Gundega Repše vietā, kuras nav

Šo apceri inspirēja daži visai skeptiski izteikumi, kurus savu­laik biju rakstījis, apcerot Gundegas Repšes romānu Ēnu apokrifs (1996): „Repšes prozā vispār bieži parādās utopijas vai antiutopijas elementi. Ir, piemēram, skaistais mīts par latviešu lauku sētu, kas joprojām turpina funkcionēt (trīsdesmitajos gados šo utopiju meklēja pagājušajā gadsimtā, bet patlaban — trīsdesmi­tajos gados). Turpretī Nīna šajā utopijā ierauga elli zemes virsū. (..) Bet ir vēl kāda utopija — pasakainā Norvēģija, "cita vieta", kur viss ir ne tā kā "pie mums", kur ļautiņi mīl kā "vecos laikos" un grēka darba dēļ uzreiz slīcinās fjordā. (..) ..Norvēģijas utopija — epizode, kas ar savu salkano romantismu "lec ārā" no teksta.” Tas tiesa, ka Repšes prozā dažviet pavīd utopijas vai antiutopijas elementi un ka Norvēģijas epizode zināmā mērā kontrastē ar pārē­jo romāna tekstu, tomēr uztvert to tikai kā "salkani romantisku" laikam gan bijis stipri vienkāršoti. Gluži pretēji — šajā epizodē varbūt meklējama Ēnu apokrifa atslēga. Vēl vairāk — pieļauju, ka tā iezīmē asi, ap kuru centrējas visa Repšes proza.

Kopš vien pastāv literatūra, pastāv arī utopija — un tieši vēs­turē tik dziļi sakņotās cilmes dēļ ar šo kaitinoši kanonisko un reglamentēto žanru nevar nerēķināties. Jau Odisejs savos klejo­jumos veselu gadu baudīja utopiski bezrūpīgu dzīvi burves Kirkes salā, bet Platona Valsts bija klasisks utopijas paraugs jau tajos laikos, kad neviens vēl neko nenojauta nedz par utopijas nozīmi kultūrā, nedz arī par pašu utopijas jēdzienu. To radīja Tomass Mors, 1516. gadā publicēdams savu Utopiju. Jēdziens "utopija" tulkojams divējādi. "Topos" sengrieķu valodā nozīmē "vieta". "U" cēlies vai nu no "eu", vai no "ou": eutopija — laba vieta; utopija — vieta, kuras nav. Nav zināms, kuru no šiem tulkojumiem bija domā­jis Tomass Mors, — viņa Utopija, kas atradās uz kādas salas Klu­sajā okeānā, atbilst abām interpretācijām. Pēc Tomasa Mora utopiskie sacerējumi kļuva par varbūt ne pārāk plašu, toties ļoti noturīgu plūsmu literatūrā. Mora radītie utopisko sacerējumu principi turpmāk saglabājās gandrīz nemainīgi. Utopijas meklēja­mas nesasniedzamos pasaules nostūros, tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī iespējamas tikai iztēlē. Tātad — vietās, kuru nav. Slavenākie darbi — Tomazo Kampanellas Saules pilsēta (1623), Frensisa Bēkona Jaunā Atlantīda (1626), Džeimsa Haringtona Okeānijas republika (1656), Viljama Morisa Ziņas no nekurie­nes (1891) un bezgala daudzi citi — šo uzskaitījumu katrs var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas. Lai iepazītos ar utopis­ko sacerējumu īpatnībām, pietiek, ja lasīti divi trīs no šiem sacerē­jumiem, — pārējie neko daudz neatšķirsies.

Turpināt lasīt

Literatūra nav vemjamās zāles jeb Realitāti meklējot

„Pēdējā laikā es sev itin bieži prasu — vai latviešu literatūra man palīdz dzīvot? (..) Es ilgojos pēc grāmatām, kas mani satricinātu, saplosītu — no smadzeņu krokām līdz gremošanas sistēmai, kas sakratītu manu haosu kā kaleidoskopa stikliņus un pārvērstu jaunā kvalitātē,” raksta Gundega Repše apcerē Palīgā sauciens līdzenumā (Karogs, 1996. gada 5. numurs). Te nu uzreiz jāsaka, ka literatūra vis dzīvot nepalīdzēs, — laužu vairums lieliski iztiek bez latviešu literatūras un pat negrasās mirt kā mušas (salīdzināsim pāris tūkstošu lielās tirāžas, kādās parasti tiek izdota latviešu literatūra, ar pusotru miljonu potenciālo lasītāju skaitu, protams, šo neiepriecinošo attiecību koriģējot ar bibliotēku lasītājiem un tiem, kuri plānā maka dēl netiek pie iecerētās grāmatas, — un uzreiz kļūst redzams, ka latviešu literatūras lasītājs drīzāk ir visai rets izņēmums; bet, lai omu uzlabotu, piebildīšu, ka tādā mūslaiku civilizācijas etalonā kā ASV analfabētu vien ir vairāk nekā desmit miljonu). Tāpat aplami būtu gaidīt, lai teksts uzlabotu gremošanu, izraisītu vemšanas lēkmi (visviens, fiziskas vai dvēseliskas) vai kalpotu kā miega zāles. Grāmatplauktu diez vai var uzlūkot par mājas aptieciņas aizvietotāju.

Bez šaubām, zināmā mērā var piekrist Gundegas Repšes kritiskajiem vārdiem, kas veltīti šai madāmai, ko dēvē par latviešu literatūru, — te nekāda anarhija nav vajadzīga (apcere apakšvirsrakstā nesaukta par „anarhistiskajām piezīmēm”). Madāma patiesi pārlieku mazkustibā apvēlusies un iegrimusi refleksijās par savu teiksmaino jaunību. Taču tālāk sākas gluži kuriozas lietas. Kolīdz kāds literāts šo madāmu cenšas izkustināt vai vismaz iebakstīt ar adatu viņas mīkstajā dibenā, Gundega Repše šim uzreiz — blākš! — pa pieri: tu man nepalīdzi dzīvot! Sastopami izteikumi par nabaga nevainīgo lasītāju, kurš nezinot spēles noteikumus un kuram netiekot pasviests pat ne diega gals (“arguments”, kas apbrīnojamā uzcītībā tiek atkārtots jau kādu gadsimtu), par daiļamata meistariem, kuri „plašā soli cenšas izkalpoties nu jau gandrīz vienīgajai koncepcijai — postmodernismam” (lai cik uzmanīgi lasīju rakstu, man tā ari nekļuva skaidrs, ko īsti Gundega Repše uzskata par „postmodernisma koncepciju”, un, ja tāda pastāv, tad kādi ir tie iemesli, kas traucē līdztekus tai pastāvēt jebkurai citai koncepcijai; turklāt, ja mēs izdestilējam no literatūras dažus elementus, kas varētu būt raksturīgi postmodernismam, tad izrādītos, ka ļoti plašu soli šai virzienā spērusi arī pati Gundega Repše gan Septiņos stāstos par mīlu un Šolaiku bestiārijā, gan Ēnu apokrifā). Lai aprādītu latviešu literatūras īsto vietu, tiek salīdzināti divi, manuprāt, nesalīdzināmi romāni: patiesi žilbinošais Gavēļa Viļņas pokers un manierīgā, vietumis pavisam diletantiskā Todes Robežvalsts — kārtējās vaimanas par vēstures izjātajiem austrumeiropiešiem (protams, ir jau ari Robežvalstij savs mirdzums — Baltijas Asamblejas balva, kura, šķiet, kā jau parasti starptautiskās balvas, piešķirta, vadoties no politiskās konjunktūras). Sak’, rau, kā leiši un igauņi raksta, bet letiņiem tik vien kā postmodernisma konservi un viensētu romāni. Un — ne vārda par to, kas tad ir šie amatnieki un konservētāji. Ir tikai nedaudzi mājieni pēc principa „savējie sapratīs” (kā tur bija ar lasītāju un diega galu?).

Guntis runā ar Bereli IV. Kas ir literatūra?

Guntis. Mēs būtu lieli muļķi, ja šajā sarunā mēģinātu definēt, kas ir literatūra.

Berelis. Un vēl lielāki – ja uzskatītu, ka tas mums izdevies. Dažkārt par kādu konkrētu tekstu var pateikt, ka tā nav literatūra – ka tie ir grafomāna murgi, un arī tad šis vērtējums bieži vien ir apstrīdams. Turpretī visas literatūras definīcijas – vienalga, frāzes vai monogrāfijas apjomā – allaž ir vairāk vai mazāk vienpusīgas. Literatūras specifika, t. i., jautājumi par to, kāpēc radās un kāpēc pastāv literatūra, neraugoties ne uz kādām teorētiķu pūlēm, tā arī ir palikuši neatbildēti. Starp citu, pats literatūras jēdziens ir relatīvi jauns. Tas radās tad, kad literatūra jau bija pastāvējusi krietnus divtūkstoš gadus. Nedz Homēru, nedz arī Servantesu nenodarbināja problēma par savas darbības konceptuālu attaisnošanu – viņi itin labi iztika bez jebkādām teorijām.

G. Manuprāt, literatūrai ir trīs realizācijas līmeņi. Pirmais – kādā veidā Autors rakstot pārtapina pats sevi. Atziņas ceļš, „cita” meklēšana sevī, personības transformēšanās ceļš un tamlīdzīgi. Iespējams, tas varētu būt radīšanas pirmdzinulis; tiesa gan, parasti tas netiek apzināti formulēts. Otrs līmenis – kā Autora radītais teksts pārveido un ietekmē literāro procesu. Un tikai trešajā līmenī meklējams jautājums par to, ko Autors dod lasītājam.

B. Parasti gan kā svarīgākais tiek minēts lasītājs. Autors raksta par prieku publikai.

G. Tas tāpēc, ka Autors bez lasītāja nav spējīgs iztikt. Un tomēr: izvēlēsimies literatūras vēsturē jebkuru konkrētu autoru vai konkrētu tekstu – un izsvītrosim to, iedomāsimies, ka viņa nav. Vai kaut kas mainīsies publikas uztverē? Šķiet, ka nekas. Publika lieliski iztiks gan bez šī autora, gan arī bez viņa radītā teksta. Nupat tu pieminēji Homēru. Nudien nezinu nevienu cilvēku, kurš būtu pieveicis Iliādu vai Odiseju. Lasītājam šie monstri nav vajadzīgi. Turpretī literatūras attīstība bez tiem nav iedomājama. Tāpat Autoram viņa radītais teksts būs daudzkārt svarīgāks nekā visiejūtīgākajam lasītājam. Kārtējais literatūras paradokss: teksts it kā orientēts uz publiku, taču ar šo tekstu tuvākas attiecības tomēr ir Autoram.

B. Mūsu saruna ir knapi sākusies, bet mēs jau esam pārkāpuši vienu no mūslaiku literatūrzinātnes kanoniem. Proti, patlaban ir pieņemts interpretēt un analizēt tikai gluži vai anonīmu tekstu, nepievēršot uzmanību tam, kā, kāpēc un kad šis teksts tapis. Taču mēs uzmanības lokā esam iekļāvuši arī Autoru, radošu un, iespējams, zināmā mērā pat dzīvu personību, nevis tradicionālo bezpersonisko pierakstītāju.

G. Autors rakstīdams ne tikai sacer literāru tekstu – viņš izsaka arī savu attieksmi pret literatūru. Viņš izsaka savu versiju par to, kas, viņaprāt, ir literatūra.

B. Vai tas nozīmē, ka jebkura literāra darbība vienlaikus ir arī literatūrkritisks akts? Citiem vārdiem, Autors uz jautājumu par to, kas ir literatūra, atbild nevis teorētiskas koncepcijas veidā, bet gan praktiski, ar savu tekstu? Viņa radītais teksts – tā ir netieša literatūras definīcija viņa izpratnē?