Laimdota Sēle “Spoguļa pārbaude”

Romāns, kas apzinās savu vietu

Laimdota Sēle. Spoguļa pārbaude Romāns. R., Sprīdītis, 1994

Laimdota Sēle Spoguļa pārbaude Laimdota Sēle debitēja kā dzejniece 1989. gadā ar krājumu Izšķilt mīlestību, par ko kritikas atsauksmes, cik atceros, bija maigi skeptiskas; pēc tam viņas vārds centrālajā presē neko bieži nav manīts. Nu — krietni apjomīgais romāns Spoguļa pārbaude (sarakstīts 1985. — 1991. gadā). Uzreiz jāsaka, ka Spoguļa pārbaude ir viens no patīkamākajiem pār­steigumiem, kādu sagādājusi beidzamo gadu latviešu proza, un vienlaikus ārkārtīgi veiksmīga debija romānistikā. Taču — nebūt ne izcils sava žanra sasniegums. Liekas, visprecīzāk to varētu formulēt šādi — romāns apzinās savu vietu literārajā procesā un nepretendē ne uz ko citu, kā tikai uz to, kas tas ir. Pastāv vesels autoru slānis, kas, nezin kāpēc uzskatīdami, ka visādā ziņā ir pārāki par nabaga nevainīgo lasītāju, burtiski terorizē viņu ar savu apbrīnojami pašpārliecināto un preten­ciozo “idejiskumu”. Turpretī romāns Spoguļa pārbaude, gan neizceldamies ar īpašu oriģinalitāti (ja vien par oriģinali­tāti pašreizējā literatūras kontekstā nevar uzskatīt autores pro­fesionālismu un romāna “būves” pamatīgumu), ir aizraujošs, mazliet romantiski estetizēts un perfekti izstrādāts lasāmgabals — ne vairāk, bet ne arī mazāk.

Lai apjēgtu, ko nozīmē šī tēze — romāns, kas apzinās savu vietu — mazliet uzmanīgāk ielūkosimies Spoguļa pārbaudē. Sižets ir visai triviāls: trīs draugi — Katrīna, Valfrīds un Zig­munds — no mūsdienām nokļūst 1685. gada Ventspilī un tur, veikli iejutušies no Drēzdenes atceļojušu muzikantu ādā, pavada aptuveni gadu, saprotams, tai laikā pieredzēdami daudz dažādu piedzīvojumu. Īsi par analogiem — un tādu nav mazums — tepat pašmāju literatūrā. Vispirmām kārtām jāmin vairāki Marģera Zariņa darbi, kuros autors ļauj saplūst tagadnei un pagātnei (Viltotais Fausts, Mistērijas un hepeningi, Autīnes novada princis Hamlets u. c.). Laika bar­jeras pārvarēšana ir pamatā Visvalža Lāma romānam Tava valstība; līdzīgi sižetiski elementi lielākā vai mazākā mērā iesaistīti Bela Bezmiegā, Lāma Pavarda kungā Ašgalvī, Andra Puriņa Bezrūpīgajos ceļotājos un pavisam nesen Daces Priedes romānā Saule špagas asmenī. Šoreiz nav no svara, kādā veidā vai kāda iemesla dēļ notiek ceļojums laikā — iedziļinoties valodas esamībā vai “spēlējot teātri” kā Marģerim Zariņam, vizionārā ceļā kā Lāmam un Belam, aprakstot piedzīvojumus pagātnē kā pašsaprotami reālus kā Puriņam (vai — ar “spoguļa” palīdzību kā Laimdotai Sēlei). Svarīgs ir kas cits: šajos romānos (izņemot Marģera Zariņa darbus) tek­sta “telpas” paplašināšana uz pagājības rēķina ir nākusi romā­nam par ļaunu (Bela Bezmiegā XIII gadsimta banālais burlaksižets tik ļoti kontrastē ar pārējo tekstu, ka būtībā iznīcina autora intelektuālo rafinētību un eleganto romāna struktūru). Tas ir tāpēc, ka apbrīnojamā vienprātībā vēsture tiek inter­pretēta, izmantojot tikai tos rakstības principus, kurus savu­laik izstrādāja Aleksandrs Dimā un Valters Skots un kurus latviešu vēsturiskajam romānam uzpotēja Aleksandrs Grīns un Rutku Tēvs. Zobeni un apmetņi, batālijas un dueļi, daiļās dāmas un karakalpi, pilis un klosteri, jātnieki un karietes, grāfi un baroni, musketes un lielgabali, pa vidu vēl kāda ragana, lai uzskatāmāk atainotu “viduslaicīgo specifiku” — un tas arī ir viss arsenāls, turklāt katram no šiem elementiem iedalīta stin­gri noteikta loma. Citiem vārdiem — tradicionālajā vēstu­riskajā romānā, lai kāda būtu tā realizācija konkrētajā tekstā un lai cik atšķirīgām paaudzēm piederētu autori, vēsture tiek traktēta tikai un vienīgi kā dēku romāns: jo vairāk līķu, jo dziļdomīgāks vēsturiskums.

Turpināt lasīt