„Ak, brīnišķais absurds būt šeit”

Sandro Veronēzi. XY. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds, 2012

Sandro Veronēzi (1959) ir viens no mūslaiku itāļu izcilākajiem rakstniekiem, vai visu nozīmīgāko literāro godalgu laureāts, tostarp saņēmis arī Premio Strega (augstākā Itālijas literārā prēmija) – par romānu Rāmais haoss, kas 2010. gadā iznāca arī latviešu valodā. XY ir Veronēzi astotais romāns, oriģinālā izdots 2010. gadā; vēl viņš publicējis vairākas eseju grāmatas, darbojies žurnālistikā, rakstījis arī teātrim.

Ja Veronēzi jau iepazīts no Rāmā haosa, XY var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu. Protams, ir tā pati izsmalcinātā un tai pašā laikā neuzbāzīgā stilistika, kad katrs teikums un bezmaz katrs vārds iegulst precīzi tam paredzētajā vietā (tulkotāja Dace Meiere izteicās, ka XY esot viņas labākais tulkojums un viens no sarežģītākajiem, pie kā nācies strādāt). Rakstīt gari (īpaši XY priestera balsij), iztiekot bez liekvārdības – tā laikam ir īpaša māksla, kas mūslaikos sastopama gaužām reti. Tomēr Rāmā haosa kopintonāciju labi raksturo virsraksts – no vienas puses haoss, no otras – visa šī sarežģītā mirguļošana un ņirboņa patiesi ir rāma, tādā kā kamerstilā ieturēta, bez pārmērīgi izteiktiem ārišķīgiem satricinājumiem. Turpretī XY ir pavisam citāds, sākot jau ar krāšņo 11 līķu dekorāciju, kas palaiž vaļā sižeta atsperi un ko lieliski papildina tik šaušalīgi dekoratīvā ar asiņaino ledu apsaldētā egle. Īstenībā grēka lieta romānu nelasījušajiem jau iepriekš darīt zināmu šo epizodi – pačibēs pārsteiguma efekts, bet šis āķis lasītāja žaunās iecirsts jau uz grāmatas ceturtā vāka.

Un tātad: ir Sandžūda, miestiņš kalnos, nošķirts no pasaules, maza, mirstoša pasaulīte, no kurienes bēg prom visi, kam vēl kāda veselā saprāta druska palikusi. Mazās pasaulītes centrā – baznīca ar savu svēto Jūdu Tadeju un priesteri – „harmonijas garantu” – donu Ērmeti centrā. Lai arī panīkusi, šī pasaulīte tomēr ir sakārtota un zināmā mērā pašpietiekama. Sandžūda mirst, bet mirst mierīgi, gausi, nezaudējot pašcieņu. Kādu rītu mazo pasaulīti līdz pašiem pamatiem satricina neprātīgais un absolūti neizskaidrojamais noziegums – šie 11 līķi, turklāt katrs no tiem uz viņsauli nogādāts atšķirīgā veidā. Priestera balsij atvēlēta viena no romāna sižeta līnijām. Otra pieder psihiatrei Džovanna. Psihiatri literatūrā – tas jau kļuvis par tik nodrāztu paņēmienu, ka gluži vai nepieklājīgi to pielietot. Pasaules literatūra pārpilna ar psihiatriem, kas visu saprot labāk, prot redzēt dziļāk un savas profesijas specifikas dēļ spiesti saskarties ar visādām ekstravagantām padarīšanām, kuras autors var izmantot bezmaz kā specefektus. Taisnību sakot, Džovanna mani sākumā kaut kādā mērā noskaņoja pret romānu, bet viņa izrādījās tik aizkustinoši traka, ka tas līdzsvaroja viņas profesionālo klātbūtni. Priesteris un psihiatre – X un Y; abi urķējas pa ļaužu dvēselēm, vien metodes atšķirīgas – Džovannai padusē Freids, bet Ērmetem – Bībele. Te nu, nav vārdam vietas, Veronēzes meistarība izstaro visās varavīksnes krāsās – neviena no šīm balsīm nepieder autoram, un tā patiesi nav viegla lieta, iedzīvināt personāžu, atsakoties no sevis. Tālāk – Veronēze lieliski pārvalda likumsakarības, kas literatūrā rada nejaušības efektu: Džovanna, sākumā bezcerīgi tāla no visām šīm šaušalīgajām norisēm, tiek savedināta kopā ar priesteri un aizvadīta līdz Sandžūdai, lai abas līnijas cieši savītos vai pat sasietos mezglā, abas balsis izskanētu polifoniski, tai pašā laikā katrai saglabājot patstāvību, – un neatrisināmā slaktiņa mīkla tiktu grauzta un drupināta no divām pusēm. Bet aplami būtu uzskatīt, ka Džovanna reprezentē racionālo pasaules skatījumu, Ērmete – iracionālajā ticībā balstīto. Viss ir krietni sarežģītāk – lai arī romānam piedien kārtīga trillera atribūtika, tomēr tas nav trilleris, un gluži tāpat Veronēze labprāt liek lietā alegorijas poētiku, taču nekad nenolaižas līdz alegorijas primitīvismam. Jo sevišķi tas jūtams beigu gala dialogos, kad cita pēc citas tiek ņemtas un atmestas versijas, vienlaikus piedāvājot vairākus iespējamos sižeta atrisinājumus, mistisko „kāds mūs redz sapnī” ieskaitot. Veidojas īpatnēja situācija: it kā XY tiek lobīts kārtu pa kārtai, lai beidzot tiktu līdz „centram” un katram elementam ierādītu tam piedienīgu vietu, taču patiesībā romāns briest, briest, kamēr piebriedis tik liels, ka ievilcis sevī visādas mistēriskas un metafiziskas sfēras.

Pēc slaktiņa miestiņu okupē televīzijas un žurnālistu ordas – nekas vairs nav kā agrāk, „ir atvēries bezdibenis, no tā izlec briesmonis, pagātne, un ēd viņus nost”. Un miestiņa iedzīvotāji ar ļoti retiem izņēmumiem ar savām izdarībām apliecina, ka ir mazliet dulli, mazliet vairāk dulli un pavisam traki, viņi ņemas bendēt cits citu un vēl paši sevi bezmaz kā Stīvena Kinga romānos. Atkal jāpiesauc autora meistarība – viņš gan ir ironisks un lāgiem piešauj kādu groteskas pilīti, taču nekad nepāršauj pār strīpu un šo sajukuma bildi nepārtapina karikatūrā. Gluži pretēji – pēc nāves jokainie ļautiņi, kas tikko vēl bija izklaidējuši lasītāji, kļūst monumentāli, kā svētie, kas izkāpuši no viduslaiku gleznām – un diesviņuzina, cik traki šie svētie bija savulaik realitātē. Māksla nogalināt – tā ir viena no svarīgākajām prasmēm, kam jāpiemīt rakstniekam (un Veronēze pazīst drēbi – savulaik viņam iznāca grāmata, kurā bija apcerētas nāvessoda tradīcijas četrās valstīs); ja galē, tad galē ar jēgu, lai nāk par labu romānam. Tiesa, karikatūra romānā gan ir klātesoša, jo neatrisināmā slaktiņa iespaidā prātā sajūk arī „lielā” pasaule un ņemas piespēlēt traģiskajam un „brīnišķajam” (viena no nodaļām nodēvēta par „Ak, brīnišķais absurds būt šeit”) absurdam, kas uzreiz iedvesmo uz refleksijām par tēmu, cik liels ir idiotisma un absurda īpatsvars mūslaiku pasaulē. Pierādīt vai vismaz apliecināt, ka pasaule ir traka, – tā ir ārkārtīgi priecīga un arī lasītāju priecinoša nodarbība, nelaime vien tā, ka šādu pierādījumu sakrājies tik daudz, ka katra nākamā reize jau sāk likties lieka. Veronēze mēģina urbties dziļāk, tikt līdz „ļaunumam, kas sniedzas pāri jebkādai cilvēciskai saprašanai”, līdz vainas apziņai un tamlīdzīgām morālētiskām būšanām – un, taisnību sakot, neesmu īsti pārliecināts, vai viņam sanāk. Var jau būt, ka man īsti neizprotamais romāna katoliskais dibenplāns un katoliskās alūzijas miglu sabiezinājušas tik biezu, ka skatiens vienkārši nomaldās, bet priestera refleksijas lāgiem pārmēru atgādina matu skaldīšanu; tiklab iespējams, ka viņa pasaulē un viņa vērtību sistēmā tā nav matu skaldīšana, bet augstākā līmeņa metafizika. Tāpat beigās piekabinātais Džovannas iekšējais monologs, ar slēpēm traucoties no kalna tik ātri, ka pazudušas visas pieturzīmes, izskatās pēc samākslota un strupa noslēguma mezgla bezmaz happy end manierē, jo kaut kā taču visam jābeidzas. Bet, lai vai kā, pēc XY izlasīšanas paliek grūti formulējama sajūta – tajā gabalā kaut kas ir, bet kas ir tas, kas tur ir, un kāpēc tas man neliek mieru?

Kultūras Diena, 01.2013