Hulio Kortāsars “Klasīšu spēle”

Nekā nenotikšanas mistērija

Hulio Kortāsars. Klasīšu spēle. No spāņu val. tulkojis Edvīns Raups. R., Jumava, 2001

Hulio Kortāsars. Klasīšu spēle Hulio Kortāsara Klasīšu spēle rakstīta sešdesmito gadu sākumā un publicēta 1963.gadā – laikā, kad jēdzieni „interesants”, „aizraujošs” un tamlīdzīgi vēl tika uzskatīti vien par literatūras zemākajām sfērām piedienīgiem. Tāpēc pieveikt Klasīšu spēli nav no vieglākajiem darbiem – sevišķi vēl tai gadījumā, ja lasītājs apzinīgi uzņēmies izurbties cauri Klasīšu spēles pilnajai versijai. Jo – romānu var lasīt divējādi. Tradicionālais variants – pēc kārtas lasīt pirmās 56 nodaļas (pavisam to ir 131) un tad mest mieru (Kortāsars: „(..) par tālāko lasītājs bez sirdsapziņas pārmetumiem var nelikties zinis.”). Taču Klasīšu spēle tikai tad būs īstā Klasīšu spēle, ja to lasīs, pakļaujoties katras nodaļas beigās atrodamajām norādēm. Romāns sākas nevis ar 1., bet gan ar 73. nodaļu, pēc kuras jālasa 1., tad 2. nodaļa; pēc tās jāpārlec uz 116., no kuras jāšķir atpakaļ uz 3. nodaļu. utt. Visa šī padarīšana var likties sarežģīta tikai no pirmā acu uzmetiena – patiesībā romāna struktūra ir gluži vienkārša: lasot romāna pamatteksta 56 nodaļas, nemitīgi jālec sāņus tekstos, kurus autors blēdīgā pieticībā nokrustījis par maznozīmīgajām nodaļām. Te arī viens no virsraksta atšifrējumiem: romāna lasīšana noris līdzīgi klasīšu spēlei – pa labi, pa kreisi, tomēr visu laiku uz priekšu.

Īstenībā viss milzīgais romāns ir par pliku neko. Sižets, līdz kuram aizurbties cauri valodas biežņai nav nemaz tik vienkārši, apmēram šāds. Argentīnietis Orāsio Oliveira dzīvo Parīzē (tāpat kā romāna autors, kurš no 1951.gada līdz mūža galam mita Francijā, strādāja UNESCO par tulku un rakstīja). Kopā ar draugiem viņš ir iedibinājis klubu – bohēmiskas sanākšanas, kurās tempj vīnu, klausās mūziku un diskutē gan par augsti intelektuālām, gan par piezemētam būšanām. Oliveiram ir mīļotā sieviete Maga; pēc dēla nāves viņa pazūd no Parīzes. Oliveira meklē Magu Buenosairesā; tur – ironiski daiļrunīgs autora žests – viņam nākas strādāt cirkā un psihiatriskajā slimnīcā, bet visbiežāk viņš nedara neko. Pareizāk sakot, Oliveira muļķojas pats un muļķo citus; šo nodarbību viņš pārtapinājis mākslā.