Rakstnieks uz plāna ledus. Saruna ar Pēru Ulovu Enkvistu

Pērs Ulovs Enkvists Zviedru rakstnieka Pēra Ulova Enkvista (1934) proza Latvijā itin labi pazīstama – jau 1980. gadā tika publicēts viņa romāns Magnetizētāja piektā ziema (grūti izprotams, kā padomju laikā līdz lasītājiem varēja nonākt Leģionāru autora darbs, turklāt veltīts no marksistiskās ideoloģijas skatpunkta tik šaubīgai padarīšanai kā mesmerisms), 1993. – Leģionāri, sekoja Galma ārsta apmeklējums (2002), Kapteiņa Nemo bibliotēka (2004) un Grāmata par Blānšu un Mariju (2006). Drīz pēc Kapteiņa Nemo bibliotēkas iznākšanas Rīgā pabija autors – tad arī tapa šī intervija. Intervija gan tapa, bet ieraksts neizskaidrojamā kārtā pazuda un nesen tikpat neizskaidrojamā kārtā atradās. Saruna nebūt nešķiet novecojusi – vēl jo vairāk tālab, ka pēc šās intervijas Enkvists publicējis tikai vienu darbu – 2008. gadā iznāca viņa autobiogrāfija, bet šā gada martā Enkvists ir saņēmis Zviedrijas Akadēmijas ziemeļu balvu (Svenska Akademiens nordiska pris), kas ir viena no nozīmīgākajām godalgām, ko var saņemt Skandināvijas valstīs dzīvojošs rakstnieks.

Guntis Berelis. Nesen latviski iznāca jūsu romāns Kapteiņa Nemo bibliotēka, kurā svarīga loma ierādīta Noslēpumu salas kapteinim Nemo. Kad pirmo reizi lasījāt Žila Verna Noslēpumu salu – cik jums bija gadu?

Pērs Ulovs Enkvists. Liekas, kādi deviņi. Bija divas grāmatas par kapteini Nemo – tolaik izlasīju tās abas. Īstenībā Noslēpumu salā kapteiņa Nemo ir mazāk, bet tur viņš ir tāds kā labais gars, citāds nekā otrā grāmatā, romānā 20 000 ljē pa jūras dzelmi.

G. B. Un kapteinis Nemo tolaik uz jums atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka tas pēc piecdesmit gadiem realizējās jūsu paša sarakstītā grāmatā?

P. Ū. E. Īstenībā tas ir garš stāsts. Vārds ‘labdaris’ zviedru valodā nozīmē ne tikai cilvēku, kurš kādam izdara kaut ko labu, bet arī tādu, kurš, labu darīdams, atrodas kaut kur nomaļus, attālu. Viņš par saviem labajiem darbiem nesaņem atalgojumu, vēl vairāk – parasti neviens nezina, ka viņš ir labdaris. Noslēpumu salā tāds bija Nemo, gandrīz kā Jēzus tēls, labs un mīlestības pilns – nevis kā Dievs, kas ir stingrs, bargs un bērnībā vienmēr mani sodīja par maniem grēkiem. Ģimene bija ārkārtīgi dievbijīga, tāpēc tolaik Jēzus man bija gluži kā reāla persona. Tēvs nomira, kad man bija seši mēneši, – un mamma stāstīja, ka viņš atrodas debesīs, tālu, nav sasniedzams, bet nemitīgi dara man labu. Viņš kļuva par tādu kā tēvu labdari debesīs. Sāku ar viņu sarunāties un, kaut arī tēvs neatbildēja, paļāvos, ka viņš tomēr dzird un spējīgs mani pasargāt. Līdzīgi kā kapteinis Nemo. Man kā bērnam visi šie trīs labdari – Jēzus, kapteinis Nemo un tēvs – kaut kādā veidā saauga kopā. Apmēram šādā veidā sakonstruējās tas Nemo no mana romāna.

G. B. Esmu lasījis četrus jūsu romānus un šo to dzirdējis vēl par dažiem. Kāpēc jūs pievelk tādas lietas, kas ir vismaz mazliet ārpus normas un atstāj tādu kā paradoksa vai grūti iedomājamas iespējamības iespaidu? Personības un norises, kurām pēc ikdienišķās loģikas likumiem vispār nevajadzētu pastāvēt? Mesmers Magnetizētāja piektajā ziemā. Daktera attiecības ar karalieni Galma ārsta apmeklējumā. Rūdolfs Hess Hesā. Samainītie bērni Kapteiņa Nemo bibliotēkā. Bija arī romāns, kur stāstīts par kādu slepkavu, – to neesmu lasījis.

P. Ū. E. Tas saucas Lūša stundā.

Jā, Mesmers, ar viņu viss sākās… Es pat nevaru izskaidrot, kā tas nācies… Mesmers vienlaikus ir šarlatāns un drosmīgs pētnieks. Leģionāros – grāmatā par baltiešu izdošanu Padomju Savienībai – arī bija sastopams viens šāds tēls, klasiski mesmeriska figūra, viņš tāds bija arī īstenībā, to es neesmu izdomājis. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem pie viesnīcas Rīga satikāmies, biju dabūjis viņu šurp no Tukuma, sarunājāmies īsi pirms viņa nāves – viņš jau bija smagi slims, kāpjot lejup pa trepēm saļima… Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka meklēju un mani interesē pretrunīgi cilvēki, sarežģītas personības, kas mēģina balansēt vai noturēties šajā nebūt ne pašā vienkāršākajā pasaulē.

Atbildot uz jautājumu – kāpēc. Piemēram, Knuts Hamsuns, kurš savulaik bija visu mīlēts varonis, bet tad viņš pārkāpa robežas, kļuva par valsts nodevēju un krita aizvien dziļāk bezdibenī… Kāpēc? Noteikti jāmeklē atbilde uz šo jautājumu. (Enkvists ir sarakstījis kinoscenāriju spēlfilmai Hamsuns, 1996 – G. B.) Manā pēdējā romānā – Grāmatā par Blanšu un Mariju – rakstu par Šarko, kurš pētīja histēriskas sievietes, viņš gāja Mesmera pēdās, bet bija vēl pirms Freida.

Turpināt lasīt

Torgnijs Lindgrēns “Madonna ar dunci”

Rāmju meistara piedzīvojumi

Torgnijs Lindgrēns. Madonna ar dunci. Romāns. No zviedru valodas tulkojusi Ilze Rūse. R., Daugava, 1996

Ziemeļvalstu mūsdienu literatūra patlaban Latvijā ir maz pazīstama, precīzāk, gandrīz nemaz nav zināma (kontrasta labad salīdzināsim ar pirmskara posmu, kad skandināvu autorus publicēja milzīgos daudzumos). Viens no retajiem un patīkamajiem izņēmumiem bija dāņa Svena Oges Madsena romāns Ļauj laikam ritēt, kura izdevēju — apgāda Norden — solījumi turpināt Ziemeļvalstu romānu publicēšanu tā arā palikuši tikai solījumi — tāpat kā vairāki jau manuskriptos esošie tulkojumi droši vien tā ari paliks tikai manuskriptos. Jo — mazas valsts mazpazīstamu autoru (tas nekas, ka autori pazīstami visā pasaulē, tikai ne Latvijā) izdošana gan ir ja ne gluži nerentabls, tad vismaz riskants pasākums. Ja nu vienīgi vēl kas gaidāms Preses nama sērijā 3 plus 5. Baltijas un Ziemeļvalstu modernais romāns. Taču zviedra Torgnija Lindgrēna romāns Madonna ar dunci (1991) ir lieliska liecība kāda amerikāņu kritiķa vārdiem, teiktiem Latīņamerikas romāna buma laikā. Proti, rietumzemju (ar to laikam domājot ASV, angļu un franču literatūru) proza esot “aizrijusies pati ar sevi”, un iztīrīt tās elpošanas ceļus varot vienīgi inspirējošie iespaidi no “literārajām provincēm”. Katrā ziņā — Madonna ar dunci līdz ar Ričarda Gavēļa Viļņas pokeru un Romēna Garī Solījumu rītausmā ir viens no labākajiem beidzamajā laikā lasītajiem tulkotajiem romāniem.

Torgnijs Lindgrēns (1938) patlaban tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem zviedru prozistiem; viņa darbi izdoti vairāk nekā trīsdesmit valstīs. Lindgrēns debitēja sešdesmito gadu vidū kā dzejnieks; pēc tam viņš publicēja dažus visai tradicionālus sociālkritiskā garā ieturētus romānus ar maiga rakstura absurda piedevām. Taču astoņdesmito gadu sākumā līdz ar romānu Čūskas ceļš klintīs (1982) Lindgrēna rakstība radikāli mainījās. Turpmakos padsmit romānus, īsprozas grāmatas un lugas varētu dēvēt par līdzībām, gan piebilstot, ka Lindgrēns allaž tiecas izvairīties no utilitārisma piesmakas, kāda, pateicoties pārmēru bagātajai tradīcijai, nāk līdzi jebkurai līdzībai. Lindgrēna līdzības runā vienlaikus daudzās balsīs, kuras cita citu nepārkliedz. “Mūžīgo problēmu” visiespaidīgākais modelis, protams, rodams Bībelē, tālab nav nejaušība, ka Lindgrēns savā daiļradē vairākkārt apspēlējis Bībeles sižetus un motīvus (romānā Virsāvija (1984); stāstu krājumos Skaistā Meraba (1983) un Leģendas (1986), kas Lindgrēna prozu ļauj uzlūkot kā Lāgerkvista tradīcijas turpinājumu. Romānā Gaisma (1987) darbība noris kādā no pasaules norobežotā ciemā ļoti nosacītos viduslaikos, kas arī ir līdzību rakstītāju iemīļots patvērums; savukārt romānā Mīlas dievs Frjo. Dzīvesstāsts (1988) izmantoti vecskandināvu mitoloģijas elementi.

Turpināt lasīt