Ēriks Kūlis “Sakropļotā rēga drausmīgais lāsts”

Ēdienkartē – miroņi un rēgi garlaicības mērcē

Ēriks Kūlis. Sakropļotā rēga drausmīgais lāsts. R., Enigma, 1997

Dekorācijas – klasiskas: simthektārīga kapsēta tīreļa vidū, kapu sarga mājiņa. Darbojošās personas – arī klasiskas, pat pārāk: kapu sargs, kurš brīvajos brīžos nodarbojas ar narkotiku ražošanu, mūždien nelabi gaudojošs kapsētas rēgs Kampējs (tikai vēlāk lasītājs uzzina, ka Kampējs ir kapu sarga nedzimušais dēls, turklāt narkomāns, kurš pie tikko noraktajiem nelaiķiem neizprotamu iemeslu dēļ cer atrast narkotikas), Grāfs Brūce – patoloģisks slepkava, vienlīdz patoloģiskais dakteris Skalpelis, kurš mēģina izaudzēt komunistisku monstru pasugu un šim nolūkam aizrautīgi ķidā un graiza dzīvus biznesmeņus (pēcāk atklājas, ka Skalpelis ir ne tikai kapu sarga ārlaulības dēls, bet arī narkotiku ražošanas organizators), tad vēl eksaltēti maniaki, rēgi un spoki visriņķī, vaidi, brēcieni un ķērcieni no visiem kaktiem – un, protams, līķi, blāķiem vien, gan veseli, gan gabalos sadalīti. Vēl – gigantiskas, narkotikas sarijušās miroņdēles, kurām piemīt nelaba indeve parādīties tieši tajos brīžos, kad viņas vismazāk gaida. Turklāt visas šīs tikko pieminētās personas un radībiņas dedzīgi alkst cita citu ja ne gluži apēst, tad vismaz nogalēt. Ir arī «pozitīvais pols» – kapu sarga meita un nodokļu inspektors Karūns Endušo, kuri stāsta beigās laimīgi atrod viens otru.

Literārā ēdienkarte no tiesas iespaidīga – ilgi nav gadījies lasīt līķiem tik piesātinātu prozu. Nemitīgi kāds kādu slepkavo, spīdzina, uzšķērž, griež gabalos, aprok dzīvu vai ēd. Un tomēr: kālab, šo plāno grāmatiņu lasot, pārņem nepārvarama garlaicības lēkme? Viens no iemesliem – sižetiskie pavedieni nu nekādi nesaistās kopā, bet gan bēg un sprūk uz visām pusēm, neraugoties uz autora izmisīgajām pūlēm aizmest strupu noslēguma mezglu ar narkomānijas apkarošanas specgrupas palīdzību. Baltie diegi redzami jau pa gabalu. Atsevišķas epizodes vieno nevis sižeta loģika, bet gan miroņu virtenes. Tomēr lai paliek sižets. Autors dzen velnu – un tāpēc neprasīsim no viņa loģiku un sižeta risinājuma konsekvenci. Problēmas būtība šoreiz meklējama citā apstāklī. Autors savu lasāmgabalu apakšvirsrakstā nodēvējis par ironisku šausmu stāstu ar baigām beigām. No šejienes laikam izriet autora visai savdabīgā attieksme pret paša radīto. Proti, ja reiz šausmu stāsts, tad tas piederīgs literatūras viszemākajiem slāņiem, bet, ja tas vēl ir ironisks šausmu stāsts, tad kopumā tāda pekstiņu taisīšana vien sanāk. Citiem vārdiem, negaidiet (un neprasiet) no Sakropļotā rēga augsto literatūru, jo tas ir TIKAI ironisks šausmu stāsts. Tāpēc nav vērts pūlēties, stilistiskās mežģīnes var cirst kaut ar gulšņu tēšamo, bet paviršu savārstījumu – iesmērēt kā visaugstākās kvalitātes preci. Te vietā būtu atgādināt, ka ironija ir visnopietnākā nodarbošanās, vismaz literatūrā. Ironijas klātesamība tekstā kvalitātes kritēriju latiņu paceļ vēl augstāk.

Grāmata iecerēta arī kā parodija. Par ko? Šķiet, par dažām masu kultūras klišejām un reklāmu teroru. Ja reiz parodija, tad uzreiz rodas jautājums: vai parodijas objekts ir šīs izrīcības cienīgs? Un šeit rādās pagalam dīvaina aina. Proti, neizprotamu iemeslu dēļ Ērika Kūļa rēgi, miroņi un maniaki aizdomīgi ož pēc pelējuma, taču tā vis nav viņu dabiskā kapsētas piesmaka, kas būtu gluži likumsakarīga, bet gan pelējums, kāds valda pažobelēs, kur mēdz sabāzt visādus nevajadzīgus krāmus. Ar to es gribu teikt, ka autors meistaro parodiju par elementiem, kas literatūrā bija populāri pirms gadiem simt un tagad jau laimīgi aizmirsti. Ja parodijas objekts kur tas laiks, kopš pačibējis makulatūrā, – kāda gan jēga pašai parodijai? Vienvienīga garlaicība – kā literatūras kapsētā. Tomēr viskomiskāk ir ar Ērika Kūļa reklāmām. Savu nodokļu inspektoru viņš ir nodēvējis par Karūnu Endušo, vienu no uzšķērstajiem biznesmeņiem sauc Džilets Skitls, bet beigtas miroņdēles smirdoņu varot aizgaiņāt ar Old Spice. Vēl grāmatā ir arī pārdesmit reklāmu pantiņi, kuri reklamē tās pašas preces, ko klipi televīzijā. Reklāma ir viena reti stulba lieta, bet āķis meklējams tai apstāklī, ka, taisot reklāmu parodijas, nevajag pašam par muļķi palikt. Reklāmu industrijā ir brīnišķīgs reklāmas iedarbīguma – un līdz ar to arī reklāmas kvalitātes – līmeņa rādītājs. Proti, ja par kādu reklāmu parādās parodijas, tas nozīmē, ka tā savas funkcijas ir izpildījusi. Informācija ne tikai nogādāta līdz potenciālajam pircējam, bet arī izplatījusies tik plaši, ka pat parodijas par šo reklāmu saprotamas visiem. Tā nu autors, laikam pats to neapzinoties, no sirds reklamē šokolādes, kafiju, skujamos, biksīšu ieliktnīšus, košļenes utt., utt.; vismaz Sakropļotais rēgs liecina, ka šīs reklāmas ir patiesi iedarbīgas. Bet, ja runā par literatūru, – par to Sakropļotais rēgs liecina visu to sliktāko. Nudien, neredzu lielu jēgu tam, ka literatūras līmenis pazemināts līdz muļķīgu reklāmu līmenim.

Diena, 18.08.1997

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s