Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Zane Balode: „Tulkojamais iesūc”

imageZane Balode apguvusi somugru filoloģiju Tartu universitātē. Pie daiļliteratūras latviskošanas ķērusies nesen, pagaidām viņas tulkojumā izdoti divi igauņa Andrusa Kivirehka romāni – Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā nominēts romāna Vīrs, kas zināja čūskuvārdus tulkojums. Zane dzīvo Somijā, tāpēc mūsu saruna notiek ar e-pasta starpniecību.

Guntis Berelis. Kā tu vispār nonāci līdz somu un igauņu valodai?

Zane Balode. Valodas man padevās viegli, ķīmija šķita garlaicīga, tāpēc kādudien neaizstaigāju uz 49. videni, bet iesēdos vilcienā un aizčukināju līdz Zolitūdei, kur nākamās dienas mazgāju grīdas tikko uzbūvētajā un tūlīt applūdušajā Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Pēc tam turpināju tur mācīties, izvēloties visdīvaināko no valodām – somu.

G. B. Patlaban tu dzīvo Somijā. Kā tu tur nonāci?

Z. B. Soli pa solim. Vispirms izštudierēju Tartu universitātē somugristiku, 2001. gadā saņēmu diplomu, šobrīd skaitos Helsinku Universitātes doktorantūrā, tiesa, disertācijas rakstīšana švaki kust uz priekšu.

G. B. Ja nemaldos, patlaban tulkošana tev ir tīri kā tāds kā vaļasprieks. Kas tu esi reālajā pasaulē?

Z. B. No 7:00 līdz 15:00 strādāju vaigu sviedros, ķidāju un analizēju Baltijas ekonomiskās norises un nopludinu šo informāciju, „kam vajag”. Šad tad uztaisu pa kādam sižetiņam par Somiju LTV, vadu somu-latviešu ģimeņu biedrību Laivas un audzinu divus bērnus. Tulkošana ir sirdsdarbs, tāda noņemšanās, kurā var patverties, iekust, aizpeldēt, sauc kā gribi, kurā var pakustināt otru smadzeņu puslodi, man ļoti nepieciešams nodarbība.

G. B. Pagaidām tavi vienīgie publicētie tulkojumi – tie ir divi igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāni, Rijkuris un Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. Kāpēc tieši Kivirehks – izdevēju pasūtījums vai  pašas izvēle, un, ja tā, tad kas tevi pievilka tieši Kivirehka darbos?

Z. B. Jau Latvijas Avīzes izdevniecībai esmu teikusi, ka Kivirehks ir mana kritiskā masa. Kad izlasīju Rijkuri, citas iespējas vairs nebija: noripoju pa to krauju lejā, metu visu nedrošību pie malas un drukāju Maimai Grīnbergai vēstuli, ka man jātulko. Pirms tam biju mēģinājusi šo to no Mikas Valtari un arī citu ko, bet tas Andruss raksta tā, ka trāpa man kā ar lāpstu pa galvu! Vai tā bija tīrā sagadīšanās, nezinu, bet ātri vien pienāca traka atbilde, ka LA gribot šo romānu izdot un man jānosūta paraugi. Darīju kā likts, un drīz mani teksti atceļoja ar Maimas komentāriem, un tika paspīdināta zaļā gaisma. Tas bija otrais belziens!

Ļoti ilgi nevarēju ietērpt vārdos, kas ir tas sevišķais Rijkurī. Šķiet, nu esmu to savā prātā noformulējusi. Mana paaudze, es pati noteikti – mēs esam ar dziesmiņu izbaroti un uzaudzināti. Tautasdziesmas skaitījām dārziņā, zubrījām skolā, dziedājām korī un rakstījām jaungada kartiņās. Lasījām tautas pasakas, fanojām par Skandiniekiem un katra jūnija pirmo svētdienu devāmies svētceļojumā uz Brīvdabas muzeju pakaļ kādai prievītei vai māla podam. Tautiskums un folklora pretstatā netīrajai ikdienai bija neaptraipīta sfēra, bet Rijkuris iebrūk tieši šajā teritorijā, dod triecienu zem jostasvietas. Ja Kivirehks vēdinātu ļautiņu sasmakušo apakšveļu ES kontekstā, tas nebūtu uz pusi tik iedarbīgi kā tad, ja kā ieroci izmanto folkloru.

Zinātāji, protams, pateiks, ka tautas gara mantas – tās nav tikai ētiski korektas dainas par čaklumu, vien jāzina, kur meklēt.

Turpināt lasīt

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

Igauņi un zaudētā paradīze

Andruss Kivirehks. Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode. R., Lauku Avīze, 2011. 335 lpp.

Andruss Kivirehks Vīrs, kas zināja čūskuvārdus Andruss Kivirehks jau latviešu lasītājiem zināms – 2009. gadā latviski iznāca viņa Igaunijā ārkārtīgi populārā pseidovēsturiskā fantāzija Rijkuris jeb Novembris; publicētas ir arī pāris viņa grāmatas bērniem. Nu – Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, oriģinālā publicēts 2007. gadā, saņēmis vairākas godalgas, tostarp arī igauņu fantastikas balvu Stalker (kaut gan romānam ar žanra kanoniem visai pastarpinātas attiecības), bet ne tikai – pēc romāna uzdarināta arī galda spēle, par kuru izdevās noskaidrot vien tik daudz, ka tā sastāv no 5 koka metamiem kauliņiem ar slepenām zīmēm, 80 spēļu kārtīm un 5 dažādu krāsu kauliņiem.

Latvieši dzīvo kokos un ēd sēnes – tā ir tik sena un neapstrīdama patiesība, ka gluži vai neērti lieku reizi to atkārtot, ja nu vienīgi jāatgādina, ka joprojām nav īsti zināms, ar ko viņi nodarbojas sēņu ēšanas starplaikos. Savukārt pēc Čūskuvārdu izlasīšanas par senajiem igauņiem aina drusku pilnīgāka – viņi dzīvo mežā, sarunājas ar odzēm, slauc vilkus (vilkapiens jādzer katram kārtīgam igaunim), viņu lielākais gardums ir pūčolas, bet sievas pie pirmās izdevības mēdz sagrēkot ar lāčiem. Svarīgākais šajā esamības formā ir čūskuvārdi, “ar ko visas dzīvās radības var atsaukt pie sevis”, aizlaiku valoda, ar kuru ne tikai var sazināties ar čūskām, bet arī pakļaut visus citus dzīvniekus. Zināmā mērā čūskuvārdi simbolizē mītu par zaudēto paradīzi: reiz bija vecie labie laiki, kad mežs bija pilns ar igauņiem, bija arī kāds pūķveidīgs radījums, saukts par Ziemeļu Rupuci, kurš līdzēja cīņā ar ienaidniekiem; cilvēki dzīvoja pilnīgā saskaņā ar dabu, draudzējās ar čūskām, „kuras izturējās pret cilvēkiem kā pret jaunākajiem brālīšiem”, tomēr īsti tos par pilnu neņēma, jo cilvēkiem lielākoties piemīt kāda specifiska īpatnība – viņi mēdz būt neciešami stulbi, ko uzskatāmi apliecina, sākoties bruņnešu atgādātajiem „jaunajiem laikiem” (romāna darbība noris mistificētos viduslaikos, ap XIII – XIV gadsimtu). Proti, cilvēki pamet mežu, pārvācas uz dzīvi ciemos un ne tikai ēd maizi un strebj miltu putru, no kuras normālam igaunim vemt gribas, bet dažs arī aiziet klosterī, nogriež pautus un noņemas ar laikmetīgo mūziku, sauktu par korāļiem. Pats ļaunākais – līdz ar citām senču gudrībām viņi ir aizmirsuši arī čūskuvārdus, vēl trakāk – kolīdz ierauga odzi, uzreiz metās to sist, uzskatīdami, ka tā ir sātana radījums.

Apmēram tāds ir fons, uz kura norisinās Čūskuvārdu darbība un kura nesteidzīgam aprakstam veltīta apmēram puse romāna.

Turpināt lasīt