Versija par… Latviešu literatūra 2000 – 2006

image Rakstu krājumā Versija par… Latviešu literatūra 2000 – 2006 (Valters un Rapa, 2007) lasāmas piecu autoru apceres. Māris Salējs plaši apcer gadu tūkstoša sākuma dzejas panorāmu, gan aizmirstot raksturot savu vietu tajā. Defektu labo Kārlis Vērdiņš ar nelielu ieskatu Salēja daiļradē; lasāma arī neliela Vērdiņa apcere par latviešu dzejas sakarībām ar dažām postmodernisma izpausmēm. Ieva Dubiņa analizē īsprozu, Rimands Ceplis un Lita Silova – romānu, Līga Ulberte – dramaturģiju. Pietrūkst vienīgi rakstu par bērnu literatūru un kritiku. Beigu galā – apceramajā laikposmā publicēto grāmatu saraksts (lai arī saraksts nav gluži pilnīgs, tomēr tomēr tajā iekļautas, šķiet, patiešām visas uzmanības vērtās grāmatas un arī svarīgākās iestudētās, bet nepublicētās lugas, tāpēc saraksts kā ceļvedis itin ērti izmantojams praktiskiem nolūkiem) un Nozīmīgākās publikācijas par tendencēm, norisēm un procesiem XXI gadsimta sākuma literatūrā (šis saraksts gan liekas aizdomīgi īss). Grāmatu papildina Salēja zīmētie un Cepļa fotografētie rakstnieki.

Kolektīvajā Ievadā lasāmas klasiskās atrunas – ka Versija par… ne uz ko īpašu nepretendē, aicina uz sarunu, tajā ir jautājumi, nevis atbildes, galvenais ir pieteikums un centieni izprast utt. (Bet no Ievadā piesauktā pospostmodernisma, kas šur tur esot manīts, gan man mati saslējās stāvus. Un ko pēc tam? Meklēt postpostpostmodernismu?). Ne vella – ja reiz parādījies šāds krājums, kas turklāt nav kārtējās konferences „ķeksīša” materiālu apkopojums, kurā pētnieki lielā mērā pienākuma dēļ atskaitās par noteiktā laikposmā padarītā darba apjomu, bet radies gluži vai dabiskā ceļā, no „klātienes diskusijām”, tas tomēr pretendē uz kaut ko īpašu, un nevis piesaka jautājumus, bet jau atbild uz tiem. Tieši šādā aspektā Versijas par… būtu arī jāvērtē.

Vērdiņš cita starpā raksta, ka dzejas kritikā „pēdējos gados dzejas kopsakarību meklējumi ir izbeigušies”. Tas tiesa, ka nav nedz sakarīgu publisku diskusiju par dzeju, nedz uz aktualitātēm orientētu monogrāfisku pētījumu. Tomēr labākā liecība, ka kopsakarību meklējumi turpinās, turklāt reti augstā kvalitātē, ir turpat blakus lasāmā Salēja apcere Dzejas ainavas ieskicējums, kura līdz ar Salēja presē un kopkrājumos publicētajiem Majevska, Kunnosa, Bērziņa poētikas raksturojumiem, manuprāt, ir nopietnākās un dziļākās dzejas procesa interpretācijas postpadomju laikā. Latviešu dzejas kritikai no sākta gala, precīzāk, no XX gadsimta sākuma piemitusi kāda nelāga vaina: kritiķi lielākoties – un ar gadu desmitu nokavēšanos – pagrābj gatavus un laika gaitā krietni aprobētus jēdzienus no pasaules kritikas arsenāla un uz šīs liestes uzstīvē nabaga nevainīgos letiņu dzejdarus (klasisks piemērs – Helds, kurš zvērīgā vienprātībā no galvas līdz kājām aplipināts ar sirreālisma etiķetēm). Runa nav par to, ka, ja reiz kāds analītiķis kaut kur tālu pasaulē veiksmīgi formulējis dažas literārā procesa virzības, šīs vispārējās virzības nevarētu realizēties arī latviešu literatūrā. Bez šaubām, tās izpaužas un šīs izpausmes nepieciešams fiksēt un analizēt, taču kritiķi nelaimīgā kārtā atsperas no gatavām formulām (aizmirstot par milzīgo pieredzi – gan dzejas procesa, gan tā analīzes – ko tās ietver), meklē tām atbilstošas tīri ārišķīgas un sekundāras pazīmes, un beigu galā uzcērt kārtējo pilnīgi bezjēdzīgo apcerējumu par tēmu „modernisma virzieni latviešu literatūrā”, kur nav ne miņas nedz no latviešu literatūras, nedz no modernisma reālās pieredzes. Salējs rīkojas pilnīgi pretēji – viņš atsperas pats no savas personiskās un tādad lielā mērā unikālās lasītāja pieredzes un, neko daudz nerēķinoties ar korifeju formulām, mēģina radīt savu procesa modeli. Tas aplūkojams krājuma 13. – 14. lappusē, kur visi mūslaiku daudzmaz nozīmīgie dzejnieki, precīzāk, viņu radītās poētikas saklasificētas kādās padsmit kategorijās. Turklāt šo kategoriju robežas ir diezgan izplūdušas, un viens dzejdaris var ietilpt vairākās kategorijās. Cik šī klasifikācija ir visaptveroša un cik lielā mērā atbilst reālajiem procesiem – tā, protams, ir ļoti strīdīga padarīšana. (Man radās iebildumi tikai pret „dzejas izteiksmes līdzekļu radikalizēšanu” – cik tad gadu desmitus Bērziņš vai Raups var radikalizēt šos izteiksmes līdzekļus, neaizradikalizējoties līdz galīgai bezjēgai. Ideja it kā būtu skaidra, bet formulējums padevies pagalam neveiksmīgs un rada iespaidu, ka „radikalizēšanās” virzītos uz kaut kādu sasniedzamu mērķi.) Taču te no svara ir kas cits. Salēja modelis nav statisks – nevis lieste, uz kuras par varītēm stīvēt dzejniekus, bet gan dinamiska struktūra, ar kuras palīdzību patiešām var gūt priekšstatu par literatūru kā par nemitīgi kustīgu un mainīgu procesu.

Mazliet citādi ir ar prozas analīzēm (par dramaturģijai veltīto apceri neņemos spriest, jo šajā sfērā galīgi neorientējos). Neviens no trim prozas pārskatu autoriem īpaši necenšas fiksēt kaut kādas kopējas procesa virzības, ja neskaita vienprātīgo secinājumu, ka otrā gadu tūkstoša sākuma proza jūtami atšķiras no deviņdesmito gadu prozas, gan nemēģinot uzdot jautājumu, cik lielā mērā šīs atšķirības īstenībā varētu būt gluži likumsakarīga pēctecība. Prozai veltītās apceres drīzāk ir pārskati, kuros apkopoti vairāku autoru daiļrades raksturojumi. Tiesa, uzreiz jāsaka, ka pārskati patiešām reti augsta līmeņa – tostarp, piemēram, Dubiņas veiktā Neiburgas stāstu analīze, manuprāt, ir jēdzīgākais, kas līdz šim par Neiburgu rakstīts.

Ceplis rakstā Romāni par vakardienu apcer vēsturisko romānu. Īpaši interesanta likās caurviju doma par ticamības/neticamības un līdz ar to arī teksta uzticamības problēmu, kas patiešām svarīga XXI gadsimta sākuma literatūrai. Tomēr galīgi negribas piekrist viņa domai par to, ka beidzamo gadu vēsturiskajā romānā „pārmaiņas poētikā ir minimālas”. Manuprāt, gluži pretēji – ja vispār literatūrā meklē pārmaiņas poētikā (papildjautājums: salīdzinājumā ar ko?), tad vēsturiskajā romānā tās ir maksimālas, bet tā gan ir viela plašākai sarunai. Tiesa, uzreiz jāatrunājas, ka apcerēt vēsturisko romānu kā atsevišķu žanru kritiķim ir kā laipošana pa noledojušu taciņu, jo kur tu mūslaikos rausi „tīru” vēsturisko romānu, ja nu vienīgi galīgām sēnalām piederīgu, un kas tas tāds vispār ir. Man radās iespaids, ka Ceplis no taciņas iekritis pamatīgā bedrē. Lejiņa, Heniņa, Dobrovenska, Soduma, Zelča atrašanās žanra krātiņā it kā būtu pašsaprotama, kaut gan arī te – īpaši saistībā ar Dobrovenski un Skujiņu – vairāk uzmanības būtu vērts veltīt citai tēmai: par žanra klišeju modificēšanos un izpausmēm tekstos, kas ar šo pašu klišeju palīdzību kaut kādu apsvērumu dēļ tikai maskējas par vēsturiskajiem romāniem (un, ja te vēl salīdzināšanas priekam piesauktu paralēlus procesus „lielajās” literatūrās, ainava izrādītos ļoti intriģējoša). Turpat varētu iestīvēt arī vēl atsevišķus citu autoru darbus, taču atkal nākas iebilst – teiksim, Bankovska Misters Latvija pārāk acīmredzamā saistība ar vēsturiskā romāna kanonu ir tik ārišķīga, ka ārišķīgāka vairs nevar būt, un varbūt tieši šajā demonstratīvajā vēsturiskā dēku romānu klišeju izrādīšanā būtu vērts meklēt ceļu uz romāna būtību. Lasīju Cepļa apceri diezgam pamatīgi, bet man tā arī nepieleca, ar kādas ekvilibristikas palīdzību viņš Romānos par vakardienu iemānījis, piemēram, Repšes, Ābeles, Manfeldes, Kolmaņa un vairāku citu autoru darbus.

Savukārt Silovas apceres Kā izteikt savu laiku romānos? virsraksts it kā vēsta, ka autore pievērsusies tekstiem, kuri nav analizēti Cepļa rakstā un kuriem nav nekāda sakara ar „romāniem par vakardienu”. Tiesa, abos rakstos analizētie darbi tikpat kā nepārklājas (īpaši interesanti un arī veiksmīgi likās Silovas mēģinājumi ierakstīt kontekstā dažus autorus, kuriem kritika līdz šim nebija pievērsusi gandrīz nekādu uzmanību), tomēr arī Silovas rakstā apcerēto darbu saistība ar „šo laiku” vairāk atgādināja mākslīgu uztiepumu. Man radās iespaids, ka aplams ir pats sākotnējais princips: starp diviem autoriem sadalīt prozu „par pagātni” un „par mūsdienām” un pēc tam no šīm divām virzībām mēģināt izveidot sakarīgu kopainu.

Un vēl kāda īpatnība, par kuru netiku skaidrībā, vai tā piederīga grāmatas plusiem vai mīnusiem. Teksti netiek kritizēti – vērtēšanas nozīmē. No vienas puses, ja krājuma uzdevums ir analizēt literatūras dziļākos procesus, atsevišķa teksta vai rakstnieka daiļrades vērtējums, pieļauju, nemaz nav vajadzīgs un dažbrīd pat varētu traucēt kopainas radīšanai, turklāt samērā neliela apjoma apskatošos rakstos izvērtēt un, galvenais, pamatot katra teksta vērtējumu nemaz nav iespējams. Jebkurš teksts, visviens, cik tas augsta vai zema līmeņa, vispirmām kārtām vēsta par procesiem, kas noris kaut kur literatūras zemdegās. Šāds princips krājumā ievērots itin konsekventi, vienīgi Dubiņa par pāris grāmatām skaidri un gaiši pasaka, ka tās nekam neder. Savukārt tālāku pārdomu vērtas šķita Silovas ļoti korekti formulētās „paralēlās literatūras”. Taču, no otras puses, šāda konsekvence lāgiem rada gluži vai absurdas situācijas, īpaši gadījumos, kuros grūti izprotamu iemeslu dēļ (cits variants – vadoties pēc tīri ārišķīgām pazīmēm) tiek salīdzināti kvalitātes ziņā krasi atšķirīgi darbi, tādējādi radot priekšstatu, ka tie ir līdzvērtīgi. Protams, nesalīdzināmā salīdzināšana ir kritiķa meistarības apliecinājums, un vēl jau var turpināt bezgalīgo strīdu par teksta kvalitāti, kas ir tik subjektīvs un turklāt vēl relatīvs jēdziens, ka nopietnam literatūrpētniekam nepiedien ar to manipulēt, tomēr dažbrīd šāda attieksme kļūst drusku kaitinoša. Izlasot Versiju par…, paliek iespaids, ka XXI gadsimta sākumā rakstnieki ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem producē bezmaz ģeniālus darbus, par kuriem neteiksi neviena slikta vārda. Apzinoties reālo situāciju literatūrā, uz mēles prasās ļoti daudz sliktu vārdu. Nedomāju, ka būtu vajadzējis izveidot rakstnieku hierarhiju, kurš par kuru izcilāks, tomēr kāds blieziens dažam rakstītājam pa pieri nepavisam nenāktu par ļaunu.

Protams, mūždien gribas kaut ko vairāk – teiksim, lai būtu ne tikai pārskats, bet arī sistēma, ne tikai atsevišķu darbu analīžu apkopojums, bet arī versijas par literatūras attīstības zemdegām, taču kopumā jāsaka, ka grāmata, ja to uztver kā pārskatu, padevusies nudien veiksmīga un patiešām spēj radīt diezgan pilnīgu priekšstatu par XXI gadsimta sākuma latviešu literatūru. Bet ievadā izteiktā biklā cerība par „sagaidāmajām diskusijām” diez vai piepildīsies. Diezgan drūmi apzināties, ka, lai arī grāmata patiešām diskusiju vērta, nekādas diskusijas netiks sagaidītas, ja nu vienīgi vārgi pīkstieni, jo ne uz ko citu kritika patlaban nav spējīga.

Vēl kāda sīka nianse – Versijas par… laikam gan ir bezmaz pirmā beidzamos gados publicētā literatūrkritiskā grāmata, kuras noformējums nepavisam neatgādina padomju laiku propogandas brošūru (mākslinieks Artis Rutks) – vāks ir mēreni izaicinošs, bet ne lecīgs.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s