigo vietu aizņems… Bet es jau ņēmu tādus, kas loģiskāki, viņam jau ir arī pavisam dulli.
G. B. Vai sen atpakaļ tu vienu tādu nebiji pamanījies atdzejot no aizprāta valodas (заумный язык)?
P. B. Tas ir tas slavenākais (deklamē – ļoti skaļi un izteiksmīgi): dir bul šķil ubeščur skum lll ēēē… Те Okudžava, Knuta Skujenieka skolotājs, viņš pats reiz to atzina, šito var arī nodziedāt. Grūti tulkot tekstus, kas ir arī dziedami, tur vajag dabūt zilbi zilbē. Latvijā neviens nestilizē tik labi kā es, bet kas nu to novērtēs. (Straujā tempā drusku nebalsī nodzied Okudžavu krieviski un pēc tam arī latviski, apliecinādams, ka viņa atdzejojums nav zaudējis oriģināla muzikalitāti).
Arvis Kolmanis. Pēter, šitā vieta, hviltīgpuķīgi, kļūda vai tā jābūt?
P. B. Nu, tā viņš tur muļķojās…
G. B. Tieši tāpēc vajag blakus oriģinālus. Rindas nav garas, var salikt divās slejās, Pēterim pašam vietas nepaliks mazāk.
P. B. Paskaties, te Hodasēvičs, divdesmit gadus tulkoju šito dzejoli. Я, я, я! Что за дикое слово… Tikai nezinu, kā lai to дикое iztulko, mēģināju visādi – ‘savādi’, ‘briesmīgi’, ‘mežonīgi’ arī neder…
A. K. Jā, дикое nevar iztulkot.
P. B. Jāizdomā kā darīt. Viens variants – no katra dzejnieka vispār tikai pa vienam gabalam, to labāko, meistarstiķi. Otrs – sadalīt pa loģiskiem blokiem. Lai ir krievu bloks, leišu, turku. Pa vidam tādas kā intermēdijas – Trāklu no vāciešiem, šito poļu intelektuāli… Hodasēvičs – viņam noteikti jābūt, jāatdod parāds, Hodasēvičs taču savā laikā atdzejoja Plūdoņa Divi pasaules. Krievu bloks nav garš. Nosaukums – Mani krievi, dzejas dievi. Bet ir arī liela dzeja tiem krieviem, maitām. Hodasēvičam es gribētu, lai ir Spoguļa priekšā – Перед зеркалом, 1924. gada dzejolis, tas visgrūtāk nācis. Elles darbs – zilbe zilbē. Gribas pierādīt sev – neviens vairs nevar krievus iztulkot, bet es varu. Tas pats Hodasēvičs – viņš ir interesantāks par Brodski, jo Brodskis vispār šarlatāns.
Guntis Berelis vērtē: 