Arturs Heniņš “Velnakmens veļas”

Romāna upuris uz vēstures altāra

Arturs Heniņš. Velnakmens veļas. Vēsturisks romāns par latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados. R., Jumava, 2010

Arturs Heniņš Velnakmens veļas Arturs Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors, tostarp nozīmīgākais darbs ir Smilšu kalnu triloģija: Es, smilšu kalna jātnieks (2002), Smilšu kalnu virpuļos (2003), Pastardiena smilšu kalnos (2005). Tajā vēstīts par laikposmu no no 1893. līdz 1906. gadam, īpašu uzmanību pievēršot 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā. Smilšu kalnu triloģiju šeit piesaukta tālab, ka tā pastarpināti saistīta ar romānu Velnakmens veļas, kurā vietumis pavīd atsauces uz triloģijā aprakstītajām norisēm un personāžiem, kaut gan par turpinājumu to uzskatīt nevar.

Jau kopš Hruščova atkušņa laika vispārzināms ir fakts, ka 1937. un 1938. gadā Padomju Savienībā iznīcināja milzumdaudz latviešu. It kā puslīdz būtu zināms arī tas, kādā veidā viņi tur bija nonākuši – lielākā daļa palika pēc revolūcijas un Pilsoņu kara, tiem pievienojās no neatkarīgās Latvijas izbraukušie. Taču galīgi nav skaidrs, ar ko īsti viņi šo laikposmu tur nodarbojās, kā dzīvoja, ko darīja, ko domāja, ja neskaita padomju laika pārideoloģizētos vēstures traktējumus, kas piesātināti ar noklusējumiem un trafaretām frāzēm par sociālisma celtniecību. Turklāt runa nav par dažiem simtiem cilvēku vai, teiksim, tādiem padomju dižvīriem kā Rudzutaks vai Eidemanis, bet gan par desmitiem tūkstošiem ļaužu. Tāpat grūti izprotams, kāpēc divdesmitajos gados viņi nedevās atpakaļ uz Latviju (iespējas taču bija – viena šāda atgriešanās epizode aprakstīta nesen iznākušājā Rūmnieka un Miglas romānā Čaks) un, pats galvenais, kālab vēl trīsdesmito gadu sākumā, kad Latvijā dzīve acīmredzami gāja uz augšu un Ulmaņa maigā diktatūra pat pie apvāršņa nerēgojās, dažs uzskatīja par labāku emigrēt uz Krieviju – kā Laicens, kuram lai nu ko, bet veselā saprāta trūkumu nevarēja pārmest. No vienas puses, tas ir prāvs vēstures baltais plankums vai melnais caurums, kurā gluži vai bez pēdām pagaisusi nemaz ne tik niecīga nācijas daļa. No otras – diezgan slidena tēma: kā tu mūslaikos vēsu prātu paraudzīsies uz letiņu, kas mierīgā garā dzīvo nost Staļina paspārnē, nemitīgi satraucas par buržuju briesmu darbiem neatkarīgajā Latvijā un vēl ir pārliecināts komunists, tātad vurdalaks pēc definīcijas. Heniņa romāns mēģina šo balto plankumu aizpildīt ar reālijām. Tāpat ieskats trīsdesmito gadu Krievijas latviešu dzīvē bija gūstams no Lūcijas Ķuzānes biogrāfiskā romāna Malle (2005), kurā Malle – liepājniece Velta Sproģe – arī bija starp tiem, kas devās meklēt laimības valsti Padomju Savienībā, taču Mallē autore bija koncentrējusies uz vienas personas dzīvi, kurpretī Heniņa skatījums ir drīzāk panorāmisks – viņu vairāk interesē plašāka mēroga sociālās norises.

Turpināt lasīt

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla “Kuršu vikingi”

Divi rakstnieki uz slidenas taciņas

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla. Kuršu vikingi. R., Karogs, 1998

Rūmnieks Migla Kuršu vikingi Vēsturiskais romāns ir viena no slidenākajām taciņām prozas labirintā. Kļūmīgs solis — un purvā iekšā. Tas tāpēc, ka dīvainā kārtā izveidojusies visai savdabīga — gan lasītāju, gan rakstītāju — attieksme pret šo žanru. Vienā pusē — “nopietnā” literatūra, otrā — triviālā; pa vidam — vēsturiskais romāns, kas it kā būtu pieskaitāms “nopietnajai”, “augstajai”, “lielajai” utt. literatūrai, it kā ne. Arī kritika parasti par vēsturisko romānu runā gan ar cieņu, tomēr mazliet no augšas raugoties vai piedodoši acis piemiegdama, — un vislabāk tikai citu vēsturisko romānu kontekstā. Citiem vārdiem, jau pats vēsturiskā romāna jēdziens it kā raksturo ne tikai žanru, bet arī teksta kvalitāti. Zināmā mērā attieksme ir pamatota, jo dažu literatūrvēsturisku mežģījumu dēļ vēsturiskais romāns tiecas triviālās literatūras virzienā (ja triviālo literatūru mēs definējam kā teritoriju, kurā nemitīgi tiek reproducētas vienas un tās pašas klišejas). Domājams, pieminot vēsturisko romānu, katram visupirms prātā nāks aptuveni šāds komplekts: zobens rokā, apmetnis uz muguras, daiļā dāma (vēlams — divas) pakaļpusē — un uz priekšu. Ne velti vai visi vēsturiskie romāni aizdomīgi līdzinās cits citam — Valtera Skota, Dimā un Senkēviča vilktās robežas grūti pārkāpjamas arī pie XX gadsimta gala, kad tiek ārdītas bezmaz visas robežas. Vēstu­riskajā romānā joprojām primārās ir bildes iz vēstures, kas uzstīvētas uz visai pri­mitīva sižetiskā karkasa, bet romāns šajā vērtību hierarhijā pakārtots tām. Tieši no šās vērtību orientācijas izriet mil­zīgā stereotipu noturība, tur­klāt savs valdzinājums tiem piemīt — un īstenībā seniķi nav vainīgi, ka nevarēja iztikt bez zobeniem un apmetņiem. Manuprāt, ja nu autors patiesi sacerējies rakstīt vēsturisku romānu, viņam ir tikai divas iespējas: vai nu darināt profesionāli nevainojami izpildītu kādu no klasiskās shēmas variācijām, vai arī tās ironisku apspēli. Uzreiz jāsaka, ka Kuršu vikingu autori izvēlējušies pirmo iespēju un meklējuši savu pirmgājēju taciņu starp klišeju un stereotipu dūksnājiem, lāgiem itin veiksmīgi izlaipodami, lāgiem ar vienu kāju iešļūkdami stipri dziļi, bet tūlīt pat iztikdami laukā.

Bez šaubām, pastāv vēl viena iespēja — sevi cienošs autors (t. i., rakstnieks, kurš nevēlas, ka viņu skata tikai un vienīgi vēsturiskā romāna kontekstā) senču ēnas dancina, kādu augstāku nolūku vadīts; vēsturiskais materiāls tiek iesaistīts lielāka mēroga spēlē, taču arī šeit vēsturiskā romāna stereotipu dēļ var gadīties visādas klizmas (raksturīgs piemērs — Visvalža Lāma Ķēves dēls Kurbads; Alberts Bels savulaik tieši šā nepārvaramā “zobena un apmetņa” stereotipa dēļ pašrocīgi nogalēja Bezmiegu; arī Marģerim Zariņam neko labi neveicās, kad viņš Autīnes novada princī Hamletā Latvijas senvēsturi mēģināja uzstiept uz Šekspīra liestes). Arī šo iespēju Andrejs Migla un Valdis Rūmnieks nav atstājuši novārtā; tas formulēts romāna pēcvārdā: ..mēģināt apjaust, no kurienes stiepjas latvieša saknes. (..) Kādiem mums, latviešiem, vajadzētu stāvēt gadsimtu krustcelēs?”

Turpināt lasīt

Laimdota Sēle “Spoguļa pārbaude”

Romāns, kas apzinās savu vietu

Laimdota Sēle. Spoguļa pārbaude Romāns. R., Sprīdītis, 1994

Laimdota Sēle Spoguļa pārbaude Laimdota Sēle debitēja kā dzejniece 1989. gadā ar krājumu Izšķilt mīlestību, par ko kritikas atsauksmes, cik atceros, bija maigi skeptiskas; pēc tam viņas vārds centrālajā presē neko bieži nav manīts. Nu — krietni apjomīgais romāns Spoguļa pārbaude (sarakstīts 1985. — 1991. gadā). Uzreiz jāsaka, ka Spoguļa pārbaude ir viens no patīkamākajiem pār­steigumiem, kādu sagādājusi beidzamo gadu latviešu proza, un vienlaikus ārkārtīgi veiksmīga debija romānistikā. Taču — nebūt ne izcils sava žanra sasniegums. Liekas, visprecīzāk to varētu formulēt šādi — romāns apzinās savu vietu literārajā procesā un nepretendē ne uz ko citu, kā tikai uz to, kas tas ir. Pastāv vesels autoru slānis, kas, nezin kāpēc uzskatīdami, ka visādā ziņā ir pārāki par nabaga nevainīgo lasītāju, burtiski terorizē viņu ar savu apbrīnojami pašpārliecināto un preten­ciozo “idejiskumu”. Turpretī romāns Spoguļa pārbaude, gan neizceldamies ar īpašu oriģinalitāti (ja vien par oriģinali­tāti pašreizējā literatūras kontekstā nevar uzskatīt autores pro­fesionālismu un romāna “būves” pamatīgumu), ir aizraujošs, mazliet romantiski estetizēts un perfekti izstrādāts lasāmgabals — ne vairāk, bet ne arī mazāk.

Lai apjēgtu, ko nozīmē šī tēze — romāns, kas apzinās savu vietu — mazliet uzmanīgāk ielūkosimies Spoguļa pārbaudē. Sižets ir visai triviāls: trīs draugi — Katrīna, Valfrīds un Zig­munds — no mūsdienām nokļūst 1685. gada Ventspilī un tur, veikli iejutušies no Drēzdenes atceļojušu muzikantu ādā, pavada aptuveni gadu, saprotams, tai laikā pieredzēdami daudz dažādu piedzīvojumu. Īsi par analogiem — un tādu nav mazums — tepat pašmāju literatūrā. Vispirmām kārtām jāmin vairāki Marģera Zariņa darbi, kuros autors ļauj saplūst tagadnei un pagātnei (Viltotais Fausts, Mistērijas un hepeningi, Autīnes novada princis Hamlets u. c.). Laika bar­jeras pārvarēšana ir pamatā Visvalža Lāma romānam Tava valstība; līdzīgi sižetiski elementi lielākā vai mazākā mērā iesaistīti Bela Bezmiegā, Lāma Pavarda kungā Ašgalvī, Andra Puriņa Bezrūpīgajos ceļotājos un pavisam nesen Daces Priedes romānā Saule špagas asmenī. Šoreiz nav no svara, kādā veidā vai kāda iemesla dēļ notiek ceļojums laikā — iedziļinoties valodas esamībā vai “spēlējot teātri” kā Marģerim Zariņam, vizionārā ceļā kā Lāmam un Belam, aprakstot piedzīvojumus pagātnē kā pašsaprotami reālus kā Puriņam (vai — ar “spoguļa” palīdzību kā Laimdotai Sēlei). Svarīgs ir kas cits: šajos romānos (izņemot Marģera Zariņa darbus) tek­sta “telpas” paplašināšana uz pagājības rēķina ir nākusi romā­nam par ļaunu (Bela Bezmiegā XIII gadsimta banālais burlaksižets tik ļoti kontrastē ar pārējo tekstu, ka būtībā iznīcina autora intelektuālo rafinētību un eleganto romāna struktūru). Tas ir tāpēc, ka apbrīnojamā vienprātībā vēsture tiek inter­pretēta, izmantojot tikai tos rakstības principus, kurus savu­laik izstrādāja Aleksandrs Dimā un Valters Skots un kurus latviešu vēsturiskajam romānam uzpotēja Aleksandrs Grīns un Rutku Tēvs. Zobeni un apmetņi, batālijas un dueļi, daiļās dāmas un karakalpi, pilis un klosteri, jātnieki un karietes, grāfi un baroni, musketes un lielgabali, pa vidu vēl kāda ragana, lai uzskatāmāk atainotu “viduslaicīgo specifiku” — un tas arī ir viss arsenāls, turklāt katram no šiem elementiem iedalīta stin­gri noteikta loma. Citiem vārdiem — tradicionālajā vēstu­riskajā romānā, lai kāda būtu tā realizācija konkrētajā tekstā un lai cik atšķirīgām paaudzēm piederētu autori, vēsture tiek traktēta tikai un vienīgi kā dēku romāns: jo vairāk līķu, jo dziļdomīgāks vēsturiskums.

Turpināt lasīt

Jānis Mauliņš “Tālava”

Jānis Mauliņš. Tālava. Romāns. R., Sprīdītis, 1990

Jānis Mauliņš Tālava Savulaik es krietni nokritizēju Jāņa Mauliņa romānu Apakšzemes straumes kā izcilu mehāniskās prozas piemēru, taču, runājot par viņa romānu Tālava jāsaka, ka te autora nosliece nesaudzīgi ekspluatēt literārās klišejas ir īsti vietā. Jo vēsturiskais romāns nav nekas cits kā šādu pēdējos gadsimtos izstrādāto shēmu un klišeju apaudzēšana ar konkrēto materiālu. Latviešu literatūrā te gan ir sava specifika: starp notikušo īstenību un topošo literatūru trūkst starpteksta slāņa, t. i., nav to bagātīgo un pretrunīgo hroniku, atmiņu, piezīmju, arhīvu materiālu un acīmskatāmo bijušās varenības liecinieku, kas bija pieejami, piemēram, Dimā, Senkēvičam vai Valteram Skotam; tāpat nav arī stabilas vēsturisko romānu tradīcijas (te varētu piesaukt tikai dažus vārdus — Aleksandrs Grīns, Jānis Sārts, Laimonis Purs, nedaudzi citi, kuri vairāk bijuši vēstures popularizētāji nekā literāti). Tāpēc autoram nākas galvenās sižeta struktūras aizgūt no cittautu vēsturiskās prozas un ieguldīt milzīgu darbu materiālu meklēšanā, apkopošanā un aizstāt vēsturiskos faktus ar iespējamības rekonstrukciju. Šoreiz Jānis Mauliņš ir nostrādājis spīdoši – Tālavā atrodama visa vēsturiskās dēku literatūras atribūtika: sākot no etnogrāfiskiem sīkumiem, paaudžu ciešas pēctecības — ir gan dzīvesgudri vectēvi, gan diži tēvadēli, pirmatnīgas mīlēšanās — līdz grandiozām batālijām un karagājieniem, kur piedalās tūkstošiem ļaužu, piļu lenkšanām un ieņemšanām, un visbeidzot — varenam brīnumierocim, kas arī ir romāna pirmās daļas sižeta virzītājspēks. Ielūkojoties vērīgāk, atklājas, ka pirmā daļa nebūt nav veltīta Taurētāju dzimtas cilvēkiem, bet gan romnieku stopam (šķiet, tikai pāris reizes autoram pasprūk svešvārds “arbalets”, kuru nu nekādā gadījumā nevarēja zināt mūsu senči): cilvēki ir tikai brīnumieroča piedevas, viņiem jāsargā tā noslēpums, jāizgatavo jauni un, protams, jāliek lietā kaujā, kur stopa īpašnieks dara zilus brīnumus. Te gan jāpiezīmē, ka autors sev raksturīgajā aizrautībā un pedantisma mīlestībā brīžiem šauj pāri strīpai, uzskaitīdams un aprakstīdams ar arbaletu nogalētos naidnieka simtus, — bet arī tas iederas spēles likumos, jo Dāvida un Goliāta motīvs allaž bijis izplatīts vēsturiskajā prozā. Tiesa, romāna otrajā daļā, sākoties vispārzināmo vēsturisko faktu un Indriķa Livonijas hronikas apspēlēšanai, spriegums mazliet atslābst, personāžu – gan vēsturisko, gan izdomāto — savairojas tik daudz, ka sižeta līnijas aizslīd uz visām pusēm, vēstījums top saraustīts un lēkājošs, it kā autors baidītos kaut vienu personāžu atstāt bez ievērības — un tālab teksts ir krietni nelīdzsvarotāks. Autors gan atrod pavisam vienkāršu un senzināmu izeju – izrādās, nebūt nav nepieciešams pusi no personāžiem nogalēt un otrai pusei novēlēt laimīgu dzīvi — viņš romānu noslēdz ar frāzi, ka viss tur nepateiktais ir pavisam cits stāsts.

Vēsturiskais romāns ir tāds žanrs, kas pats nosaka sev spēles likumus un līmeni, un autoram atliek vien tos nepārkāpt un izturēt līdz galam. Kaut ko mainīt ir ļoti grūti. No šāda viedokļa Tālava, bez šaubām, ir reti veiksmīga grāmata, turklāt lieliska lasāmviela, sevišķi vilcienos vai brīvos brīžos – un tādu romānu nav nemaz tik daudz.

Karogs, 03/04.1991

______________________

Vēl par Jāni Mauliņu: