Gundega Repše vietā, kuras nav

Šo apceri inspirēja daži visai skeptiski izteikumi, kurus savu­laik biju rakstījis, apcerot Gundegas Repšes romānu Ēnu apokrifs (1996): „Repšes prozā vispār bieži parādās utopijas vai antiutopijas elementi. Ir, piemēram, skaistais mīts par latviešu lauku sētu, kas joprojām turpina funkcionēt (trīsdesmitajos gados šo utopiju meklēja pagājušajā gadsimtā, bet patlaban — trīsdesmi­tajos gados). Turpretī Nīna šajā utopijā ierauga elli zemes virsū. (..) Bet ir vēl kāda utopija — pasakainā Norvēģija, "cita vieta", kur viss ir ne tā kā "pie mums", kur ļautiņi mīl kā "vecos laikos" un grēka darba dēļ uzreiz slīcinās fjordā. (..) ..Norvēģijas utopija — epizode, kas ar savu salkano romantismu "lec ārā" no teksta.” Tas tiesa, ka Repšes prozā dažviet pavīd utopijas vai antiutopijas elementi un ka Norvēģijas epizode zināmā mērā kontrastē ar pārē­jo romāna tekstu, tomēr uztvert to tikai kā "salkani romantisku" laikam gan bijis stipri vienkāršoti. Gluži pretēji — šajā epizodē varbūt meklējama Ēnu apokrifa atslēga. Vēl vairāk — pieļauju, ka tā iezīmē asi, ap kuru centrējas visa Repšes proza.

Kopš vien pastāv literatūra, pastāv arī utopija — un tieši vēs­turē tik dziļi sakņotās cilmes dēļ ar šo kaitinoši kanonisko un reglamentēto žanru nevar nerēķināties. Jau Odisejs savos klejo­jumos veselu gadu baudīja utopiski bezrūpīgu dzīvi burves Kirkes salā, bet Platona Valsts bija klasisks utopijas paraugs jau tajos laikos, kad neviens vēl neko nenojauta nedz par utopijas nozīmi kultūrā, nedz arī par pašu utopijas jēdzienu. To radīja Tomass Mors, 1516. gadā publicēdams savu Utopiju. Jēdziens "utopija" tulkojams divējādi. "Topos" sengrieķu valodā nozīmē "vieta". "U" cēlies vai nu no "eu", vai no "ou": eutopija — laba vieta; utopija — vieta, kuras nav. Nav zināms, kuru no šiem tulkojumiem bija domā­jis Tomass Mors, — viņa Utopija, kas atradās uz kādas salas Klu­sajā okeānā, atbilst abām interpretācijām. Pēc Tomasa Mora utopiskie sacerējumi kļuva par varbūt ne pārāk plašu, toties ļoti noturīgu plūsmu literatūrā. Mora radītie utopisko sacerējumu principi turpmāk saglabājās gandrīz nemainīgi. Utopijas meklēja­mas nesasniedzamos pasaules nostūros, tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī iespējamas tikai iztēlē. Tātad — vietās, kuru nav. Slavenākie darbi — Tomazo Kampanellas Saules pilsēta (1623), Frensisa Bēkona Jaunā Atlantīda (1626), Džeimsa Haringtona Okeānijas republika (1656), Viljama Morisa Ziņas no nekurie­nes (1891) un bezgala daudzi citi — šo uzskaitījumu katrs var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas. Lai iepazītos ar utopis­ko sacerējumu īpatnībām, pietiek, ja lasīti divi trīs no šiem sacerē­jumiem, — pārējie neko daudz neatšķirsies.

Turpināt lasīt