Prozas līmeņrādis miera stāvoklī

Proza 2012. gadā

autors teksts laikmetsLīmeņrādis – tas ir instruments, kādu lieto būvnieki un amatnieki. Mūsdienās līmeņrāži ir elektroniski, bet savulaik tas bija pagalam primitīvs – līdzīgs gludai koka pagalei, kurā iemontēta caurulīte ar biezu šķidrumu, šķiet, glicerīnu. Šķidrumā peldēja gaisa pūslītis. Ja līmeņrādi pašķieba uz vienu vai otru pusi, pūslītis attiecīgi aizpeldēja uz pretējo, bet, ja virsma, uz kuras nolika līmeņrādi, bija precīzi horizontāla vai vertikāla, pūslītis nekustīgi atradās caurulītē tieši pa vidam. Miera stāvoklī. Tātad – ļoti vienkāršs, bet tai pašā laikā svarīgs instruments: bez līmeņrāža ēka varēja sanākt tik greiza, ka sabruktu, bet par šķību ķeblīti amatnieks dabūtu pa galvu ar to pašu ķebli.

Taču kultūrā praktiski pragmatiskās pasaules likumi nedarbojas vai arī darbojas gluži ačgārni. Ja kultūra ir miera stāvoklī, t. i., kultūras līmeņrāža burbulītis nekustās, visdrīzāk tas nozīmē, ka kultūra grasās atstiept kājas, ja vien to nav jau paspējusi izdarīt. Nelīdzsvarotība, šķības sienas un greizi stūri ir kultūras dzīvības galvenās pazīmes. Ideāla situācija – ja līmeņrāža burbulītis nemitīgi šaudās uz abām pusēm. Tad kultūra dzīvo, elpo, vibrē, attīstās vai satīstās, izspēlē visneiedomājamākās variācijas, klūp uz pašas izliktiem akmeņiem, krīt bedrēs, plivinās pavisam ēteriskās sfērās – vārdsakot, ir par ko domāt, ir par ko jūsmot, ir par ko spļaudīties, bet miera nav nevienu mirkli.

Kāds šai pagalei sakars ar pašreizējo situāciju prozā? Ja mēs uz to palūkojamies no Dieva skatpunkta, t. i., pieņemot, ka mums viss redzams, viss zināms un viss saprotams, – latviešu prozai 2012. gadā nav ne vainas. Prozas līmeni precīzi fiksē Literatūras Gada balvas nominācijas. Balvu saņēma Kristīnes Ulbergas romāns Zaļā vārna, taču es nudien nedomāju, ka šis darbs būtu kaut kādā mērā izcilāks/necilāks par citiem nominētajiem romāniem – Andras Manfeldes Dzimtenīti, Egīla Ventera Mainīgo intervenci, Ingas Žoludes Sarkanajiem bērniem. Sarakstam noteikti jāpievieno Aivara Kļavja romānu cikls Viņpus vārtiem, par kuru autors pelnīti saņēma Baltijas Asamblejas balvu (romāni tapuši apmēram desmit gadu ilgā laikposmā: Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007), Piesmietais karavīrs (2009), bet noslēdzošais romāns Ceļojošā cirka gūstekņi iznāca 2012. gadā, turklāt tieši tas salika visus akcentus, savedināja vienkopus daudzās sižeta līnijas, aizvedināja gadsimtu haosu līdz XXI gadsimta sākumam, beidzot ļaujot ciklu uztvert kā vienotu veselumu). Tāpat arī – Gundegas Repšes triloģija Smagais metāls, kura, lai arī publicēta jau iepriekšējos gados, vienos vākos tika izdota 2012. gadā.

Domājams, jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka visi tikko nosauktie darbi (atkarībā no gaumes un patikšanas var tiem pievienot virkni citu) par situāciju prozā vēsta visu to labāko. Ir, ko lasīt, un, ja vien latviešu literatūrā kritika pastāvētu ne tikai kā atsevišķu autoru epizodiska pazibināšanās lasītāju priekšā, būtu arī gana biezs pamats analīzei, strīdiem un citādām ekspedīcijām literatūrteorētiskās tālēs, turklāt diskusijām iemeslus varētu atrast ne mazums. Teiksim, par to, kā Kļavis no tradicionālās lineārās vēstures mēģina radīt telpisku tīklojumu. Var par to, kā Repše ironiju krāšņi pārtapina sāpēs, bet te pēkšņi uzrodas viņas antagoniste Ulberga un no sāpēm tikpat profesionālā manierē darina ironiju. Vai – par Žoludes spēlēm ar pašradītajiem simboliem, pie viena paprātojot arī par to, vai šajā nodarbībā viņa kaut ko neaizvedina līdz galam, vai, gluži pretēji, pateikdama pārāk daudz, uzmet romānam kaklā cilpu un vēsu prātu aizspiež tam elpu. Sava vieta ierādīta maigi ietonētam absurdam Ventera Maigajā intervencē un Ievas Plūmes īsprozas grāmatā Rēzus. Lai kā atšķirtos viņu rakstības, abi vienā balsī un ļoti līdzīgās intonācijās apgalvo, ka ir grēka lieta pret literatūru izturēties vēsu prātu un ka loģiskā domāšana, visticamāk, ievedinās strupceļā. Savukārt Manfelde romānā Dzimtenīte un Rūta Mežavilka romānā Dzimuši Latvijai tikpat vienbalsīgi vēsta, ka arī ar prozas reālo galu viss kārtībā. Manfelde apcer mēreni depresīvu, tomēr tai pašā laikā kolorītu mūsdienu sociālās realitātes ainavu, Mežavilka – tikpat kolorītas padomju laika bildes ar visām smakām, pelēcību un klapēm uz acīm, pārsteidzošā kārtā iztikdama bez ironijas un pat nostalģijas.

Uzskaitījumu, protams, var vēl turpināt. Jānis Lejiņš, romānā Kamera Obskura no aizlaikiem (kas aprakstīti triloģijā Zīmogs sarkanā vaskā) atgriezies mazliet tuvākā pagātnē, XX gadsimta sākumā, akcentē mūžīgo tēmu, tai pašā laikā problēmu – vēsturiskās reālijas ir neizsmeļams prozas avots, nelaime vien tā, ka pārāk daudzi prozisti mēģina uzstīvēt vēsturiskās norises uz pagalam lubeniecisku sižetu liestes. Līdzīgā garā rīkojas arī Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla, romānā Viestura zobens, kurā klasiskā vēsturiskā romāna klišejas projicētas XIII gadsimtā seno zemgaļu dzīvē. Ir gaumīga pazirgošanās komplektā ar sociālkritiskām intonācijām Arno Jundzes stāstu krājumā Gardo vistiņu nedēļā. Profesionālā provokatora lomu labprātīgi uzņēmies Rihards Bargais ar īsprozas grāmatu Tenkas. Uz prozas robežām balansē Jāņa Rokpeļņa pastaigas ar rakstniekiem Rīgas iestaigāšana un arī rakstnieču pavārgrāmatas. No „tīras” dokumentālās prozas vērts pieminēt Imanta Ziedoņa un Rimanta Ziedoņa Leišmalīti, kas izrādās ceļojums ne tikai telpā – gar leišu robežu, bet, iesaistot milzīgu kultūrvēsturisko materiālu, arī laikā. Ir arī izcila izgāšanās – Paula Bankovska romāns/pētījums Viens ar Kantu: Otto Rolava dzīve, kurā autors pamanījies neizmantot nevienu no tām iespējām, ko paļāvīgi viņam piespēlējis Kants, Rolavs un Kanta tulkošanas process, un pat beigu galā piekabinātais nesenā vēsturē skaļākā plaģiāta skandāla apraksts nespēj atdzīvināt romānu (izcila izgāšanās – tas nozīmē sajūtu, ka, grāmatu lasot, prātā pašas no sevis nemitīgi veidojas potenciālā romāna aprises – kāds tas varētu būt, ja autors visas šīs iespējas nebūtu palaidis vējā).

Lai rastos kas uzmanības vērts, no svara ir mēslojums, tāpēc, maigi izsakoties, viduvējas lasāmvielas vai, prasti runājot, „izlasi un izmet” kategorijas grāmatu īpatsvars arī var kalpot par prozas līmeņa rādītāju. Arī šajā sfērā viss it kā būtu kārtībā, par ko liecina ne vien Monikas Zīles, Ingunas Baueres, Daces Priedes, Andra Puriņa un daža cita autora romāni, bet arī latviešu literatūrā patlaban dzimstošais un tāpēc ar visām zīdaiņu slimībām sirgstošais fantāzijas žanrs – Lauras Dreižes, Lindas Nemieras un citu autoru romāni.

Acīm redzami, ka autoru vārdu un darbu virsrakstu popūrijs vēsta gan par prozas daudzveidību, gan par stabilu kvalitātes līmeni. Nav, kur piesieties? Tiesa, uzmanīgu dara fakts, kad nedz 2012., nedz 2011. gadā nebija spožu, mulsinošu, kaitinošu, provocējošu vai tamlīdzīgu debiju prozā. Literatūra bez debitantiem, kuri ieradušies ja ne gluži nogāzt pieminekļus no pjedestāla, tad vismaz ar maģiskajām formulām, kā tos piespiest darboties savā labā, – tā ir pagalam beigta literatūra. Taču šim faktam ir arī otra puse. Proti, relatīvi liels ir „it kā debiju” skaits, t. i., „lielajā” prozā ienāk autori, kas līdz šim itin veiksmīgi darbojušies citos žanros. Šai sakarā atkal jāpiesauc Ulbergas Zaļā vārna – autore līdz šim bija publicējusi vairākas grāmatas pusaudžiem (līdzīgi kā Ieva Plūme), arī Mežavilka iepriekš publicējusi tikai dzeju, Jundze darbojās literatūrkritikā un prozas žurnālistikā, tāpat arī Manfeldes Dzimtenīte faktiski bija debija prozā (Adata drīzāk bija uzskatāma par ļoti personisku grēksūdzi, bet pēcāk autore pievērsās dzejai). Nudien grūti pateikt, par ko šis fakts liecina, taču par to der padomāt.

Mazs atskats nesenā pagātnē. Atcerēsimies Noras Ikstenas un Jāņa Einfelda debijas deviņdesmito gadu vidū – īsprozas grāmatas Nieki un izpriecas un Mēness bērns. Drusku senāk – Gundegas Repšes, Andras Neiburgas un vēl daža tagad jau no literatūras pačibējuša autora pirmās grāmatas. No mūslaiku augstumiem raugoties, tās bija plānas un, pieļauju, attiecīgo autoru daiļrades kontekstā varbūt pat ne pārāk svarīgas grāmatiņas, taču tās būtībā satricināja literatūru. Turklāt aplami būtu apgalvot, ka tolaik jaunie autori būtu nākuši ar kaut ko „jaunu”. Literatūrā nekā jauna nav, un „progress”, „atklājumi”, „atradumi” u. tml. ir bezjēdzīgi apzīmējumi, kas rada mānīgu iespaidu, ka literatūra „attīstās”, virzās pretī nez kādiem augstumiem vai tālēm. Īstenībā literatūra neattīstās, un jau Homērs lieliski pārzināja turpmāko gadu tūkstošu rakstnieku atradumus un atklājumus. Literatūra citādojas – tā nemitīgi tiecas atšķirties no sevis pašas, kāda tā bijusi pirms pāris gadu desmitiem vai tikai nedaudziem gadiem. Pakāpties uz priekšteču kauliem – tā ir gluži pašsaprotama jebkura laikmeta rakstnieku vēlme. Un, lūk: astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu pirmā puse – tas bija laikposms, kad šis citādošanās process neganti aktivizējās. Lai kurš autors kaut kājas lielo pirkstu pamērcētu literatūrā, viņš lepni nostājās visu priekšā un pavēstīja: „Ticiet vai nē, bet literatūra sākas ar mani.” Cik lielā mērā šādi apgalvojumi bija pamatoti – tas jau ir pakārtots jautājums. Relatīvi īsā laikposmā literārā procesa dinamika kļuva ārkārtīgi strauja. Izmainījās attieksme gan pret pasauli, gan pret tekstu, kas savukārt mainīja attiecības, kādas pastāv starp pasauli un tekstu, t. i., literatūras visu pamatu pamatu. Ne reizi vien esmu šo procesu nokrustījis par literāro paradigmu maiņu. Paradigmatisko pārbīžu laikposmos literatūra nevis orientējas uz vairāk vai mazāk kvalitatīvas lasāmvielas piegādāšanu lasītājam, bet gan koncentrējas pati uz sevi. Jūtams nemitīgs spriegums un disonanses, tiek izspēlētas visādas galējības, rodas dažbrīd pavisam neprātīgi teksti, tiek gāzti kalni un raktas bedres, kurās visbiežāk iekrīt pats bedres racējs, un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, literatūra kārtējo reizi jautā, kas viņa tāda ir un priekš kam viņa vispār vajadzīga.

Savukārt patlaban prozā jūtams kas cits – literatūra lieliski apzinās, kas viņa ir, ko spēj dabūt gatavu – un to arī dabū gatavu, ne mazāk, bet arī ne vairāk. Protams, katram autoram ir sava individualizēta rakstība, taču šīs individuālās svārstības iekļaujas kādā puslīdz fiksētā amplitūdā. Vēlreiz atkārtošu – Ikstena un Einfelds nāca ar kaut ko tik pārsteidzošu, ka pats no sevis radās jautājums: vai tā vispār ir literatūra un, ja ir, ko lai ar to tālāk iesāk? Autori paši uzbūvēja plauktiņus, kuros viņus ieklasificēt, un nosauca tos savos vārdos. Patlaban katrs nākamais Repšes romāns būs vēl viens ķieģelītis ainavā, kuru viņa veido no sākta gala – ainava jau puslīdz skaidra, un patlaban viņa aizpilda laukumus, kas palikuši tukši. Katrs Ikstenas romāns būs vēl viens Ikstenas romāns. Pat allažīgais ķeceris Einfelds, kā liecina viņa iepriekšējo gadu darbi, nevis mēģina uzbliezt lasītājam/analītiķim pa pieri, bet uzcirst vēl vienu einfeldu (Einfelda personiskā žanra apzīmējums). Līdzīgi – beidzamo gadu pārsteidzošākais prozas darbs, Margaritas Perveņeckas Gaetāno Krematoss faktiski ir tā pati einfeldiskā rakstība, kas novesta līdz absolūtam, tālāk vairs nav, kur iet – sāksies nesakarīga vārdu biezputra. Godalgotā Ulbergas Zaļā vārna – labi pazīstamā Repše, tikai ar oderi uz āru. Melanholiskais absurdists Venters Mainīgajā intervencē ne tikai konsekventi turpina savu iepriekšējo darbu poētiku, bet pat iekļauj plašus fragmentus no Melanholijas skaidrojošās vārdnīcas (2000). Citiem vārdiem, meklē, cik gribi, katrs no šiem darbiem ir tikai komentārs vai papildinājums tam prozas „maģistrālajam sižetam”, kas veidojās astoņdesmito gadu otrajā un deviņdesmito gadu pirmajā pusē, nevis mēģinājums pavērst šo „maģistrālo sižetu” citā virzienā. Prozas līmeņrādis atrodas miera stāvoklī. Viss it kā notiek, bet ne vella nenotiek. Un pat ar visanalītiskāko optiku nav samanāmi ļauži, kas svētā pārliecībā apgalvotu, ka Repše, Ikstena, Einfelds, Perveņecka, Ulberga utt., par anahronismu Kļavi nemaz nerunājot, – tās jau ir vakardienas amēbas un kā tādas nopietnam rakstniekam nav ņemamas pierē. Taču citādi nevar – lai pats taptu par spicu rakstnieku, ir no sirds jānīst latviešu literatūra.

Loģisks jautājums – šāda situācija ir laba vai slikta? Loģiska atbilde – uz stulbiem jautājumiem var atbildēt vien tikpat stulbi. Atbilde jāmeklē vēsturē. XX gadsimta latviešu literatūrā paradigmatisko pārbīžu posmi bijuši četri. Pirmais – gadsimta sākumā (no vienas puses – Rainis, no otras – dekadenti). Otrais – divdesmitajos gados (Čaks un Sudrabkalns). Trešais – ap 1940. gadu (Ādamsons, Anšlavs Eglītis), taču to pārtrauca padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Trešais – piecdesmito un sešdesmito gadu mijā. Ceturtais sākās astoņdesmito gadu nogalē. Tātad tie atkārtojas aptuveni ik pēc gadsimta ceturkšņa, gan paturot prātā vēstures dramatiskās mežģīnes, kas mēdz viest savas korekcijas uz vienu vai otru pusi. Ja šai aiz matiem realitātei pievilktajai likumsakarībai tomēr ir kāds sakars ar realitāti, nav grūti pamanīt, ka tās tālākā ekstrapolācija aizvedina līdz nākamajai paradigmatiskajai pārbīdei, kas teju teju gaidāma – XXI gadsimta otrās desmitgades otrajā pusē.

___________________________________

Raksta pamatā ir referāts, kas nolasīts 2. starptautiskajā zinātniskajā konferencē Autors. Teksts. Laikmets, kas notika Rēzeknē 2013. gada pavasarī. Raksts publicēts krājumā Autors. Teksts. Laikmets (Rēzeknes Augstskola, 2014).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s