Gunārs Cīrulis “Ceļš cigaretes garumā”

Lasītājs ir muļķis

Gunārs Cīrulis. Ceļš cigaretes garumā. Īsromāns. – R, Preses nams, 1996

Pagājušogad, Dienā recenzējot jauniznākušās grāmatas, man vairākkārt nācies atkārtot vienus un tos pašus vārdus: šī ir viena no kuriozākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. Kuriozs – tas parasti ir kāds izņēmums, kas tik ļoti disonē ar kontekstu, ka kļūst komiski atbaidošs. Taču nupat kuriozi pasākuši plūst bezmaz vai viendabīgā un tālab apnicīgā straumē. Varbūt vienkārši nav jēgas tiem pievērst uzmanību – tāpat pačibēs literatūras vēstures miskastē. Tomēr Gunāra Cīruļa “īsromāns” (pēdiņas liktas tālab, ka šim savārstījumam nav ne mazākā sakara ar romānu, pat ne ar ļoti īsu) Ceļš cigaretes garumā spējīgs iztrumpot pat populārā grafomāna Jāņa Ivara Stradiņa defektīvus, Artura Kronberga seksprozu un tādus lasāmgabalus kā, piemēram, Laimoņa Pura Tikai sieviete.

Savulaik Gunārs Cīrulis kopā ar Anatolu Imermani rakstīja nenoliedzami aizraujošus propagandas trillerus, pēc tam, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, stipri stīvākus un garlaicīgākus detektīvus. Pēdējos gados pēc ilgāka pārtraukuma viņam iznākušas divas grāmatas – Ekstrasensa kāzu ceļojums (1994) un Sausā tīklā zivis nelien (1995) –, kuri neko labu par latviešu detektīva potencēm neliecināja.