Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Kolbergs: „Nav dots uzrakstīt kaut ko lēnu un mierīgu”

Šogad mūža balva par ieguldījumu literatūrā saņem Andris Kolbergs. Šai sakarā viņa mājai Pumpuros vēlies pāri intervētāju un filmētāju vilnis, kas gan jau noplacis, taču, pieļauju, Andris paspējis izstāstīt visu, ko vien gribējis izstāstīt. Iespējams, tāpēc sarunas atspēriena punkts pats no sevis uzrodas nevis no pagātnes, bet no drīzas nākotnes. Proti, izrādās, triloģija par Mendela Davidsona briljantiem, kurā ietilpst romāni Pulkstenis ar atpakaļgaitu, Klaunu maršs šausmu tirgū un Sieviete melnā un kurai punkts tika pielikts 2004. gadā, nupat grasās pārtapt tetraloģijā.

Andris Kolbergs. …nebūtu jau rakstījis, ja neuzkultos tulkotājs Sergejs Hristovskis – zvanīja katru dienu, izdomājis, ka triloģijai par Mendela Davidsona briljantiem vajag ceturto daļu. Pirmās trīs jau pārcēlis krievu valodā, izdotas gan vēl nav, bet tagad grib ķerties pie ceturtās.

Guntis Berelis. Ja pareizi atceros, triloģijas trešajā grāmatā visi gali sagāja kopā – it kā nekas neliecināja par iespējamo turpinājumu.

A. K. Vajag, vajag – par deviņdesmito gadu, kad bija tie bandīti. Jā, briljanti beigušies, bet gan es izdomāšu, kuru no tiem palaist tālāk. Pirms kāda laiciņa ar sievu bijām Turcijā, braukājām ekskursijās un reiz sapazināmies ar divām dāmām. Klausos, autobusā viņas runā vāciski, bet pēc tam, izrādās, krieviski arī – un vēl labāk. Vācietes no Kazahijas – aizbraukušas, kad vietējie deviņdesmitajos tur svešos fīrēja laukā. Sapazīstamies, sakām – mēs no Rīgas. Viena saka – viņai pumpas uzmetoties, Rīgas vārdu vien padzirdot. Deviņdesmito sākumā viņa divatā ar vīru braukuši uz Vāciju pirkt mašīnu, bet beigas sanākušas tādas, ka abi iesprostoti Rīgā kādas privātmājas pagrabā uz vairākām dienām, kamēr paraksta papīrus, ka dāvina mašīnu tiem bandītiem. Pēc tam veči, kas šos nogrābuši, nopirkuši viņiem biļetes uz Berlīni – kaut kā taču vaļā jātiek, neies jau mušīt nost – bet tur atklājies – tas, ka viņi zina gan tā bandīta adresi, gan uzvārdu, neko nedod, jo starp Vāciju un Latviju nav līguma par izdošanu kriminālvajāšanai. Iedomājos, ka tas sižets man labi derētu. Bet vēl jau nevar zināt, kas sanāks. Nekad nevar zināt, kas sanāks. Pa kādai lapiņai, tā lēnām… Domāju, līdz rudenim varbūt tikšu līdz galam. Briljantus – gan izdomāšu, kā pievilkt. Vienai dāmītei gredzens ar briljantu pirkstā, romāna varonis prasa – no kurienes tev tas… Nu, apmēram tā. Kādiem pāris mēnešiem sižets ir izdomāts. Tagad mēģinu sadzīt rokā vienu veci, kas pazīst drēbi. Redzi, bija stukači, to visi zina, bet virs parastajiem stukačiem bija arī vēl stukači, kas stučīja par administrāciju, tādi pilnīgi slepeni. Bankas Baltija Laventa tēvs bija viens no tādiem. Romānam man vienu šitādu vajadzētu, atradis esmu, bet runāt vēl nav sanācis.

G. B. Triloģija par Mendela Davidsona briljantiem ir nozīmīgākais darbs, kas tev tapis neatkarības laikā. Ja pametam aci atpakaļ – kā vispār radās šī iecere? Atskati tuvākā vai tālākā pagātnē tavai prozai raksturīgi no sākta gala, tomēr vēsturiskais detektīvs ir tāds visai specifisks žanrs ar savām īpatnībām. Kad lasīju pirmo grāmatu – Pulksteni ar atpakaļgaitu – zināmā mērā pat jutos pārsteigts: it kā tas pats Kolbergs, tomēr pavisam citāds…

A. K. Pirmā grāmata… To laiku – astoņpadsmito un deviņpadsmito gadu – es zināju, tāpēc rakstīt nebija grūti. Reizēm uznāk dullums iet urķērties, kādi burlakgabali sameklējami arhīvā. Un tad ar lielām bēdām konstatēju, ka tur nav pilnīgi nekā rakstīšanai noderīga – noziegumi pārāk vienkārši, kā jau divdesmitajos gados. Prasti zog visu, kas nav piesiets. Bet reiz uzskrēju virsū vienai lietai par kukuļņemšanu policijā. Tolaik jau par policistiem kļuva gluži vienkārši – viņus savāca no iesauktajiem karavīriem. Izdomāju, ka man tāds čalis derētu – un palaidu viņu, lai dzīvo un darbojas romānā. No visas milzīgās kaudzes, ko pusgadu raku cauri, divas vai trīs lietas man derēja. Viena no tām tad arī bija par žīdu briljantiem. Šādi tādi fakti no tās iegāja romānā. Trešā grāmata, Sieviete melnā, – vienkārši es pazīstu cilvēku, pie kura bija tas lielais briljants. Par to veceni man stāstīja…

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Eduards Aivars: „Rakstniekam ir jāraksta tas, ko viņš nevar uzrakstīt”

Literatūras gada balvai dzejā nominēts Eduarda Aivara dzejoļu krājums Sakvojāžs – visai savdabīga grāmata, kurā vienkopus ir gan par Sakvojāžu nodēvētais krājums, gan dzejoļu cikls Dzejoļi ar gariem virsrakstiem, kuriem teksta lielāko daļu veido virsraksti.

Guntis Berelis. Pagājušogad tev iznāca dzejoļu krājums Sakvojāžs. Kas tev ir dzejoļu krājums – atskaite par produktīvi pavadītu laiku, nejauši kopā salipināti pantiņi, kas sarakstījušies noteiktā laikposmā, vai tomēr kas vairāk?

Eduards Aivars. Kāds dzejnieks reiz izteicās, ka viņš nerakstot dzejoļus, viņš rakstot grāmatas. Viņam puslīdz skaidra grāmatas koncepcija un dzejoļi pamazām iekļaujas attiecīgajā ietvarā. Man tā nav, drīzāk ir tā, kā bija sākumā. Tolaik cerības uz grāmatu likās drīzāk fantāzijas, uz to gāju ilgi, dzejoļi tika gan marinēti, gan arī publicēti periodikā. Beigās pat PSRS izbeidzās. Krājums Dejas (1991) iznāca turpat, kur citiem, vienīgajā literātu izdevniecībā „Liesma”, pēc nopietnas caurskates – soģu vidū bija arī Uldis Bērziņš, pirms tam devu lasīt Knutam Skujeniekam. Pirmajā krājumā bija līdz 1988. gadam tapuši dzejoļi. Pēc tam jau bija sakrājušies daudzi stipri kvalitatīvāki teksti, bija noformējies savs stils, taču biju tālu no jauno izdevēju un arī literātu vides, biju aizrāvies ar darbu Jelgavā. Taču periodikā gan publicējos tik dāsni, ka 1996. gadā tiku pat pie diviem izdotiem krājumiem pusgada laikā… Pēc grāmatu iznākšanas allaž iestājās tāds kā klusums un tukšums – tu nezini, kad atkal sāksi rakstīt un vai vispār kaut ko vēl sacerēsi, nezini, kas tas būs… Lai izvairītos no šīs esamības tukšumā, tādā kā nebūtībā piekarinātā stāvoklī, jaunākajos krājumos neieliku visu, kas derētu. Kaut ko atstāju sēklai – nevis tos, kas paliek pāri, jo ir sliktāki, bet vienkārši sēklai. Lai nebūtu vismaz šādi jācieš, jo ciešanu tāpat pietiek. Māris Melgalvs reiz izteicās, ka viņš vispār pat neskatoties uz savām iepriekšējām grāmatām – tās viņam vairs neeksistē, viņš jau ir prom, citās teritorijās. Es gan reizēm paskatos – ar citu aci, uz dzejoļiem, kas nu ir kaili, jo ir nometuši sākotnējās iedvesmas plīvuru; paša iespaidi par saviem krājumiem laika gaitā mēdz mainīties, drīzāk skatos uz tām kā uz citu dzejnieku grāmatām. Man dzīvoklī paša krājumi nestāv vienkopus, bet ir starp citiem un, kad vajag, uzreiz nevar atrast.

G. B. Es saprotu – autors par grāmatas nosaukumu tiesīgs izvēlēties jebko un tikai viņam pašam zināmu apsvērumu vadīts. Bet par Sakvojāžu netiku gudrs – kāpēc tāds mēlesmežģis vajadzīgs uz dzejoļu krājuma vāka? Kāpēc ne, teiksim, Ceļasoma?

E. A. Pavisam vienkārši. Bērnībā mani apbūra kaut kur redzēts sakvojāžs, tāda soma – ne gluži ceļasoma, ne koferītis, bet tāda kā ārsta soma – tāda formīga, no ādas, ar rokturi, – kuru ar aiztaisāmo aizspiež ciet. Man tā soma ļoti patika. Tas arī viss. Diez vai dziļāku un slēptu jēgu tur vērts meklēt. Īpašs tēls. Dzīve kā ceļš un tajā satiktie cilvēki? Lai būtu. Protams, tagad tur var piedomāt vēl visādas interpretācijas – ja reiz vārds „sakvojāžs” nāk no franču valodas, tas var arī nozīmēt, ka nosaukums ir kā neapzināts protests pret angļu valodas invāziju. Saistībā ar mēlesmežģi – es to it nemaz neuzskatīju par svešvārdu, sakvojāžs pats atnāca un kļuva par grāmatas virsrakstu. Latviski tas ir tikai viens no ceļasomu veidiem.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Toms Kreicbergs: „Rakstīt ar fantastikas un fantāzijas elementiem nozīmē sevi neierobežot”

Visupirms Toms Kreicbergs, maskējies par Tom Croshill, pie literatūras apvāršņiem parādījās ASV, kur dažādos fantastikas žurnālos tika publicēti viņa pirmie stāsti. Viens no tiem ieguva godalgu fantastu konkursā Writers of the Future. Taču pirmā grāmata – krājums Dubultnieki un citi stāsti (no angļu val. tulkojis Ingus Josts) – tomēr iznāca Latvijā un latviešu valodā. Krājums nominēts Literatūras gada balvai kā labākā debija. Patlaban Toms atrodas tālu prom, tāpēc saruna noris ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Stāstus tu sarakstīji angliski, latviski tie publicēti tulkojumā. Tu sevi pieskaiti pie latviešu vai amerikāņu literatūras? Jautājums nav bez pamata, jo literatūra vienmēr cieši saistīta ar valodu un vēl vairāk tas jūtams mazu nāciju literatūrās.

Toms Kreicbergs. Es nedomāju tādās kategorijās. Varētu teikt, ka piederu pasaules literatūrai. Angļu valodā rakstu, lai sasniegtu plašu auditoriju. Valoda ir līdzeklis, nevis pielūgsmes objekts. Man svarīgāki ir sižeti, tēli, idejas.

Rakstot es apzinos, ka mani lasīs ne tikai amerikāņi vai angļi, bet arī latvieši, poļi, somi, spāņi un tā tālāk. Tas ietekmē to, kā es pasniedzu informāciju, kā iepazīstinu lasītāju ar notikuma vietu (vienalga, tā būtu Ņujorka, Rīga vai cita planēta), ar varoņu dzīves filosofiju.

Protams, manos darbos ievijas latviskie elementi. Labprāt iepazīstinu plašāku auditoriju ar Latvijas vārdu un mūsu pagātni, kultūru un vestūri. Tā nav mana darba galvenā misija, bet tas man ir svarīgi.

G. B. Tavi stāsti pirmoreiz publicēti ASV, tu esi turienes fantastu apritē, turklāt godalgots. Spriežot pēc atsauksmēm, šķiet, ka lasītāji tavu stāstu tulkojumus uztver kā pilnībā piederīgus latviešu literatūrai. Primitīvā līmenī – beidzot arī letiņiem ir viens kārtīgs topošais fantasts. Kādas šai sakarā ir nākotnes ieceres – turpināt rakstīt angliski vai tomēr mēģināt atgriezties dzimtās valodas?

T. K. Daļēji jau es atbildēju. Katram rakstniekam ir sava vīzija. Svarīgākie jautājumi, ko vēlos apspēlēt, nav specifiski Latvijai un latviešiem, tāpēc rakstu pēc iespējas plašākai auditorijai. Tulkojuma problēmas dēļ uzskatu, ka rakstīt latviski pasaulei – tā, lai tevi kvalitatīvi tulkotu vairāk, kā trīs, četrās, piecās valodās – ir ļoti grūti.

Ja man kādu dienu būs iedvesma romānam, kura tematika ir specifiski svarīga tieši latviešiem, tad rakstīšu latviski. Piemēram, mani uztrauc etniskais saspīlējums mūsu valstī. Uzskatu, ka starp latviešiem un krievvalodīgajiem trūkst cilvēku, kuri publiski diskutētu par šo problēmu ar iejūtību pret abām pusēm — bez partizāna dusmām, aizspriedumiem, naida. Bet rakstīt par to būtu ļoti nopietns projekts. Man vēl nav skaidra koncepcija par to, kā es to darītu.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Zane Balode: „Tulkojamais iesūc”

imageZane Balode apguvusi somugru filoloģiju Tartu universitātē. Pie daiļliteratūras latviskošanas ķērusies nesen, pagaidām viņas tulkojumā izdoti divi igauņa Andrusa Kivirehka romāni – Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā nominēts romāna Vīrs, kas zināja čūskuvārdus tulkojums. Zane dzīvo Somijā, tāpēc mūsu saruna notiek ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Kā tu vispār nonāci līdz somu un igauņu valodai?

Zane Balode. Valodas man padevās viegli, ķīmija šķita garlaicīga, tāpēc kādudien neaizstaigāju uz 49. videni, bet iesēdos vilcienā un aizčukināju līdz Zolitūdei, kur nākamās dienas mazgāju grīdas tikko uzbūvētajā un tūlīt applūdušajā Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pēc tam turpināju tur mācīties, izvēloties visdīvaināko no valodām – somu.

G. B. Patlaban tu dzīvo Somijā. Kā tu tur nonāci?

Z. B. Soli pa solim. Vispirms izštudierēju Tartu universitātē somugristiku, 2001. gadā saņēmu diplomu, šobrīd skaitos Helsinku Universitātes doktorantūrā, tiesa, disertācijas rakstīšana švaki kust uz priekšu.

G. B. Ja nemaldos, patlaban tulkošana tev ir tīri kā tāds kā vaļasprieks. Kas tu esi reālajā pasaulē?

Z. B. No 7:00 līdz 15:00 strādāju vaigu sviedros, ķidāju un analizēju Baltijas ekonomiskās norises un nopludinu šo informāciju, „kam vajag”. Šad tad uztaisu pa kādam sižetiņam par Somiju LTV, vadu somu-latviešu ģimeņu biedrību Laivas un audzinu divus bērnus. Tulkošana ir sirdsdarbs, tāda noņemšanās, kurā var patverties, iekust, aizpeldēt, sauc kā gribi, kurā var pakustināt otru smadzeņu puslodi, man ļoti nepieciešams nodarbība.

G. B. Pagaidām tavi vienīgie publicētie tulkojumi – tie ir divi igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāni, Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Kāpēc tieši Kivirehks – izdevēju pasūtījums vai  pašas izvēle, un, ja tā, tad kas tevi pievilka tieši Kivirehka darbos?

Z. B. Jau Latvijas Avīzes izdevniecībai esmu teikusi, ka Kivirehks ir mana kritiskā masa. Kad izlasīju Rijkuri, citas iespējas vairs nebija: noripoju pa to krauju lejā, metu visu nedrošību pie malas un drukāju Maimai Grīnbergai vēstuli, ka man jātulko. Pirms tam biju mēģinājusi šo to no Mikas Valtari un arī citu ko, bet tas Andruss raksta tā, ka trāpa man kā ar lāpstu pa galvu! Vai tā bija tīrā sagadīšanās, nezinu, bet ātri vien pienāca traka atbilde, ka LA gribot šo romānu izdot un man jānosūta paraugi. Darīju kā likts, un drīz mani teksti atceļoja ar Maimas komentāriem, un tika paspīdināta zaļā gaisma. Tas bija otrais belziens!

Ļoti ilgi nevarēju ietērpt vārdos, kas ir tas sevišķais Rijkurī. Šķiet, nu esmu to savā prātā noformulējusi. Mana paaudze, es pati noteikti – mēs esam ar dziesmiņu izbaroti un uzaudzināti. Tautasdziesmas skaitījām dārziņā, zubrījām skolā, dziedājām korī un rakstījām jaungada kartiņās. Lasījām tautas pasakas, fanojām par Skandiniekiem un katra jūnija pirmo svētdienu devāmies svētceļojumā uz Brīvdabas muzeju pakaļ kādai prievītei vai māla podam. Tautiskums un folklora pretstatā netīrajai ikdienai bija neaptraipīta sfēra, bet Rijkuris iebrūk tieši šajā teritorijā, dod triecienu zem jostasvietas. Ja Kivirehks vēdinātu ļautiņu sasmakušo apakšveļu ES kontekstā, tas nebūtu uz pusi tik iedarbīgi kā tad, ja kā ieroci izmanto folkloru.

Zinātāji, protams, pateiks, ka tautas gara mantas – tās nav tikai ētiski korektas dainas par čaklumu, vien jāzina, kur meklēt.

Turpināt lasīt

Brīva vieta diženiem, vareniem

Nesen bija kārtējā KKF literatūras nozares ekspertu komisijas sēde. Kā parasti – naudas daudz par maz, iesniegto projektu daudz par daudz, puslīdz pieņemamu kompromisu starp „daudz par maz” un „daudz par daudz” atrast nav iespējams. Tāpēc šoreiz eksperti izšķīrās par radikālu soli bez jebkādiem kompromisiem. Proti, noraidīt visus pieteikumus radošajām stipendijām, noraidīt visus ieniegtos izdodamo grāmatu projektus, noraidīt iecerētos pasākumus bibliotēkās un muzejos utt. Galu galā – tas viss var pagaidīt. Ja reiz cilvēks ir tik apmāts, ka grib rakstīt grāmatu, viņš gribēs to rakstīt arī nākamajā un aiznākamajā gadā, bet, ja vairs negribēs, tas nozīmē, ka šī grāmata nemaz nav pelnījusi ieraudzīt dienasgaismu. Tāpat, ja izdevējs ir tik ķerts, ka šim piemirsies – arī grāmatizdošana ir bizness –, un viņš noņemas ar letiņu literatūras publiskošanu, varbūt labāk viņu drusku piebremzēt, lai tik drīz nebankrotē. Nedrīkst aizmirst, ka aiz abreviatūras VKKF slēpjas Valsts Kultūrkapitāla fonds – ar uzsvaru uz vārda „valsts”, kas nozīmē, ka Kultūrkapitāla fondam vispirmām kārtām jārūpējas par valstiskas jeb vispārnacionālas nozīmes projektiem. Tieši tāpēc literatūras nozares eksperti lēma, ka visi šā gada pirmā konkursa līdzekļi jānovirza Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvnieku iesniegtajam projektam par logiem Nacionālās bibliotēkas ēkai. Tiesa gan, dažiem logiem naudas pietika, bet rāmjiem – nē, taču būvnieki solījās pagaidām logus aiznaglot ar dēļiem, projektu par rāmjiem iesniedzot nākamajā KKF konkursā, kas nozīmē, ka ar stipendijām un grāmatām nāksies vēl kādu brīdi pagaidīt.

Slima suņa murgi? Ne vella, valstiskas domāšanas paraugs. Tik traki vēl nav, ka uz KKF ar projektu mapītēm padusē piestaigātu LNB ēkas būvnieki, bet, pieļauju, šis laiks vairs nav tālu. Kopš pagājušā rudens esmu starp KKF literatūras nozares ekspertiem, trešo reizi lasu un apspriežu KKF literatūras nozares projektus un trešo reizi lādu sevi, ka piekritu iesaistīties šajā pasākumā, jo jau tagad zinu, ka kārtējās paģiras būs zvērīgas. Runa pat nav par to, ka naudas ir par maz. Naudas vienmēr būs par maz – tāds ir dabas likums. Varbūt pirmajā acu uzmetienā tas izklausīsies ķecerīgi, bet teikšu, ka, manuprāt, naudas pat pietiktu, lai neļautu radošajam procesam pavisam izdzist (par tā normālu ritējumu droši vien neviens sen vairs nesapņo). Ja vien KKF varētu atļauties nodarboties ar to, kas ir definēta kā nozares prioritāte (skat. šeit): „Oriģinālliteratūras tapšana un izdošana.” Proti, KKF ir iestādījums, kas dibināts tieši tālab, lai gādātu par tik neprognozējamu un mainīgu padarīšanu, kāds ir radošais process. Krietni primitivizējot (un pašreizējā situācijā arī krietni idealizējot) tas izskatās tā, ka autoram iešaujas prātā fiksā ideja, viņš klūp pie rakstāmgalda, bliež augšā savu ģeniālo romānu, stāstu vai dzejoļu krājumu, eseju grāmatu utt., un jau pēc pāris mēnešiem, iesniedzot ģeniālā garadarba paraugu KKF, var pretendēt uz finansiālu atbalstu, kas viņam ļautu strādāt, neko daudz nedomājot par piezemētākām lietām. Taču runa ir par to, ka visas KKF literatūras nozares darbību dzen strupceļā un paralizē funkcijas, kuras neizprotamu iemeslu dēļ tiek uzkrautas Kultūrkapitālam un kurām ar nozares prioritātēm un pašu KKF ideju nav ne mazākā sakara; būtībā tiek degradēta gan KKF ideja, gan darbība.

Turpināt lasīt

Kristīne Želve “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”

Kristīnes Želves stāsts un mīts

Kristīne Želve. Meitene, Kas Nogrieza Man Matus. R., Mansards, 2011

imageKristīnes Želves debijas krājumā Meitene, Kas Nogrieza Man Matus lasāmi septiņi stāsti, sarakstīti jau pirms laba brīža – ap 2003. – 2004. gadu, tad arī daļa no tiem publicēti periodikā. Kāpēc tik ilgs ceļš līdz lasītājam, autore stāsta intervijā: “Kad rakstīju šos stāstus, man vispār nebija nekādu ambīciju, ka publicēšu grāmatu. Nē, nebija arī domas tos nevienam nerādīt, nekad nepublicēt un turēt dziļākajā atvilktnē, bet konkrēti noformulēta mērķa, ka jāizdod grāmata, man nebija. No literārajām aprindām atrados tālu, vispār īsti nesapratu, kas jādara, lai izdotu grāmatu. Sākumā mani stāsti vienkārši ceļoja no rokas rokā – vispirms devu tos lasīt saviem tuvākajiem draugiem – piemēram, mūziķim Hardijam Lediņam un viņa mammai tulkotājai Rutei Lediņai, dzejniecēm Liānai Langai un Mairai Asarei, gleznotājam Miervaldim Polim… Viņi mani mudināja publicēties.”

Lasu Kristīnes Želves prozu – un acu priekšā kā dzīvs stalti saslienas mazliet īdzīgs un depresīvs, toties bezgala dziļdomīgi noskaņots kritiķis, un salti vēstī, ka, lūk, autores iecienītā tēma ir deviņdesmito gadu bohēmiski nospriegoto ļauži sadzīve, bet viņas pastāstiņi – būtībā nekas vairāk kā ērmīgu īpatņu portretējumu kolekcija. Kolekcijas unikālie eksemplāri – Trakais cilvēks ar visu Likvidatoru (Likvidators, Trakā cilvēka brālis) un Villijs, kurš uzskata, ka “cilvēks ir dzīvei nepiemērots” (Praktiskie darbi jeb in the memory of Villy). Lai arī skarta tikai garāmejot, tomēr itin dzīvīga ir arī galīgi dullā dzejniece, kuru vēstītājas paziņas mamma Jāņu rītā sev par lielu pārsteigumu atrod pliku sēžam virtuvē (Dzejnieces drēbes), taču citkārt rodas iespaids, ka gan kolekcijas eksemplāri, gan paši stāsti palikuši vien nevērīgu skicējumu līmenī – tāda ir Babuška (Kaimiņiene), aktieru triumvirāts (Aktieri) un Meitene Ar Zilu Lentu Kabatā (Meitene, Kas Nogrieza Man Matus); krājumu noslēdzošais stāsts Jāņa Dāvja sievas dzimšanas dienas ballīte nav ne stāsts, ne skice, bet vispār paliek karājamies gaisā. Bez šaubām, jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka stāstītājas ķēriens autorei piemīt, par ko visuzskatāmāk liecina Likvidators, tomēr stāstiņi šķiet pārāk virspusēji, pārāk vienpusīgi, pārāk sekli, pārāk vieglprātīgi, pārāk…

Aizbāzīsim potenciālajam kritiķim muti, kamēr viņš nav sarunājis galīgas muļķības. Ar pirkstu ūdenī rakstīts, ka labai prozai jābūt smagnējai, analītiskai, sintētiskai, nopietnai, visaptverošai, metaforiskai, intelektuālai, dziļai, sarežģītai utt., utt. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, lai ko šis jēdziens attiecīgajā gadījumā nozīmētu, – un tikai no autora stāstītāja meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas vārdu biezputras svarā, vai arī patiešām kļūs par prozu. Pieļauju, arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī – gluži tāpat kā bezjēgas vārdu biezputra. Stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā.

Turpināt lasīt

Nora Ikstena “Vīrs zilajā lietusmētelītī”

„Dzīvot valodā”

Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp

Nora Ikstena Vīrs zilajā lietusmētelī Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku – atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003), Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu – šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.

Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.

Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu, Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot – vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars – tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu – īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Vilis Lācītis: „…caur reģipša putekļiem mans ceļš”

Vilis Lācītis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem debijas nominācijā ar romānu “Stroika ar skatu uz Londonu”

Vilis Lācītis

Lācītis gatavojas pārkvalificēties par Lāčplēsi

Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Kaut arī negribi bildēties bez lāčpurna, tu tomēr jau esi publiski sevi atšifrējis un intervijās šo to par sevi pastāstījis. Bet varbūt vēlreiz, jo, pieļauju, daudziem lasītājiem tu joprojām esi mīklaina personība. Kas tu esi, no kurienes, kā nonāci Anglijā, no kuriens piemetās rakstīšanas indeve?

Vilis Lācītis. Esmu parasts rīdzinieks. Kādreiz krāmējos ar mūziku, spēlēju neatkarīgajās grupiņās, strādāju par celtnieku. Ap 2004. gadu aiztinos uz Londonu – ar domu kā visiem: padzīvošu mēnesi vai divus un būšu bagāts. Nesanāca. Sāku strādāt par celtnieku pa īstam, ietrinos tajā sistēmā un mūziku atmetu. Nav jau tā, ka man celtniecība baigi patiktu, bet ir labi apzināties, ja pats māki kaut ko izdarīt ar savām rokām. Vienubrīd atbraucu atpakaļ, domāju – tagad man it kā starta kapitāls būtu, nu varēšu drusku atsperties. Figuški. Šeit mana dzīve bija kā motors tukšgaitā. Skrien, mēģini, esi gatavs da jebko uzņemties, bet nav jau, ko uzņemties. Nav atdeves sajūtas – vismaz man nebija. Pastrādāju mēnesi Latvijā, man samaksāja deviņdesmit latus. Anglijā saņēmu simt latu dienā. Protams, tajā laikā vēl bija cenu starpība, es arī netēmēju uz milzīgām algām, bet, visviens, ja tu jūti, ka iztērē sevi, bet atpakaļ neko īpašu nedabon… Šeit, Latvijā, ir tikai runga, kas dzen uz priekšu. Burkāna nav. Anglijā ir gan runga, gan burkāns. Bet, zini, no vienas puses, tie, kas brauc prom, ir ļoti uzņēmīgi cilvēki – viņi kā uz galvas metas nezināmajā. No otras – īsti uzņēmīgie cilvēki ir tie, kuri vēl šeit spēj palikt. Visu cieņu, es tā nevarētu.

Bet, taisnību sakot, negribētu palikt celtniecībā visu mūžu. Saplēsu stroikā muguru – un iedomājos: ja es jau tagad staigāju kā tāds alvas zaldātiņš, kad paceļu ko smagāku, kā jutīšos, kad man būs, teiksim, piecdesmit septiņi. Aizgāju un iestājos universitātē. Tā arī mācos joprojām.

G. B.Cik zinu, tu savulaik jau esi mēģinājis kaut ko rakstīt.

V. L. Kaut ko jau skricelēju, bija šādi tādi stāsteļi, ap 1991. vai 1992. gadu varēja būt pirmā puslīdz nopietnā publikācija, bet nekā ievērojama manā rakstniecībā nebija. Neaizgāja – man vienkārši nebija, ko teikt. Biju par jaunu. Vajadzīgs kāds laiks, lai sakāmais parādītos, bet tāpat vien papīru smērēt nav vērts. Ja reiz nebija, ko teikt – es arī nerunāju. Viss.

G. B. Tātad tu strādā stroikā, labi pelni, cītīgi izglītojies, prāto par gaišo un saulaino nākotni – no kurienes šādā kontekstā tev uzradās doma ķerties pie prozas?

V. L. Apmaiņas braucienā vienu gadu mācījos ASV, Ņūmeksiko. Bija brīvlaiks, īsti nebija, ko darīt, bet tieši pirms Amerikas lidostā izlasīju Frederika Beigbedera „14.99 €”. Draudzene iedeva izlasīt. Izlasīju – un sapratu, ka šādu gabalu katrs var dabūt gatavu. Apsēdos un, lai to pierādītu, to arī izdarīju.

G. B. Ja vēl mazliet patinam filmu atpakaļ – kādas tev bijušas attiecības ar literatūru? Tu esi nopietns lasītājs?

V. L. Tīņa gados attiecības bija ļoti nopietnas. Močīju pa grāmatai dienā. Tagad – jau gadus sešus vai septiņus – izlasu divas, varbūt trīs vai četras daiļliteratūras grāmatas gadā. Vienkārši nav laika – vai nu darbs, vai mācības. Principā ar daiļliteratūru tāpat kā ar jebkuru mākslas izpausmi ir tā problēma, ka deviņdesmit procentu no tās ir izķēpāti resursi. Tāpat deviņdesmit procentus dziesmu nav vērts klausīties un nebija vērts sarakstīt. Nelaime vien tā, ka tu nekad nevari zināt, kas īsti iekļūs tajos desmit derīgajos procentos. Turklāt starp tām dažām grāmatā gadā – galvenokārt divi autori: Peļevins un Niks Perumovs. Ja ieraugu kaut ko jaunu, nopērku. Zinu, ko varu sagaidīt un ka varu paļauties uz kvalitāti.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Anna Auziņa: „Nerunāt tikai sev un Dievam”

Dzejniece Anna Auziņa ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Es izskatījos laimīga”

Anna Auziņa Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Skatos uz tevi, nāk prātā tava famīlija un uzreiz rodas jautājums – vai tiešām dzejošana ir ģenētiska slimība? Varbūt vienkārši lipīga?

Anna Auziņa. Nujā, ja tev bērnībā virtuvē pie brokastīm regulāri skaita Plūdoņa „Rekviēmu”…

G. B. Vispār jautājums bija domāts saistībā ar rakstnieku mudžekli, kas tev no sākta gala visriņķī.

A.A. Tētis ir dzejnieks Imants Auziņš, mamma – krievu proziste un latviešu literatūras tulkotāja Irina Cigaļska, māsa Irēna – franču domātāju tulkotāja un jaunībā arī bija dzejniece, precējusies ar dzejnieku Klāvu Elsbergu, kura māte bija Vizma Belševica, bet brālis Jānis Elsbergs… Tad vēl brālēns Imis Širmis jeb Imants Auziņš jaunākais, kurš arī rakstīja dzejoļus… Varbūt kādu aizmirsu, kurš tagad apvainosies. Es jau kādu laiku visādi centos nerakstīt dzejoļus, mācījos Mākslas akadēmijā un gleznoju, bet ko padarīsi, ja tev tas dots un tu patiešām esi piedzimusi par dzejnieci.

G. B. Ko tas nozīmē – piedzimusi par dzejnieci? Tavs pirmais brēciens uzreiz jau bija gatavs dzejolis?

A. A. Tas, kas cilvēkā ir iekšā… Kas vislabāk sanāk, tas arī jādara. Protams, var mēģināt rakstīt kaut ko citu – un nesen patiešām atklāju, ka savas domas spēju izteikt ne tikai dzejā. Kādreiz likās – uztaisīt rakstu, nē, pasargdies, neesmu tik gudra, bet tagad izrādījies, ka man ir arī domas, kuras varu izteikt arī citādi, un vispār – patlaban liekas, ka vajadzētu rakstīt vairāk. Ir tā sajūta, ka vienkārši jāraksta.

G. B. Vai pasaulē jau nav pietiekami daudz sarakstīts? Kāda jēga, ja tu piekabini vēl dažas grāmatiņas klāt?

A. A. Viens ir rakstīšana kā māksla, otrs – izteikt savu viedokli. Šis otrais katrā lokālajā situācijā, mūsu gadījumā Latvijā, ir nepārtraukti jāatjauno – kamēr vēl ir cilvēki, kas šo valodu lieto kā galveno. Neviens jau neraksta tikai sev, visi grib lasītājus – nerunāsi taču tikai sev un Dievam. Savukārt, runājot par mākslu, man patika, kā katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pateica par teātri – teātris un māksla vispār ir neaizstājami no teoloģijas viedokļa, jo parāda Radītāja atblāzmu. Tāpēc arī dzeja vajadzīga – un tāpēc cilvēki to lasa, jo tā vai citādi grib saskatīt šo atblāzmu. Tādu cilvēku, protams, nav daudz, un vēl mazāk ir tādu, kuri to grib ieraudzīt dzejā, kas citu mākslu kontekstā noteikti ir mazāk runāta valoda.

Arī es gribētu, lai cilvēki lasa, ko esmu uzrakstījusi, un man pat liekas, ka man sanāk. Kaut gan – ļoti ilgi nesapratu, ko pati gribu panākt. Vienkārši tādā kā pašplūsmā rakstījās, tas bija pieņemams veids, kādā varēju izpausties, un, taisnību sakot, man liekas, ka tikai tagad esmu sapratusi, ka patiešām gribu rakstīt. Senāk visa rakstniecība likās it kā starp citu. Laikam īsti nenovērtēju to dāvanu. Izmainījos tieši sava pagaidām pēdējā krājuma „Es izskatījos laimīga” tapšanas laikā. Apmēram puse bija uzrakstīta, kad šķita, ka nu jau vajag grāmatu, bet pie mums jau tādas mazas grāmatiņas neizdod, vajag vismaz piecdesmit dzejoļu, tādus apaļus, pabeigtus krājumus, kā vienubrīd bija pieņemts, Rokpeļņa rediģētus, pēcāk Vērdiņa aprakstītus – kā tādus regulāri izlecošus rausīšus. Igauņi, teiksim, noņemas arī ar alternatīvām lietām, taču mums Latvijā bija izveidojies zināms standarts. No tāda viedokļa grāmata nebija gatava, tāpēc vajadzēja saņemties, lai to pabeigtu un varētu parādīt cilvēkiem tos dzejoļus, kuri jau bija un kurus citādi būtu šausmīgi žēl zaudēt. Vienubrīd pat sarakstīju tādus dzejoļus… tikai skaitam, domādama, ka neviens jau nepamanīs, bet tos pamanīja Rokpelnis un pamatīgi nokritizēja manu manuskriptu. Es, protams, ļoti sabēdājos un tad aiz dusmām uzrakstīju daudzus tiešām labus dzejoļus. Bet kopumā pagāja vēl divi gadi, kamēr grāmata sakārtojās pašreizējā skatā.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Jānis Rokpelnis: „…mans rakstīšanas veids ir ārkārtīgi neekonomisks”

Jānis Rokpelnis ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem oriģinālliteratūras nominācijā ar krājumu “Nosaukums”

Jānis Rokpelnis NosaukumsLiteratūras gada balva 2010Guntis Berelis. Tava pagaidām beidzamā dzejoļu krājuma nosaukums ir „Nosaukums”. Izdomājos krustām, šķērsām, bet nemācēju īsti atkost – kāpēc tieši „Nosaukums”? Pienācīgu nosaukumu nevarēji izdomāt un tāpēc uztaisīji mazu provokāciju? Kāds mīklains un, no malas skatoties, neatšifrējams kods?

Jānis Rokpelnis. Pavisam vienkārši. Sākumā man bija tāds sarežģīts, tomēr diemžēl nelabskanīgs latīņu nosaukums „Efficacia divina” – „Dievišķa iedarbība”. Bet kā tu liksi krājumam virsrakstu, kurā letiņš ar pirmo acu uzmetienu izlasa vārdu „kaka”! Tāpēc izšķīros par „Nosaukumu” – tai nozīmē, kā šo jēdzienu, cik atceros, lietoja sengrieķu retorikā un dzejā. Kāds uzdevums ir retoriem un dzejniekiem? Nosaukt un slavēt, turklāt nosaukt kaut ko vārdā – tas īstenībā ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Nosaukt nenosaukto, nedefinējamo vai, lietojot štampu, izteikt neizsakāmo.

G. B. Tātad „Efficacia divina”, „Dievišķa iedarbība”. Kur tavā dzīvē ir Dievs, no kura tu – un tava dzeja? – esi atkarīgs?

J. R. Esmu dzejnieks kristietis, nevis kristīgais dzejnieks. Pirmkārt, Dievs man nav nekas tematisks. Man ir kristīga pasaules izjūta un pasaules uzskats. Otrkārt, Dievs „Nosaukumā” ir, pašā pirmajā dzejolī: „mūžīgs bezmiegs Paša vadīts.” Ja Pats ir ar lielo burtu, domājams, skaidrs, kas ar to domāts. Dieva vietniekvārdus raksta ar lielo burtu. Starp citu, Staļina laikā, runājot par Staļinu, vietniekvārdu „viņš” arī rakstīja ar lielo burtu. Staļins, būdams reiz pareizticīgo seminārists, pazina drēbi un ļoti labi saprata, ka viņu dievišķo. Bet „Nosaukumā” ir arī citas alūzijas. Krājuma pēdējā dzejolī rakstīts: “Varbūt vēl izplauks man seja/ Trijiem pļavmalas ziediem.” Kāda ļoti sakarīga kritiķe izteicās – kur tad nu vairs, tādā vecumā seja ar pļavmalas ziediem diez vai uzplauks. Bet es jau kopš vidusskolas atceros vienīgo Raiņa divrindi, kas man tolaik ļoti patika, jo to nesapratu: „Dies saulīte atkal trīskrāsaina:/ Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.” Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, ka citā dzejolī Rainis to paskaidro – trīskrāsainā saulīte īstenībā ir ticība, cerība, mīlestība. Tāpat Skalbem – uz Latgales pakalniem aug puķes, un tur ir trīs ziedi – ticība, cerība, mīlestība. Manā dzejolī piesaukta šī pati klasiskā triāde. Daži baznīcēni saprot šādas alūzijas, citi pārprot vai vispār nepievērš uzmanību.

Bet vispār tās ir pilnīgi dažādas lietas – rakstīt dzejoļus un tos uzrakstīt. „Nosaukuma” dzejoļi ir atlasīti no kāda pusotra tūkstoša. Es rakstu aizgūtnēm, apmātībā – bieži vien dienā uzrakstās kādi divdesmit dzejoļi, jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Ar to arī izskaidrojama mana mazproduktivitāte…

Turpināt lasīt