Jurga Ivanauskaite “Trimdā aizdzītā Tibeta”

Jurgas Ivanauskaites ceļojums uz Austrumzemi

Jurga Ivanauskaite. Trimdā aizdzītā Tibeta. No lietuvju val. tulk. T. Rullis. Jumava, 2001

Jurga Ivanauskaite Trimdā aizdzītā Tibeta Patlaban latviešu valodā izdotas visas trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par viņas ceļojumiem uz Austrumiem. 1998. gadā – Ceļojums uz Šambalu, kurā aprakstīts apmēram gads, ko autore pavadījusi Indijā un Nepālā. 2000. gadā – Zaudētā Apsolītā zeme – par ceļojumu uz Tibetu. Nu – Trimdā aizdzītā Tibeta, kurā stāstīts par Ivanauskaites pirmo saskarsmi ar Tibetas kultūru tibetiešu trimdinieku kopienās Indijā. Trimdā aizdzītā Tibeta ir triloģijas pirmā grāmata – un acīmredzot tieši tāpēc salīdzinājumā ar abām pārējām tai ir vairāki vājie punkti: pārāk maz pašas Ivanauskaites un viņas ceļojuma, pārāk daudz – populārā līmenī izklāstīta budisma. Tas arī viegli saprotams – grāmata vēsta ne tikai par autores pirmo braucienu uz Indiju, bet arī par viņas garīgā ceļojuma aizsākumu, un ar ko citu racionālais Rietumu cilvēks lai sāk, ja ne ar grāmatu lasīšanu un konspektēšanu. Turklāt triloģijas kontekstā šāds “budisma īsais kurss” attaisnojas. Daudzas Trimdā aizdzītajā Tibetā knapi skartās tēmas izvēršas turpmākajos sējumos. Piemēram, kā viena no Tibetas budisma īpatnībām īsumā pārstāstīts šaušalīgais ego izdzīšanas rituāls – čods. Ceļojumā uz Šambalu čods tiks apcerēts krietni plašāk, un nu jau ne tikai teorētiskā līmenī – autore pati skatījusi šī rituāla norisi.

Trimdā aizdzītā Tibeta ir ļoti visaptveroša grāmata. Tajā aprakstīta gan budisma izcelsme, gan pamatidejas, bet jo sevišķi liela uzmanība pievērsta, protams, Tibetas budismam – tā daudzajiem novirzieniem, mijiedarbībai ar bona reliģiju, rituāliem utt. Un arī šajos budisma konspektos labi jūtama autores klātbūtne. Visas šīs dažbrīd ārkārtīgi sarežģītās būšanas izklāstītas ar rūdītas prozistes ķērienu, taču nekas netiek nedz vienkāršots, nedz vulgarizēts – kā tas bieži notiek Austrumzemes meklētāju sacerējumos. Autore it kā skaidri un gaiši pavēsta: es nekā nezinu, es nekā nesaprotu, bet kāda iekšēja balss teic, ka tas viss ir priekš manis. Un, aprakstīdama savu izzināšanas un saprašanas ceļu, viņa vedina līdzi lasītāju. Turklāt viņa nebūt neklaiņo tikai pa sakrālajām sfērām – lāgiem tiek aprakstītas arī pavisam piezemētas būšanas bez jebkādām rožainām brillēm – teiksim, mūku ēdienkarte, apģērba simbolika vai trīspadsmitgadīgais mūciņš, kurš no ekstravagantās rietumnieces, kas viņu cienā ar cepumiem, kautrīgi mēģina izdiedelēt one fuck. Rožaino briļļu trūkums viscaur raksturīgs Ivanauskaites triloģijai – arī runājot par okupēto Tibetu, kuru tobrīd viņa vēl nebija skatījusi pati savām acīm. Proti, būtībā pastāv divas Tibetas. Pirmā – Ķīnas iznīcinātā valsts, sagrautie klosteri un apspiestie iedzīvotāji. Otrā – “metafizisko tūristu” meklējumu objekts, iedomātais pasaules garīgais centrs, “apsolītā zeme”, leģenda par Tibetu. Un ļaunākais ir tas, ka nedz “metafiziskajiem tūristiem”, nedz pasaulei kopumā nav ne mazākās intereses par reālās Tibetas traģēdiju – leģenda ir svarīgāka. To allaž der atcerēties, ieraugot kārtējo apcerējumu pa Šambalu vai vēl kādām Tibetas teiksmām, kuras lielākoties palaiduši apgrozībā paši rietumnieki (šai sakarā Ivanauskaite piesauc arī slaveno “lamu” Lobsangu Rampo, kura savārstījumus publicē arī Latvijā un kurš nav nedz lama, nedz vispār bijis Tibetā).

Turpināt lasīt

Jurga Ivanauskaite “Zaudētā Apsolītā zeme”

Tibeta kā dvēseles stāvoklis

Jurga Ivanauskaite. Zaudētā Apsolītā zeme. No lietuviešu valodas tulkojis Talrids Rullis. R., Jumava, 2000

Jurga Ivanauskaite Zaudētā Apsolītā zeme Pirms pāris gadiem latviešu valodā iznāca Jurgas Ivanauskaites Ceļojums uz Šambalu – autores pieredzējumi Indijā un Nepālā. Ekspedīcija telpā, laikā un sevī turpinās – grāmatā Zaudētā Apsolītā zeme aprakstīts Jurgas Ivanauskaites ceļojums uz Tibetu 1998.gadā. Katram sava Tibeta, taču tās visas svārstās starp diviem poliem. Vienā galā – Ķīnas okupētā un iznīcinātā valsts, tās pagātne un garīgā ainava. Otrā – Helēnas Blavatskas un, tuvāk mūslaikiem, „lamas” Lobsanga Rampo falsifikācijas. Mēs varam iemest aci viņu rakstījumos, pasmīkņāt, taču šo un neskaitāmu citu autoru apcerējumu neticamā popularitāte liecina, ka Tibetai, visviens, cik tā reāla vai izdomāta, joprojām piemīt reāls spēks. Kāpēc Tibeta daudzu cilvēku uztverē kļuvusi par Apsolīto zemi – tas grūti izprotams. Pieļauju, ka kaut kādā mērā tas saistīts ar utopiskās domāšanas nervu, kas tik tipisks rietumu cilvēkiem. Šoreiz gan runa ir par garīgu un metafizisku utopiju – teritoriju, kurā cilvēkiem rodas skaidrība pašam par sevi.

Arī Ivanauskaitei Tibeta ir Apsolītā zeme. „Tibeta man ir arī dvēseles stāvoklis, kas atrodas viņpus ierastos vārdos izsakāmajiem ceļojuma iespaidiem,” viņa raksta. Kāda viņas būtības daļa jau gadu gadiem ir identificējusies ar Tibetu. Acīmredzot tāpēc Ivanauskaites grāmatas ne tuvu neatgādina parastos ceļojumu aprakstus, kas darināti pēc principa „aizbraucu, ieraudzīju, nobrīnījos, aprakstīju”. Īstenībā Zaudētā Apsolītā zeme ir ļoti personiska grāmata, kurā uzmanība pievērsta ne tik daudz eksotiskajiem pieredzējumiem – kaut gan eksotikas tajā ir atliku likām, – cik mēģinājumiem „ierakstīt” sevi rietumu cilvēkam tik svešajā kontekstā. Un, manuprāt, šie mēģinājumi iedibināt personiskas attiecības ir grāmatas galvenā vērtība. „Noslēpumainie austrumi” uzlūkoti ar racionālu prātu – bez ilūzijām, bez aizspriedumiem, bez tipiski rietumnieciskās muļķīgās jūsmības, toties ar fonā nemitīgi nojaušamu cerību: ja nu tomēr izdodas… Tiesa gan, Ivanauskaite tā arī nepasaka, ko viņa meklē un cer atrast Indijā, Nepālā, Tibetā – visticamāk, viņa pati to nezina. Ja atrastu, diez vai šī pieredze taptu iegrāmatota.

Turpināt lasīt

Jurga Ivanauskaite “Ceļojums uz Šambalu”

Jurga Ivanauskaite. Ceļojums uz Šambalu. No lietuviešu valodas tulk. Talrids Rullis. R., Jumava, 1998

Jurga Ivanauskaite Ceļojums uz Šambalu Pāris reizes skatiens bija pārslīdējis pār veikalu plauktos izliktu grāmatu, uz kuras jau pa gabalu varēja saskatīt Šambalas vārdu, ar ko tā gluži automātiski izraisīja manī alerģisku reakciju. Pietiek apstaigāt grāmatu galdus stacijas tunelī, lai atrastu pārdesmit lasāmgabalus par Šambalu un tamlīdzīgām būšanām. Veltīgi tajos meklēt kādas slēptas gudrības. Pārsvarā tie ir diletantiski savārstījumi, kuros nebeidzami variēti vieni un tie paši no apšaubāmiem avotiem aizgūti fakti. Interese parādījās tikai tad, kad nejauši pamanīju ar mikroskopiski maziem burtiem uzrakstīto autores vārdu — Jurģa Ivanauskaite, kas pazīstama ar daudzās valodās tulkoto romānu Ragana un lietus (latviešu tulkojums 1994. gadā), pēc kura autore prozu stājās rakstīt un pievērsās Austrumu reliģiju studijām.

Jurgas Ivanauskaites Ceļojumā uz Šambalu aprakstīts apmēram gads, ko autore pavadījusi Indijā un Nepālā. “No dabas esmu ļoti piesardzīga un apdomīga, bet laika gaitā vēl arī piesūkusies ar ironiju un skepsi,” autore raksturo sevi. Tāpēc “noslēpumainie Austrumi” uzlūkoti racionālu prātu, bez ilūzijām, bez aizspriedumiem, bez tipiski rietumnieciskās muļķīgās jūsmības. Grāmatā ir daudz vēsturisku atskatu un prātniecisku ieskatu budismā, palīgos ņemot budisma klasiskos tekstus, Jungu, Mirču Eliadi (kurš, starp citu, jaunībā vairākus gadus Indijā apguva jogu), Sudzuki un citus jaunlaiku domātājus. Blakus budisma svētajiem vīriem un to interpretiem ir arī, piemēram, slavenais bīts Džeks Keruaks, kuram piecdesmito un sešdesmito gadu mijā ar vēl nebijušu vērienīgumu izdevās reanimēt ilgas pēc Austrumu utopijas Rietumu cilvēku apziņā. Un — kurš Ceļojumā uz Šambalu ar savu mūsdienīgo sekotāju, pasaules klaidoņu līdzdalību ļoti bieži vinnē filozofijas dižgarus.

Jurga Ivanauskaite “Ragana un lietus”

Ragana un lietus: dialogs ar sevi

Jurga Ivanauskaite. Ragana un lietus. Romāns. No lietuviešu vai. tulk. Talrids Rullis. R, Preses nams, 1994

image Jurgas Ivanauskaites Ragana un lietus Lie­tuvā izdota 1993. gadā. Droši “vien leišos romāns ne reizi vien jau nodēvēts par “pretrunīgu” (apzīmējums, ko nez kāpēc ļoti iecienījuši vai visas pasaules literatūrkritiķi un kas būtībā neko neizsaka). Taču pēc izlasīšanas arī manī radās visai divdabīgas attiecības ar šo tekstu. Tad nu polarizēsim šīs divas dabas pretējās runās un ļausim grāmatu apcerēt divām personām, ko nosacīti dēvēsim par Skeptiķi (S) un Iejūtīgo (I). Kas viņi ir un kāds ir viņu skatījums uz literatūru — tas, domājams, atklā­sies pretimrunāšanas gaitā.

S. Vispirms atstatināsimies no tiem jēdzieniem, kuri, runājot par Raganu un lietu, allaž tiek skandināti gan presē, gan tālrādē — redz, romāns esot “skandalozs” un ar erotiku piesātināts. Skandalozs tas var likties kādam pārmēru mania­kālam baznīcas funkcionāram, bet tas lai paliek viņa ziņā. Savukārt erotikas tajā nav vairāk kā jebkurā citā mūsdienu romānā, ja nu vienīgi, kā teic autore, “tabu pārkāpti” vietējā mērogā. Tāpat nelietosim vispārīga rakstura cildinošas frāzītes — par to, ka romāns, prasti runājot, ir “nozīmīga parā­dība”, šķiet, liecina jau tas, ka mēs to šeit “apdiskutējam”. Mēģināsim uzlūkot Raganu un lietu pirmām kārtām kā literāru tekstu.

Romānā ir trīs laika slāņi: laiks, kad sita krustā Jēzu Kristu, visai nekonkrēti, precīzāk, mistificēti viduslaiki un mūsdienas. “Evaņģēliskajā” laikā mīt Marija Magdaliete, viduslaikos — Marija Viktorija (M. V.), mūsdienās — Viktorija. Kā liecina šie vārdi, viņa ir viena un tā pati persona. Vietumis laika struk­tūra romānā vēl vairāk samežģījas — laiks sāk ritēt ačgārni (no tagadnes uz pagātni); tas ir tāpēc, ka notikumi tiek atstāstīti: Viktorija runā ar psihoanalītiķi Normu; M. V. — ar savu cie­tuma biedreni Bezvārdi. Līdz ar to romānā paralēli rit vismaz piecas sižetiskās līnijas (sestā — Viktorijas un Go mīlas stāsts — liekas lielā mērā vēlāk piekabināta klāt). No šīm sižetiskajām līnijām, manuprāt, evaņģēliskie notikumi ir pil­nībā neizstrādāti. Marijas gājums nopakaļ Jēzum — tas drīzāk atgādina tādu kā Jaunās derības komiksu, beletrizētu, viegli uztveramu un sagremojamu evaņģēliju pārstāstu, kas pare­dzēts plašam patēriņam. Ne velti Ivanauskaites Jēzus vārds vārdā lielākoties atkārto to pašu, ko sacījis Jaunajā derībā, vien situāciju apraksti mazliet izvērstāki.

Turpināt lasīt