Viljams Goldings “Smaile”

Viljama Goldinga meistardarbs

Viljams Goldings. Smaile, romāns, no angļu val. tulk. Mārtiņš Poišs. R., AGB, 1998

Viljams Goldings Smaile Deviņdesmito gadu sākumā izdevniecība Avots bija ieplānojusi izdot Viljama Goldinga darbu izlasi. 1987.gadā latviski jau bija iznācis viņa pirmais romāns Mušu valdnieks, kas, Anglijā publicēts 1954. gadā, atnesa līdz tam literatūrā nezināmajam Solsberijas skolotājam pasaules slavu. Izlasē bija paredzēts ietvert trīs tā saucamajā Goldinga daiļrades pirmajā posmā sacerētus romānus – Pinčeru Mārtinu (1956), Brīvo krišanu (1959) un Smaili (1964). Romānus iztulkoja Mārtiņš Poišs. Taču tad valsts izdevniecības sāka putēt laukā, labā iecere pačibēja un Goldinga romāniem, kā jau tas izcilām grāmatām mūslaiku Latvijā piedien, gadiem nācās klīst garus ceļus citos apgādos. Brīvo krišanu 1994. gadā izdeva Preses nams, nu iznākusi Smaile, vēl palicis Pinčers Mārtins. Maz cerību, ka tuvākajā laikā parādīsies kāds no astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sarakstītajiem Goldinga romāniem, kas ir stipri atšķirīgi no viņa daiļrades pirmā posma darbiem.

Viljams Goldings (1911 – 1993) publicēja 12 romānus, ar tiem iekļūdams XX gadsimta literatūras dižgaru panteonā; Smaile ir viņa pazīstamākais darbs, kas 1983. gadā sagādāja autoram Nobela prēmiju. Savā ziņā tā ir romānistikas paraugstunda: rakstīdams par gotiskas katedrāles torņa celtniecību, autors arī savu romānu darinājis līdzīgu gotikas šedevriem: viss ir funkcionāls, lakonisks, augšuptiecošs, uz vienu mērķi vērsts, un tai pašā laikā eleganti izstrādāts; romāns ir XX gadsimta prozai neraksturīgi vienkāršs – gan sižetiski, gan kompozicionāli, bet vienlaikus fantastiski sarežģīts – katrai smalkākajai niansei ir sava nozīme, un arī šķietami tikai dekoratīvajiem elementiem piemīt slēpta jēga (gluži tāpat kā gotisko katedrāļu akmens mežģīņu vijumi bija ne tikai rotājumi, bet tiem piemita arī sakrāla jēga); romāns ir pilnībā pabeigts, taču tas turpinās Goldinga daiļrades izraisītajos interpretāciju plūdos.

Turpināt lasīt

Viljams Goldings “Brīva krišana”

Tā tumsa, kas tevī

Viljams Goldings. Brīva krišana. Romāns. No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs. R., Preses nams, 1994

Brīva krišana ir Viljama Goldinga (1911 — 1993) ceturtais ronāns. Publicējis, šķiet, gluži vai nejaušu, katrā ziņā — kritikas nepamanītu dzejoļu krājumiņu ar neizteiksmīgo virsrakstu Dzejoļi (1934), viņš prozā debitēja jau itin cienījamā vecumā ar romānu Mušudievs (1954; latviski —1987. gadā ar nosaukumu Mušu valdnieks; jāpiekrīt Mārtiņam Poišam, ka nosaukums Mušudievs ir tuvāks oriģinālam), kas līdz tam literatūrā nepazīstamajam Solsberijas skolotājam atnesa pasaules slavu. Sekoja Mantinieki (1955) un Pinčers Mārtinš (1956). Pēc Brīvas krišanas (1959) Goldings publicēja romānu Smaile (1964), ko varētu uzskatīt par autora tolaik droši vien neapzinātu, taču īstenībā ļoti sparīgu soliNobela prēmijas virzienā. Tad — mazs romāns Piramīda (1967) un mīklaina divpadsmit gadus ilga klusēšana, pēc kuras sākās tā saucamais Goldinga daiļrades otrais posms: romāni Redzamā tumsa (1979), Iesvētīšanas rituāli (1980) un Papīra cilvēki (1984). Ja šeit vēl pieskaita dažus garstāstus un pāris eseju, apceru un ceļojumu aprakstu grāmatu, tad tas arī, šķiet, ir viss, ko Goldings sarakstījis. Salīdzinājumā ar mūsdienu literārajā ainavā iederīgo profesionālo rakstnieku, kas producē pa romānam vai ik gadus — un katrs vienmērīgi stabilā un atzīstamā līmenī, tas liekas apbrīnojami pieticīgi. Pieticīgi iepretī tai reputācijai, kas piemīt Goldingam — un ne jau Nobela prēmija (1983) te ir noteicošā; reputācija dzima jau piecdesmitajos gados, izraisot veselus interpretāciju plūdus. XX gadsimta otrās puses literatūra ir pagalam nabaga ar tāda mēroga figūrām kā, teiksim, Džoiss, Kafka un Prusts, kuri savulaik neatgriezeniski izvirzīja literatūru no ierastās gultnes — un nav šaubu, ka Goldings ir piederīgs pie šā dižgaru panteona.

Tātad — Brīva krišana: pazīstamais mākslinieks Semjuels Mauntdžojs (“Jūs taču pazīstat mani, Semjuelu Mauntdžoju, — esmu izstādīts Teitā”; gan jāpiebilst, ka viņa darbošanās mākslas jomās palikusi ārpus romāna robežām), nolēmis izvētīt paša pagātni, raksta savu dzīvesstāstu. Kā jau tas pienākas — ar visiem ciltsrakstiem, šai gadījumā, precīzāk, aprādot to trūkumu, ar bērnības un jaunības bildēm, ar intīmajām attiecībām starp sevi un Dievu, ar pirmo mīlestību utt. Šī rakstība šķiet aizdomīgi pazīstama un vismaz romāna sākumā atgādina tā saucamo audzināšanas romānu, kas veidojas pēc principa Sema Mauntdžoja dzīve un uzskati. Te jāpiebilst, ka britu literatūrā audzināšanas romāns ir gadsimtiem vecs, plaši izplatīts un ārkārtīgi stabils žanrs, kura funkciju varētu formulēt aptuveni šādi: rūpīgi saklasificēt pa ētisko kategoriju plauktiņiem gan dzīvi, gan uzskatus (sava vieta ierādīta saulainajai bērnībai, sava — skolas gadiem, sava — miesīgajai un garīgajai mīlestībai), lai lasītājam pēc iespējas labāk veiktos ar sevis audzināšanu. Vārdu sakot, tāds sirsnīgi naivs stereotips, kuram sevi cienošs autors atļaujais pievērsties labi ja reizi mūžā vienlīdz sirsnīgos un naivos memuāros, izrādīdams savu dzīvi kā paraugu citiem. Saprotams, ne jau triviālā audzināšanas romāna pakaļdarinājums ir bijis Goldinga mērķis; turklāt Mauntdžojam nekādi nevedas ar žanra uztiepto likumsakarību savaldīšanu. “Viss ir neatšķetināmā mudžeklī,” viņš atzīstas, romānani tuvojoties noslēgumam, nesekmīgi pūlējies šo mudžekli atšķetināt ar vietumis pedantiskajām un metaforiski mežģīņotajām, vietumis nervozi saraustītajām un fragmentārajām piezīmēm (brīžiem tās kļūst tik fragmentāras, ka nevilšus rodas jautājums: kas ir tas — iespējams, ļoti būtisks, — ko Mauntdžojs tik izmisīgi pūlas paslēpt gan no sevis, gan arī no lasītāja; turklāt šī “tukšā telpa”, šis neuzrakstītais “tas” ir lieliska slēptuve citādi grūti jaušamajai autora ironijai). Pēcgalā Mauntdžojs tik klasiski iedvesmoti aizsāktās piezīmes vispār pamet pusratā, kaut gan — Brīva krišana kā literārs teksts ir pabeigts un “apaļš”. Goldinga mērķis ir krietni augstāks — pirmkārt, izmantot audzināšanas romānu kā ēsmu lasītāja pavedināšanai un, otrkārt, apspēlēt šo banālo stereotipu. (Par to, kā un kāpēc Goldings rotaļājas ar literārajiem stereotipiem — un ar to lielākā vai mazākā mērā viņš nodarbojas visos savos romānos, var izlasīt viņa esejā Fabula Karogā, 1992. gada 2. numurā.) Spēlēt vienatnē nav iespējams; spēle vienmēr ir dialogs; dialogs ar banalitātēm — tam, protams, nepieciešama milzu uzņēmība un atsacīšanās no snobisma kārdinājumiem — rada vēl vienu telpu, kur patverties ironijai. Savukārt literārs teksts bez ironijas — tas ir vēl komiskāks par cilvēku bez humora izjūtas. Un vēl jo vairāk ironija nepieciešama tik drūmā romānā, kāds ir Brīva krišana.