Guntis runā ar Bereli IV. Kas ir literatūra?

Guntis. Mēs būtu lieli muļķi, ja šajā sarunā mēģinātu definēt, kas ir literatūra.

Berelis. Un vēl lielāki – ja uzskatītu, ka tas mums izdevies. Dažkārt par kādu konkrētu tekstu var pateikt, ka tā nav literatūra – ka tie ir grafomāna murgi, un arī tad šis vērtējums bieži vien ir apstrīdams. Turpretī visas literatūras definīcijas – vienalga, frāzes vai monogrāfijas apjomā – allaž ir vairāk vai mazāk vienpusīgas. Literatūras specifika, t. i., jautājumi par to, kāpēc radās un kāpēc pastāv literatūra, neraugoties ne uz kādām teorētiķu pūlēm, tā arī ir palikuši neatbildēti. Starp citu, pats literatūras jēdziens ir relatīvi jauns. Tas radās tad, kad literatūra jau bija pastāvējusi krietnus divtūkstoš gadus. Nedz Homēru, nedz arī Servantesu nenodarbināja problēma par savas darbības konceptuālu attaisnošanu – viņi itin labi iztika bez jebkādām teorijām.

G. Manuprāt, literatūrai ir trīs realizācijas līmeņi. Pirmais – kādā veidā Autors rakstot pārtapina pats sevi. Atziņas ceļš, „cita” meklēšana sevī, personības transformēšanās ceļš un tamlīdzīgi. Iespējams, tas varētu būt radīšanas pirmdzinulis; tiesa gan, parasti tas netiek apzināti formulēts. Otrs līmenis – kā Autora radītais teksts pārveido un ietekmē literāro procesu. Un tikai trešajā līmenī meklējams jautājums par to, ko Autors dod lasītājam.

B. Parasti gan kā svarīgākais tiek minēts lasītājs. Autors raksta par prieku publikai.

G. Tas tāpēc, ka Autors bez lasītāja nav spējīgs iztikt. Un tomēr: izvēlēsimies literatūras vēsturē jebkuru konkrētu autoru vai konkrētu tekstu – un izsvītrosim to, iedomāsimies, ka viņa nav. Vai kaut kas mainīsies publikas uztverē? Šķiet, ka nekas. Publika lieliski iztiks gan bez šī autora, gan arī bez viņa radītā teksta. Nupat tu pieminēji Homēru. Nudien nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu pieveicis Iliādu vai Odiseju. Lasītājam šie monstri nav vajadzīgi. Turpretī literatūras attīstība bez tiem nav iedomājama. Tāpat Autoram viņa radītais teksts būs daudzkārt svarīgāks nekā visiejūtīgākajam lasītājam. Kārtējais literatūras paradokss: teksts it kā orientēts uz publiku, taču ar šo tekstu tuvākas attiecības tomēr ir Autoram.

B. Mūsu saruna ir knapi sākusies, bet mēs jau esam pārkāpuši vienu no mūslaiku literatūrzinātnes kanoniem. Proti, patlaban ir pieņemts interpretēt un analizēt tikai gluži vai anonīmu tekstu, nepievēršot uzmanību tam, kā, kāpēc un kad šis teksts tapis. Taču mēs uzmanības lokā esam iekļāvuši arī Autoru, radošu un, iespējams, zināmā mērā pat dzīvu personību, nevis tradicionālo bezpersonisko pierakstītāju.

G. Autors rakstīdams ne tikai sacer literāru tekstu – viņš izsaka arī savu attieksmi pret literatūru. Viņš izsaka savu versiju par to, kas, viņaprāt, ir literatūra.

B. Vai tas nozīmē, ka jebkura literāra darbība vienlaikus ir arī literatūrkritisks akts? Citiem vārdiem, Autors uz jautājumu par to, kas ir literatūra, atbild nevis teorētiskas koncepcijas veidā, bet gan praktiski, ar savu tekstu? Viņa radītais teksts – tā ir netieša literatūras definīcija viņa izpratnē?

Guntis runā ar Bereli II. Kādas idejas piedzīvojumi faktu pasaulē

Guntis. Atgriezīsimies pie domas, kas tika aptuveni ieskicēta mūsu iepriekšējā sarunā. Diemžēl to nebija iespējams izvērst plašāk, jo apceramo tekstu loks bija visai ierobežots – tikai romāni, turklāt tikai 1993. gada Karoga konkursā ar prēmijām aplaimotie romāni. Tagad mēģināsim uzlūkot literāro procesu tā dabiskajā ritējumā, cik nu tas – grāmatizdošanas problēmu dēļ – vispār var būt dabisks, un apcerēsim dažas 1995. gada pirmajā pusē izdotās prozas grāmatas.

Tātad: literatūrā pastāv centrs un perifērija…

Berelis. Nu, un tad? Kam nav centra un perifērijas? Arī mēslu čupai ir centrs un perifērija, uzreiz ar aci samanāma. Bet kā tu literatūrā atšķirsi centru no perifērijas? Kur būs robeža? Kādi būs kritēriji? Kvalitatīvi – centrā profesionāli izstrādātie teksti, perifērijā – diletantiskie un grafomāniskie? Varbūt to nosaka lasītāju pieprasījums? Tādā gadījumā centrā vienmēr būs lubenes un detektīvi. Manuprāt, robeža ir tik stipri izplūdusi, ka jebkādam sadalījumam vispār zūd jēga.

G. Tas tiesa, mērniecības darbi literatūrā mūždien ir bijuši diezgan muļķīgi – un arī robeža starp centru un perifēriju uz literatūrvēstures kartes nav novelkama. Jo – atšķiršanas kritēriji nav ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi (t. i., tirāžas un popularitāte), bet gan poētiski. Turklāt centra un perifērijas attiecības ir ne tik daudz stabila, cik dinamiska sistēma. Bez šaubām, īsāki vai garāki stabilitātes periodi pastāv – un tomēr literatūras zemdegās, lai cik mierīgi tie ūdeņi liktos, allaž briest pārmaiņas. Perifērija tiecas iespiesties centrā, savukārt centrs aizslīd uz perifēriju (jāuzsver, ka šis bijušais centrs nepazūd un nenomirst – viņš joprojām funkcionē, taču nu jau literatūras perifērijā).

B. No tevis teiktā es noprotu, ka centrs un perifērija gan eksistē, tomēr robežas šiem elementiem nav. Bet, ja nav robežas, tad tavos spriedumos nav arī loģikas. Ko nu?

G. Lai ieraudzītu loģiku, pievērsīsimies mūsu sarunas virsrakstā pieteiktajiem reālajiem faktiem. Proti, izdotajām grāmatām. Tomēr vispirms iedomāsimies šādu situāciju. Dzīvo kāds visādā ziņā cienījams prozists, raksta ģeniālus romānus citu pēc cita, bet mūža galā, teju jau līdz bērna prātam aizdzīvojies, cērt augšā bērnības un jaunības atmiņas. Kas tad būs šie memuāri? Vispirms – kultūrvēsturisks fakts; tālāk – personisks teksts, kas saista lasītāju tikai tālab, ka tā autors ir izcils prozists; visbeidzot – tas būs sīks notikums literatūrā, kas procesu faktiski neiespaidos. Citiem vārdiem – memuāru žanrs līdz ar visiem tā paveidiem atrodas literatūras perifērijā. Taču, kā mēs vienojāmies pagājušajā sarunā, tieši Soduma un Lubēja autobiogrāfiskie romāni patlaban ir labākais, ko devusi romānistika. Memuāru žanrs ir pacēlies jaunā kvalitātē un tiecas iespraukties centrā.

Bet nu gan pie lietas. Melānijas Vanagas grāmatu cikla Dvēseļu pulcēšana otrais sējums Mātescilts (Karogs). Tagad saki: kas tas ir?