Guntis runā ar Bereli II. Kādas idejas piedzīvojumi faktu pasaulē

Guntis. Atgriezīsimies pie domas, kas tika aptuveni ieskicēta mūsu iepriekšējā sarunā. Diemžēl to nebija iespējams izvērst plašāk, jo apceramo tekstu loks bija visai ierobežots – tikai romāni, turklāt tikai 1993. gada Karoga konkursā ar prēmijām aplaimotie romāni. Tagad mēģināsim uzlūkot literāro procesu tā dabiskajā ritējumā, cik nu tas – grāmatizdošanas problēmu dēļ – vispār var būt dabisks, un apcerēsim dažas 1995. gada pirmajā pusē izdotās prozas grāmatas.

Tātad: literatūrā pastāv centrs un perifērija…

Berelis. Nu, un tad? Kam nav centra un perifērijas? Arī mēslu čupai ir centrs un perifērija, uzreiz ar aci samanāma. Bet kā tu literatūrā atšķirsi centru no perifērijas? Kur būs robeža? Kādi būs kritēriji? Kvalitatīvi – centrā profesionāli izstrādātie teksti, perifērijā – diletantiskie un grafomāniskie? Varbūt to nosaka lasītāju pieprasījums? Tādā gadījumā centrā vienmēr būs lubenes un detektīvi. Manuprāt, robeža ir tik stipri izplūdusi, ka jebkādam sadalījumam vispār zūd jēga.

G. Tas tiesa, mērniecības darbi literatūrā mūždien ir bijuši diezgan muļķīgi – un arī robeža starp centru un perifēriju uz literatūrvēstures kartes nav novelkama. Jo – atšķiršanas kritēriji nav ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi (t. i., tirāžas un popularitāte), bet gan poētiski. Turklāt centra un perifērijas attiecības ir ne tik daudz stabila, cik dinamiska sistēma. Bez šaubām, īsāki vai garāki stabilitātes periodi pastāv – un tomēr literatūras zemdegās, lai cik mierīgi tie ūdeņi liktos, allaž briest pārmaiņas. Perifērija tiecas iespiesties centrā, savukārt centrs aizslīd uz perifēriju (jāuzsver, ka šis bijušais centrs nepazūd un nenomirst – viņš joprojām funkcionē, taču nu jau literatūras perifērijā).

B. No tevis teiktā es noprotu, ka centrs un perifērija gan eksistē, tomēr robežas šiem elementiem nav. Bet, ja nav robežas, tad tavos spriedumos nav arī loģikas. Ko nu?

G. Lai ieraudzītu loģiku, pievērsīsimies mūsu sarunas virsrakstā pieteiktajiem reālajiem faktiem. Proti, izdotajām grāmatām. Tomēr vispirms iedomāsimies šādu situāciju. Dzīvo kāds visādā ziņā cienījams prozists, raksta ģeniālus romānus citu pēc cita, bet mūža galā, teju jau līdz bērna prātam aizdzīvojies, cērt augšā bērnības un jaunības atmiņas. Kas tad būs šie memuāri? Vispirms – kultūrvēsturisks fakts; tālāk – personisks teksts, kas saista lasītāju tikai tālab, ka tā autors ir izcils prozists; visbeidzot – tas būs sīks notikums literatūrā, kas procesu faktiski neiespaidos. Citiem vārdiem – memuāru žanrs līdz ar visiem tā paveidiem atrodas literatūras perifērijā. Taču, kā mēs vienojāmies pagājušajā sarunā, tieši Soduma un Lubēja autobiogrāfiskie romāni patlaban ir labākais, ko devusi romānistika. Memuāru žanrs ir pacēlies jaunā kvalitātē un tiecas iespraukties centrā.

Bet nu gan pie lietas. Melānijas Vanagas grāmatu cikla Dvēseļu pulcēšana otrais sējums Mātescilts (Karogs). Tagad saki: kas tas ir?