Ārijs Geikins “Eņģeļu sezona”

Geikins Ārijs Eņģeļu sezona Ārija Geikina (1936 – 2008) romāns Eņģeļu sezona (Arte, 2008) iznācis jau pēc autora nāves. No iepriekšējiem Geikina darbiem nekāds gaišais iespaids nav palicis, ja nu vienīgi patiešām iespaidīgās senromnieku vēstures ainas romānā Tad jums taps atvērts… (šķiet, tas tā arī palicis publicēts tikai periodikā), kuras autors gan beigu galā pamanījās samaitāt ar nešķīstu sprediķošanu.

Autors apakšvirsrakstā Eņģeļu sezonu raksturojis kā ironiski didaktisku romāniņu, ar to jau pavēstot, ka itin nemaz netēmē uz augstiem plauktiem. Sākumā tiek ieskicēts spēles lauciņš – attiecības starp padzīvojušo, bet vēl itin sparīgo aktieri (vēlāk tiek precizēts: „mākslinieka vietas izpildītāju”) Podiņu un bomzi Borisu. Sadzīves ainiņas un mikrosižeti, ar kādiem apaudzētas personāžu biogrāfijas, nudien kolorīti, vien ironija lāgiem liekas drusku par prastu, turklāt autors bada kā ar pirkstu acī, kur un par ko būtu jāsmejas (uzreiz acu priekšā parādās eņģeliski gaišs redaktora tēls, kas vieglu roku un vēsu prātu primitīvos jociņus un liekās epizodes būtu norediģējis nost – romāns no tā itin nemaz neciestu). Dažbrīd gadās sīkas, bet trāpīgas ironijas dzirkstelītes. Teiksim, aktieris Podiņš, saskrienoties ar dzīvu eņģeli, ne tik daudz brīnās, no kurienes tāds neradījums uzklīdis, bet gan intstinktīvās bailēs sper vaļā lietišķu un, kā izrādās, pravietisku jautājumu – vai velni arī tagad nākšot. Podiņa dzīves un sadzīves ainas drusku pat atsauc atmiņā Marģera Zariņa prozu – gan teātra alūziju (kas lielākoties izkaisītas romāna sākumdaļā), gan ironiskās stilistikas dēļ, kaut gan lavierēšana starp „augsto” un „zemo”, īsti nenosveroties ne uz vienu pusi, Marģerim Zariņam labāk padevās pat vēlīnajos darbos.

Pēc pamatīgas ekspozīcijas, kuras gaitā lasītājs tiek iepazīstināts ar abiem cetrālajiem personāžiem un aktiera sastapto eņģeli, strauji sāk risināties notikumi, tostarp Podiņš samainās ar Borisu ne tikai apģērbiem, bet arī lomām. Aktieris visu mūžu bijis liels maita un gluži vai profesionāls grēcinieks, savukārt bomzis – tikpat profesionāls cietējs un mūždien bez vainas vainīgais, taču nu pēc faustiski mefistofeliskām intermēdijām Podiņš, glābdamies no elles ēnas, kas viņu draud aprīt – jau precīzi zināms, kad un cikos tas notiks, pakļaujas eņģeļu ideoloģijai, turpretī nabaga nevainīgo Borisu savā varā sagrābj velns. Viens mēģina labot, kas vēl labojams, otrs – no ciešanām pārmetas uz nelietībām. Abi ceļi vienlīdz grūti, jo, izrādās, gan grēku izpirkšana, gan grēkošana ir ļoti smagi darbi.

Tiktāl Eņģeļu sezona liekas itin sakarīgs un pamatīgi būvēts lasāmgabals, kurā neko daudz netraucē nedz mērenās didaktikas devas, nedz primitīvā zirgošanās, par ko lāgiem pārvēršas ironija. Samanīju pat āķīgas intrigas iedīgļus – eņģeļa izdarības likās vairāk piedienīgas sīkam velnēnam, kas, kārdinādams ar visādām cēlām un gaišām būšanām, īstenībā aizvedina ļaužus neceļos, tāpēc gaidīju, kad nu beidzot viņš taps atmaskots. (Ne vella: neraugoties uz visai apšaubāmajām darba metodēm, pēcgalā eņģelis tomēr izrādījās īsts.) Taču tad Geikins sāk attālināties no realitātes un noņemties ar visādām abstrakcijām un simbolisku personāžu dambreti. Sižets kļūst tik straujš, ka, šķiet, autors atmet ar roku mēģinājumiem notiekošo daudzmaz loģiski pamatot un, piemēram, ja nepieciešams kādu no personāžiem pārvietot, bez liekas domāšanas izmanto teleportāciju, bet jebkādu aktīvu rīcību attaisno ar eņģeļu/velnu čukstiem no aizapziņas. Savukārt sākumdaļā tik reljefi un kolorīti iezīmētā realitāte pārvēršas par butaforiju. Beigu galā rodas iespaids, ka groži autoram vispār izslīdējuši no rokām – vareno tumšo un gaišo spēku cīņu par ļaužu dvēselēm (tak jau viens no mūžīgajiem literatūras inspirētājiem) noslēdz gluži vai komiska epizode: Podiņš pārkvalificējas par „Dieva kājslauķi” (tā viņu trāpīgi raksturo viena no mīļākajām) un kopā ar sievu nodibina krogu – Zem eņģeļa spārna.

Geikins jau no sākta gala bijis kristīgi orientēts prozists un nav vairījies no mēģinājumiem paust savu pārliecību tekstos, un par to viņam visa cieņa. Ir gadījies lasīt diezgan daudz šādas ievirzes literatūru, un man nekādi nav saprotams – tas tiesa, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet tomēr – kāda suņa pēc viņš savus adeptus provocē radīt tik draņķīgus darbus?

_______________________________________

Vēl par Āriju Geikinu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s