Gunārs Cīrulis “Ceļš cigaretes garumā”

Lasītājs ir muļķis

Gunārs Cīrulis. Ceļš cigaretes garumā. Īsromāns. – R, Preses nams, 1996

Pagājušogad, Dienā recenzējot jauniznākušās grāmatas, man vairākkārt nācies atkārtot vienus un tos pašus vārdus: šī ir viena no kuriozākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. Kuriozs – tas parasti ir kāds izņēmums, kas tik ļoti disonē ar kontekstu, ka kļūst komiski atbaidošs. Taču nupat kuriozi pasākuši plūst bezmaz vai viendabīgā un tālab apnicīgā straumē. Varbūt vienkārši nav jēgas tiem pievērst uzmanību – tāpat pačibēs literatūras vēstures miskastē. Tomēr Gunāra Cīruļa “īsromāns” (pēdiņas liktas tālab, ka šim savārstījumam nav ne mazākā sakara ar romānu, pat ne ar ļoti īsu) Ceļš cigaretes garumā spējīgs iztrumpot pat populārā grafomāna Jāņa Ivara Stradiņa defektīvus, Artura Kronberga seksprozu un tādus lasāmgabalus kā, piemēram, Laimoņa Pura Tikai sieviete.

Savulaik Gunārs Cīrulis kopā ar Anatolu Imermani rakstīja nenoliedzami aizraujošus propagandas trillerus, pēc tam, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, stipri stīvākus un garlaicīgākus detektīvus. Pēdējos gados pēc ilgāka pārtraukuma viņam iznākušas divas grāmatas – Ekstrasensa kāzu ceļojums (1994) un Sausā tīklā zivis nelien (1995) –, kuri neko labu par latviešu detektīva potencēm neliecināja.

Laimonis Purs “Tikai sieviete vai Pareizā investīcija”

Šāviens ar ūdenspistoli vai laikmeta dokumentējums?

Laimonis Purs. Tikai sieviete vai Pareizā investīcija. Politiski sadzīvisks laikmeta dokumentējums. R., Liesma, 1996

Uzreiz jāsaka, ka Laimoņa Pura Tikai sieviete vai Pareizā investīcija ir viena no kuriozākajām oriģinālprozas grāma­tām, kāda šogad izdota. Otra varētu būt Irmas Grebzdes klaji grafomāniskais lasāmgabals Tikai pāri ceļam, ko šeit pie­minu tāpēc, ka abu darbu pamatā ir viena un tā pati intriga. Proti, meitiņas no Latvijas, vīrus meklēdamas, spieto Rietu­mu civilizācijas virzienā. Intrigas līdzīgas, tak mācības atšķirī­gas. Ja Grebzdei tik loti vējagrābslīgās meitiņas, demokrātijas izmācītas, veicīgi meklē ceļu atpakaļ, tad Pura aprakstītā Liāna izcili pareizi investē savu miesu un dvēseli krietni padzī­vojušam, tomēr vēl itin sparīgam amerikānim. Ar to vēl nepie­tiek. Pēcgalā autora monologā no kapa (tas nav mans pārspī­lējums — autors te demonstrē savu rakstnieka virtuozitāti, „literāros smalkumus” cirzdams gluži vai ar gulšņu tēšamo) mēs uzzinām, ka Liāna ne tikai bērnus izaudzinājusi latviskā garā, bet arī savu kosmopolitizēto vīru pārtapinājusi īstenticīgā rupjmaizes ēdājā.

Laimonis Purs vairākkārt atgādina, ka Tikai sievietē… aprakstīti reāli, paša piedzīvoti notikumi. Jāatzīst, man gan īsti nav skaidrs, kā šī no dziļumdziļām literatūras padibenēm sa­smalstītā melodrāma varētu būt „reāla”, bet lai nu tas šoreiz paliek. Īstenībā šie notikumi atbīdīti fonā, ja nu vienīgi dažbrīd kalpo par iemeslu kādai moralizējošai pasāžai. Priekš­plānā, kā vēsta jau sacerējuma apakšvirsraksts, ir “laikmeta dokumentējums”. Tāpat arī tekstā bieži sastopamas atrunas, ka Tikai sieviete… neesot romāns, ka “man jātiek skaidrībā ar sevi un šo laikmetu, un varbūt arī lasītājs gūs kādu noderīgu atziņu” un ka “mans nolūks — pietiekami sakarīgi ieskatīties pēdējo gadu notikumos”. Bet, piebilst autors, bez “literāriem smalkumiem”. Pēdējo gadu (1987 — 1995) notikumi patiesi tiek pieminēti — jūtams, ka autors cītīgi pārlūkojis laikrak­stus, jo sevišķi lielu uzmanību pievērsdams paša avīžrakstiem. Tak citus solījumus Laimonis Purs negrib pildīt. Sakarīguma jūtami pietrūkst: tekstā valda haoss, kas tapis pēc principa “kā gribu, tā rakstu”; ar vienu roku autors grābj no lubu literatūras bagātīgās stereotipu krātuves, ar otru — no veciem avīžrak­stiem, mīklainas dejas solī dancodams šurpu turpu, cauri gadiem un gadu desmitiem, lēkādams no viena temata pie cita, lāgiem nez kāpēc gandrīz vārds vārdā atkārtodams jau reizi sacīto. Arī noderīgas atziņas neizdevās atrast: bezgalgarie spriedelējumi visvairāk atgādina “virtuves filozofiju”. Salasās vīri virtuvē pie šņabja pudeles, ierauj graķīti — un ņemas gānīt vai visu pasauli, sākot no kaimiņiem līdz valdībai. Un ej tu viņiem iestāsti, ka tas nav iz tautas dzīlēm nācis “laikmeta dokumentējums”.

Arturs Kronbergs “Ieplānotā spēlīte”

Nacionālais erotiskās literatūras paraugs

Arturs Kronbergs. Ieplānotā spēlīte. Stāsti. R., Simts Punkti, 1995

Latviešu oriģinālprozas procesam mēģinu sekot cītīgi, tomēr palaikam kāda grāmata paslīd garām nepamanīta. Tā tas bija arī ar Artūra Kronberga īsprozas krājumu Ieplānotā spēlīte, kuru man nupat laipni piesūtīja izdevēji. Taču uzreiz jāsaka, ka uz šo laipnību nāksies atbildēt ja ne gluži ar rupjību, tad vismaz ar dažiem visai ironiskiem vārdiem.

No pirmā acu uzmetiena grāmata liekas iespaidīga un patiesi ievērības cienīga. Jo sevišķi — Ievas Markēvičas-Carukas ilustrācijas, precīzāk, viņas zīmējumu cikli Deja un Karmena, kas izmantoti ilustrācijām. Vietumis jūtams kaut kas stilizēti arhaisks, varbūt kādi elementi no krievu lubu bildēm, no Filonova, no krievu futūrisma grāmatu mākslas; iespējama ir arī Pikaso klātbūtne — un, kontrasta labad, aus­trumnieciski apaļīgas divdomības. Vārdu sakot, eklektika gadsimta nogales stilā. Arī Olesa Caruka grāmatas dizains nenoliedzami efektīgs.

Turpināt lasīt

Guntis runā ar Bereli III. Par triviālām būšanām

Guntis. Iepriekšējā sarunā mēs nonācām pie secinājuma, ka literatūrā patlaban kaut kas notiek – kaut kas pārbīdās, kustas, virzās. Taču neizteikta palika tā doma, ka šajos procesos literatūra būtībā tiek nošķirta no lasītāja. Topošie teksti orientēti ne tik daudz uz lasītāju, cik uz interpretētāju (kā zināms, interpretēšana un lasīšana, lai kā tas nepatiktu kritiķiem, ir stipri atšķirīgas nodarbības). Var jau būt, ka literatūrai no tiem savs labums atlec, tak lasītājam ne silts, ne auksts.

Berelis. Literāro paradigmu maiņu posmos tas ir nenovēršami. Pārbīdes ir pārāk fundamentālas un jau realizējušās – arī vēl realizēsies – pārāk izteiksmīgās formās, lai lasītājs – t. i., nevis lasītājs intelektuālis, bet tā saucamais “vienkāršais lasītājs”, kas lasa savam priekam, – tās spētu pieņemt, nemaz nerunājot par to, lai viņš par tām jūsmotu.

G. Tieši tāpēc šoreiz pievērsīsimies tekstiem, kas paredzēti šim “vienkāršajam lasītājam” laika nosišanai – un kuriem kritika nepievērš tikpat kā nekādu uzmanību, ja nu vienīgi parādās kāda anotējoši reklāmiska recenzija. Proti, triviālajai literatūrai – detektīviem, zinātniskajai fantastikai, sieviešu lubenēm un tamlīdzīgiem lasāmgabaliem, kas apzīmogoti ar spārnoto saukli: izlasi un izmet!

B. Manuprāt, latviešu detektīvs jau kur tas laiks, kopš iezārkots un norakts. Pagājušogad izdotās pāris mazās grāmatiņas – Gunāra Cīruļa Ekstrasensa kāzu ceļojums un Anatola Imermaņa Mantojums no Amerikas – par detektīvžanra potencēm liecināja visu to ļaunāko. Jāņa Ivara Stradiņa kuriozais romāns Piedzīvojumi Parīzē bija izmetams bez lasīšanas. Par fantastiku vispār nerunāsim – tās latviešiem nav bijis no sākta gala. Savukārt sieviešu lubeņu vietā parādās visādi garumā pārlieku izstiepti lasāmgabali, kuru autores nu nekādi nav spējīgas konkurēt ar Buasāru vai Džekiju Kolinsu.

G. Tā tas bija pagājušogad. Taču šogad situācija ir mainījusies. Es pat teiktu – krasi mainījusies. Apmēram deviņu, desmit mēnešu laikā ir iznākuši pieci pamatīgi detektīvu sējumi cietos vākos ar pagalam ļaundabīgām bildēm virsū – noslēpumaini un daudznozīmīgi viepļi, kauj un šauj, un vēl viena plika līķa pakaļa pa vidam. Tie ir: Gunāra Cīruļa Sausā tīklā zivis nelien (Preses nams), kurā ietverti divi romāni – Un gali ūdeni… un Haizivīm ir asi zobi; Anatola Imermaņa Viesnīcas “Aizsaule” spoki (Korra); Miermīļa Steigas Firma uzpērk “Melnus āžus” (Korra); Jāņa Ivara Stradiņa Baumaņu lieta un Austrumu bankas miljoni (abi Preses namā). So detektīvromānu kopējais apjoms pārsniedz 1200 lappuses…

B. …kuru PĀRVARĒŠANA mums prasīja milzīgu piepūli. Sātaniska garlaicība, aprobežotība, latviešu valodas neprasme un galu galā arī stulbība tās košākajās izpausmēs. Latviešu detektīvs patlaban atgādina tādu nenosakāmas šķirnes jaukteni, kas, asti luncinādams un degunu snaikstīdams, bizo no viena lasītāja pie otra – varbūt kāds noglaudīs. Izlasīju visu šo, nu, labi, ne makulatūras, bet papīru blāķi, un man radās gluži likumsakarīgs jautājums: ja TAS ir latviešu detektīvs – vai vispār nepieciešama vietēja mēroga triviālās literatūras produkcija? Vai daudz prātīgāk nebūtu izlīdzēties ar krietni kvalitatīvāko importa preci? Vēl jo īpaši tālab, ka, pirmkārt, triviālā literatūra rietumpasaulē beidzamo desmit piecpadsmit gadu laikā ir piedzīvojusi ievērības cienīgas pārvērtības, un, otrkārt, nupat vairs nav tālu tas laiks, kad Rietumu bestselleri latviešu valodā iznāks jau dažus mēnešus pēc to publikācijas oriģinālvalodā.

Triviālā literatūra ir tirgus prece. Un mazā valsti tā nespēj attīstīties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav un nebūs nekādas triviālās literatūras ražošanas industrijas, kāda ir, teiksim, ASV vai Francijā. Pie mums nav tā pamata, uz kura varētu balstīties patiesi profesionāla un kvalitatīva triviālā literatūra, – diletantisma piesmaka būs jūtama vienmēr. Tāpēc amerikāņu bestselleri vienā rāvienā izkonkurēs pašmāju ražojumus. Manuprāt, tas ir nenovēršams process.

Turpināt lasīt

Jānis Mauliņš “Garīgā pagrīde”

Kontrabandas literatūra

Jānis Mauliņš. Garīgā pagrīde. Dokumentāls romāns. R., Pētergailis, 1994

Jānis Mauliņš Garīgā pagrīde Pastāv skaista literatūras koncepcija: vai nu teksts ir litera­tūra, vai arī tas nav piederīgs literatūrai un tālab uzreiz izme­tams. Vidusceļa nav. Koncepcija ir pietiekami efektīga un pievilcīga, lai liktos „patiesa”. Taču, no otras puses, reālais lite­ratūras process liecina ko citu: tiesa, literatūra gan producē tekstus, kas maina priekšstatus par to, kas tad īsti ir vai varētu būt pati literatūra, — un šie teksti ar laiku iziet „ārpus kon­kurences”, iegulstot klasiķiem atvēlētajos plauktiņos, tomēr, sevišķi, ja vērtējam „tagad un šeit” kontekstā, izrādās, ka ir gan pirmās, gan otrās, gan droši vien arī kādas padsmitās „šķiras” literatūra. Apmēram pēc šāda principa: katrs teksts savam lasītājam (un otrādi) — un ne jau grāmatu tirgus vien te ir noteicošais faktors. Turklāt diez vai vienmēr var runāt par kvalitatīvām atšķirībām starp „šķirām” — drīzāk atšķirības meklējamas rakstības principos vai, citiem vārdiem, orientācijā uz konkrēto lasītāju. Taču problēmas būtība meklējama kur citur: ja, atbīdot malā romantiskās un grūti konceptualizējamās ilūzijas par „īsto un vienīgo” literatūru, mēs literāro procesu aplūkojam gluži reāli, tad nav no svara tas, pie kādas „šķiras” attiecīgais teksts piederīgs, bet gan tas, vai teksts bez­maz kontrabandas ceļā, lietojot ārpusliterārus spēles paņē­mienus, nemēģina iegalvot, ka ir labāks nekā patiesībā. Citiem vārdiem — vai autors kādai draņķībai nav uzlipinājis mānīgu un pretenciozi spožu etiķeti.

Dažkārt šī kontrabanda kļūst māžeklīga — kā tas ir Jāņa Mauliņa jaunākajā romānā Garīgā pagrīde. Kuriozas būša­nas sākas jau ar autora ievadvārdiem. Citēsim tos pilnībā: “Šajā romānā viss ir izdomāts. Neviens fakts nav ņemts no dzīves, tāpēc nevar noderēt par pierādījumu pret minētiem cilvēkiem tiesā pēc jauna komunistiski nacistiska puča uzvaras Krievijā un jaunas Latvijas okupācijas. Pazīstamas personas vārdos nosauktas tikai literāras intrigas nolūkos.” Bez šaubām, citkārt nevarētu būt nekādu iebildumu pret šo mazo teksti­ņu — to iespējams uztvert ari kā tradicionālo, mazliet pikanto ēsmu lasītājam pasviestās makšķerauklas galā. Taču te jāatgā­dina, ka autors Garīgo pagrīdi nodēvējis par dokumentālu romānu. Tātad — “dokumentāls romāns”, kurā „viss ir izdo­māts”. Pretruna? Drīzāk gan rodas iespaids, ka autors grib mums ko iesmērēt. Proti: jauns pučs! jauna Latvijas okupā­cija!! pierādījumi pret pazīstamiem cilvēkiem (kuru vienīgā vaina, izrādās, ir tā, ka viņi pakalpojuši Mauliņa “literārajai intrigai”)!!! Un pats Mauliņš jau laikus aizmālē potenciālajiem nagu maucējiem acis: redz, manā romānā teikta visbaltākā patiesība, bet to nu jūs man nepierādīsiet, jo es ar savu parak­stu esmu apliecinājis, ka romāns ir caurcaurēm izdomāts, — bet patiesību izlasīs tikai gadu desmitos zemtekstos skolotais latviešu lasītājs.

Trīs variācijas par mehāniskās prozas tēmu

Triviālā literatūra, bulvāru romāni, lubenes, melodrāmas, “ziepju operas”, utilitārā proza, lasāmviela, beletristika — visi šie diezgan daudzveidīgie jēdzieni — katram savas nianses, katru lieto dažādos kontekstos — apzīmē aptuveni vienu un to pašu: to literārās produkcijas, manuprāt, šimbrīžam ļoti nepieciešamo daļu, ko lasītājs patērē ikdienā — ko mēdz lasīt, teiksim, tramvajā, vilcienā vai bezmiega naktīs (tai piemīt kāda patiesi cildināma īpatnība: cik viegli tā izlasāma, tikpat viegli aizmirstama). Snobiski noskaņotie kritiķi reizumis tai mēdz pieskaitīt arī visu detektīvprozu un fantastiku, kaut gan šai jomā arī pastāv sava hierarhija un sava vērtību orientācija. Būtībā tā vienmēr ir vairāk vai mazāk mehāniska proza, kas orientējas uz kanonu, kurā robežās darbojas stingri spēles noteikumi; līdz ar to tā reproducē jau zināmo un, vēlams, labi pazīstamo — savukārt lasītājam allaž sagādā prieku atklāt, ka cienījamais autors raksta gluži tāpat, kā rakstītu viņš, lasītājs, ja vien būtu autors. Turklāt spēles noteikumi jau ir tapuši tik pašsaprotami un acīm redzami, ka vairs nav pamanāmi: teksts nepretojas lasītājam (citiem vārdiem, lasītājs „aprij” tekstu); teksts ar nenozīmīgām izmaiņām ir atkārtojis kādu citu, lasītājam sen pazīstamu un apgūtu tekstu. Te tad arī meklējama triviālo žanru popularitātes atslēga.

Taču problēma nebūt nav tik skaidra. Jo — ir izcili draņķīgas lubenes, un ir žilbinoši spožas lubenes, kas rāpjas bestselleru sarakstu spicēs un kuras pusslepšus lasa visas pasaules intelektuālie snobi, lai pēcāk izklaidētos, izsmērējot tās pa sienām. Tas, protams, atkarīgs no autora profesionālisma. Proti, autoram jāizmanto žanra „kanonisko formulu” pasniegt tā, lai lasītājs tajā ieraudzītu nevis blāvu un garlaicīgu reprodukciju, bet gan autora meistardarbu. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo, kā jau teikts, spēles noteikumi ir iepriekš zināmi, būtiski tos mainīt nav vēlams, un tā nu autoram nākas piepūlēt savu radošo garu, lai ar kādu paradoksālu (starp citu, intelektuāls paradokss vai aloģisms ir jebkura detektīva pamatā) intrigas pavērsienu, sižeta samezglojumu vai akcentu pārbīdi aizmālētu acis lasītāja vai, vēl labāk, kritiķa kritiskajam orgānam. Tas nozīmē, vienīgais kritērijs, pēc kā vērtēt šāda veida literatūru — tas ir autora profesionālisms: ciktāl viņš spēj justies brīvs stingri iežogotā teritorijā.

Turpināt lasīt

Valdis Felsbergs “Nemiers”

Mīļotās smadzenes auzu putriņas vietā

Valdis Felsbergs. Nemiers. Stāsti. R., Gandrs, 1994

image Iedomāsimies lugu, nodēvētu, piemēram, par Maucību. Iznāk uz skatuves aktieris, sirdi plosošā balsī nobrēcas — Mauka-a-a! — piemetina varbūt vēl kādu maķ, kādu fuck (laikmeta specifika!) un, bezgala sajūsmināts par savu atļaušanos, sāk klanīties, gaidīdams vētrainos aplausus un skatītāju prieka aurus. Tas viss — mācītāja cienīgā nopietnībā.

Aptuveni šāds iespaids rodas, izlasot Valda Felsberga stāstu krājumu Nemiers. Tā ir viņa pirmā grāmata, kurā apkopotie četrpadsmit stāsti, kā nesen intervijā izteicās autors, sacerēti beidzamā pusotra gada laikā. Šķiet, nav īpaši korekti bargi kritizēt jaunu autoru pirmās grāmatas. Kā nekā iesācējs, kam „visi ceļi vaļā”, ka tik nenogalē jaunu talantu un tamlīdzīgi. Tālab pieņemts drusku paslavēt, drusku pakritizēt, pavilkt dienas gaismā pāris profesionālas dabas trūkumus un novēlēt laimīgu ceļavēju. Gan ar vienu noteikumu — ja apceramais teksts ir literatūra. Tomēr šoreiz Nemieram ar literatūru ir tikpat tuvi tāls sakars kā augstākminētai lugai — ar teātri.

Taču sāksim no sākuma un pēc kārtas. Tātad — četrpadsmit stāsti, itin veiksmīgi sakomponēti piecās nodaļās, kas kopumā veido bezmaz „liriskā varoņa” biogrāfiju — sākot no tīnīša gadu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem līdz savu bēru scenārijam stāstā Čau! Bēru scenārijs, jāpiebilst, nudien brīnišķīgs — dod Dievs katram tādas bēres, vien pats stāsts palicis pusratā. Stāsti sarakstīti pirmajā personā; stāstītājs lielākoties ir kāds anonīms „es”, kurš ir tik fantastiski bezpersonisks, ka nav būtisku atšķirību, vai viņš ir „viņš” vai „viņa”. Felsberga proza ir izteikti „melna” (laikmeta specifika!), un vislabprātāk viņš uzturas tajās teritorijās, kur godīgs latviešu prozists savu kāju nesper. Mīlēšanās un drātēšanās krustām šķērsām uz velna paraušanu, izvarošanas, lezbietes, sadisms, pašnāvības, labprātīgi nogrieztas kājas, ielauzti pakauši un tamlīdzīgi. Un miroņi — kaudzēm, steriem, kubikmetriem. Kas par buķeti! Dažs literāts visā mūžā nesaražo tik daudz līķu kā Felsbergs vienā grāmatiņā. Bet tiktāl viss būtu kārtībā — bez līķu smakas literatūra ir tas pats, kas sieviete bez smaržām.

Turpināt lasīt

Jānis Ivars Stradiņš “Dēmonu villa”

Recenzija uz literatūrvēsturiska fona

Jānis Ivars Stradiņš. Dēmonu villa. R., Preses nams, 1993

I. Fons

image Pirmajā acu uzmetienā tas liekas neizprotami: laikā, kad pasaulē ir detektīvprozas pārprodukcija un kad detektīvsižets jau izgājis pilnu aprites loku – no “nopietnās” literatūras uz triviālo, pārtapdams “tīrā” detektīvā, un tagad atpakaļ “nopietnajā” (postmodernisma prozā) -, Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir strādājis tikai viens prozists, kas konsekventi un augsti profesionālā līmenī nodarbojas ar detektīvromānu rakstīšanu – Andris Kolbergs. Un tikai palaikam šim grēkam ir nodevušies arī citi, lielākoties gan epizodiski un neveiksmīgi.

Kāpēc tāda nevērība pret šo fantastiski populāro žanru?

Saprotams, “klasiskajā” socreālismā (četrdesmitajos gados un piecdesmito gadu pirmajā pusē) detektīvs vispār nevarēja pastāvēt – aiz tā vienkāršā iemesla, ka sociālistiskajā sabiedrībā ļaunums nekādā gadījumā nedrīkstēja būt likumsakarīgs un allaž blakusesošs; ļaunums bija pārejošs un pārvarams – un līdz ar to ļaunumu iemiesoja vai nu fašisms, vai “pagātnes paliekas”. Tālab detektīvprozas potences krietni apskādētā veidā realizējās vai nu gigantiskajās “epopejās” par “jauncelsmes” tēmu, kurās autori ievija dažas mazāksvarīgas sižetiskās līnijas par komunistu cīņu pret “pagātnes paliekām”, vai kara romānos (spožākais un žanriski tīrākais te ir Imermaņa un Cīruļa romāns par Rīgas pagrīdniekiem Dzīvoklis bez numura, 1952), vai arī spiegu romānos, kuros viss ļaunums padomju valstī tiek importēts no ārpasaules (Griguļa Kad lietus un vēji sitas logā, 1964).

Savukārt piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos gados, kad proza, reaģējot uz socreālisma kanona sairšanu, pievērsās cilvēka individuālajai pieredzei un apguva psiholoģijas pamatus, detektīvam rasties bija diezgan problemātiski: jo detektīvs var pastāvēt tikai tad, kad literārās struktūras jau ir stabilizējušās un kad tās var pārtapt apspēles objektā. Būtībā vienīgais, kas izmantoja jaunās iespējas, bija Vladimirs Kaijaks, kas sarakstīja trīs diezgan viduvējus detektīvromānus (Vistu elks, 1967; Direktora klints, 1970; Brigitas brīnums, 1970), kuru pamatā ir tīri psiholoģiskas kolīzijas.

Tālāk: neapšaubāmi, ka laba detektīvromāna panākumi lielā mērā sakņojas izmeklētāja personībā – tai vēlams būt pēc iespējas kolorītākai un efektīgākai. Taču socreālismā no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko jau “gatavā veidā” piedāvāja detektīva tradīcija, – no policistiem, privātdetektīviem (kuriem pat ļoti “reālistiskā” prozā atļauts tas, ko likums liedz policistiem), žurnālistiem, kādas mīklainas specnodaļas supermeņiem (vēl – žokejiem, antikvāriem, mājsaimniecēm, vēstures profesoriem utt.) —, atlika viens vienīgs variants: milicijas kriminālizmeklētājs, kas vienīgais drīkst nodarboties ar nozieguma izmeklēšanu. Jau ar šo nosacījumu vien spēles variāciju skaits diezgan bezcerīgi samazinājās. Turklāt pēc tam spēkā stājās nākamā prasība: ja socreālismam “jāatspoguļo dzīves īstenība”, tad padomju detektīvromānam “jāatspoguļo” (un, protams, jāpropagandē) milicijas darbība (ne velti par pareizu “atspoguļošanu” pastāvēja Iekšlietu ministrijas un pat Drošības komitejas prēmijas). Tas nozīmēja, ka kriminālizmeklētājam pretēji detektīva tradīcijai nācās būt ļoti pelēcīgam tipam – mēreni gudram, mēreni spēcīgam, mēreni apsviedīgam (tiesa, dažs autors, ejot Simenona pēdās, pat no šās pelēcības izmanījās izveidot “antikolorītu”, tā pamatā liekot formulu, ka arī izmeklētājs ir “tāds pats cilvēks kā visi citi” – viņš ir sadzīvisku problēmu nomocīts, viņam ir sieva, kura viņu ļoti reti redz, un viņam ir priekšnieks – vēlams, vecīgs pulkvedis, kas atmetis smēķēšanu; pastāvēja pat specifiska klišeja, lai attainotu šo “antikolorītu” – bezmaz katrā detektīvromānā kaut kādā veidā pieminēta tēze par to, ka “dzīvē ir savādāk nekā detektīvā”). Tieši šā iemesla pēc tik neizteiksmīgi un blāvi ir Kolberga apcerētie izmeklētāji, kurus nemitīgi atspiež otrajā plānā patiesi kolorītie noziedznieki.

Eduards Freimanis “Visādais Jēpis” un “Zvaigžņu gaismā”

Eduards Freimanis. Visādais Jēpis. Romāns. Autora izdevums, 1990

Eduards Freimanis. Zvaigžņu gaisma. Romāns. Autora izdevums, 1990

Kanādā dzīvojošais latviešu literāts Eduards Freimanis publicējis divus romānus (nesen apgāds Artava izdeva arī Freimaņa īsromānu Dieva joks) – Visādais Jēpis un Zvaigžņu gaisma.

Visādais Jēpis: Jēkabs Ozolkalns, saukts arī par Jēpi, savulaik būdams aizsargu leitnants, pēc Latvijas okupācijas veicīgi maina krāsu, pārtapdams kvēlā komunistā; tālāk kļūst par "kāškrusta Jēpi", iesaistās šāvēju komandā, frontē zaudē kāju; seko DP nometne, pārcelšanās uz Ameriku, kur Jēpis pēkšņi sāk nodarboties ar dzejdarīšanu (pie viena noris kaut kādu intrigu "atmaskošana", kurās piedalās arī reālas personas), izpelnās braucienu uz Latviju — un romāns noslēdzas ar gluži vai Vonnegūta cienīgu epizodi, atšķirība vien tā, ka autors to iestrādājis kā pavisam "patiesīgu": Latvijā Jēpis sastop kādu ebrejieti, kuru viņš savulaik paglābis no nāves un kura tagad grib viņu "piespiest kaut ko darīt ebreju lietas labā" — un, proti, ne vairāk, ne mazāk kā uzspridzināt kompartijas namu. Un tā nu Jēpis ar spridzekli azotē soļo vēlā vakara stundā izpildīt savu misiju, "atriebt varas vīriem viņu ļaunumu" — un pēc nikna cīniņa ar milici varonīgi iet bojā. Darbs padarīts — ar vairāk nekā 200 lappusēm pierādīts, ka Jēpis patiesi ir "visāds", tikai viens nav skaidrs — kālab šis vēsturiskais komikss būtu jādēvē par romānu.

Savukārt "romāns" Zvaigžņu gaisma ir krietni melodramatiskāks un atgādina Dieva joka paplašinātu variantu: abos centrālā persona iemiesojas jaunpiedzimušā zīdainī, kuram nav ne mazākās jēgas par pasauli, un tad nu romāna gaitā šī pasaule tiek apgūta, vienlaicīgi šajā diezgan garlaicīgajā nodarbē iesaistot arī nabaga nevainīgo lasītāju. Piecdesmit astoņus gadus vecais inženieris Augusts Pokalis negaidīti zaudē darbu; pasaules apgūšana viņam vedas diezgan nesekmīgi — viņš strādā gan par preču izvadātāju, gan par naftas urbēju, gan par mērnieka palīgu, gan Pestīšanas armijā par klaidoņu savācēju, bet nevienā vietā ilgi nenoturas. Tomēr ērkšķainajā ceļā pavīd arī zvaigzne — Pokalis apprec zobārsti Stellu Zvaigzni, sapazīstas ar piekultūras cilvēkiem, aizraujas ar vitrāžas mākslu — diemžēl mēģinājums kļūt par mākslas studentu ir neveiksmīgs. Seko vesels ērkšķu vainags: Pokalis aiziet no mājām, mēģina izdarīt pašnāvību, nokļūst psihiatriskajā slimnīca, lai galu galā nonāktu pie izcila happy end: viņš atgriežas pie Stellas, viņu uzņem mākslas fakultātē, viņa darbi izpelnās atzinību — kā viņš pats izsakās, vēstījumu noslēdzot, — "Galvenais, ka varam būt vēl laimīgi, dzīvojot zvaigžņu gaismā!". Tātad pasaule ir laimīgi apgūta — tomēr romāns kā pasaule tā arī nav dzimis, ir tikai kails, mazliet kinoscenārijam līdzīgs vēstījums. Tiesa, uzmanību varbūt varētu saistīt autora attieksme pret valodu: itin veiksmīgi atdzīvojas pa kādam pusaizmirstam vecvārdam vai vietvārdam, dažuviet neparastas asociācijas izraisa no svešiem kontekstiem ieklīduši vārdi, īpatnējus akcentus uzliek aprautās, aritmiskās teikumu konstrukcijas — tomēr, uzmanīgāk ielūkojoties, arī te atklājas tikpat mehāniska pieeja kā sižetu veidojumā: rodas priekšstats, ka autors vispirms savus darbus sarakstījis "parastā" valodā un pēc tam visus ierastos vārdus aizstājis ar retāk sastopamiem sinonīmiem; un rezultātā arī mazliet netradicionālā valoda darbojas kā mirusi sistēma, nesdama līdzi to pašu iekonservēto jēgu.

Karogs, 9-10.1991

Laimonis Purs “Striptīzs savrupmājā”

Laimonis Purs. Striptīzs savrupmājā. Romāns. R., Liesma, 1991

Laimonis Purs Striptīzs savrupmājā Visupirms atļaušos krietni apjomīgu citātu: “..ja presē savlaicīgi apspriestu dažus celtniecības nodomus, tad nekad neuzslietu pretī Ļeņina piemineklim šo goliātisko, sazilējušo arhitektūras mironi, ko sauc par viesnīcu “Latvija”, jo daudzi, pat ļoti daudzi vēstulēs būtu rakstījuši: “Palūkojieties, Daugavas kreisais krasts gluži brīvs! Radiet tur jauno Rīgu!” Un vai Imantas dzīvojamo namu masīvu uzceltu, tīksminoties par plānojumu no putna lidojuma, nevis stāvot uz pelēkās zemes un asfaltētās ielas, jo tad taču nebūtu tik daudz taisnākā ceļa gājumā izbradātu zālienu, nekam nederīgu sporta laukumu (Imantā-5), tad nebūtu pārāķ daudzas mājas pietuvinātas iespējami tuvāk maģistrālēm, autostacija ar remontbāzi uzbūvēta jaunajiem dzīvojamiem namiem tik cieši klāt, lai nekas nepazustu no dīzeļdegvielas kvēpiem un smakām (..). Ja atklāti apspriestu tik liela objekta novietni, kāds ir Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombināts…”. Utt., utt. Kā jūs domājat — no kurienes ņemta šī spīdošā pasāža? No kāda astoņdesmito gadu avīžraksta — par ko varētu liecināt fantastiskais žargons? No radiopārraides? No “sašutušo pilsoņu” protesta vēstules redakcijai? Nekā nebija — tas ir citāts, un nebūt ne vienīgais, ko gribētos atkārtot, jautājot, kāds tam visam sakars ar literatūru, — no Laimoņa Pura romāna Striptīzs savrupmājā (99. lpp.).

Tātad striptīzs: pie kāda diezgan naiva un pārmēru muldonīga žurnālista ierodas kaimiņiene, jauna meiča, vārdā Andra, un negaidīti sāk izģērbties. Vienlaicīgi noris cits izģērbšanās process — žurnālists, pedantiski pārcilādams prātā savu dzīvi, izģērbjas, tā sakot, “garīgi”, atmasko sevi, pie viena atmaskodams bezgala daudzas “sociālisma nepilnības”. Ja mēs pieņemam, ka tradicionālā reālpsiholoģiskā romāna centrā atrodas cilvēks, tad jāsaka, ka Striptīzā savrupmājā ārkārtīgi pietrūkst tieši cilvēku — ir tikai vārdu kolekcijas. Cilvēks tomēr ir kaut kas vairāk par vārdiem, kurus viņš izrunā vai domā, — un acīmredzot jebkurš romāns tiecas radīt priekšstatu par šo “vairāk”, par to, kas cilvēkā slēpjas aiz vārdiem. Turpretī Laimoņa Pura romāna personas nav cilvēki, bet gan funkcionāli elementi, “uzskatu paudēji” — viņiem jāizsakās par visu, kas vien ir pasaulē. Protams, varētu pieņemt, ka šis žurnālists, būdams drūmo piecdesmito un sešdesmito gadu vārda bērns, ir pilnīgi zaudējis sevi, viņā ir palikušas tikai “viedokļu izsacīšanas” shēmas un klišejas, viņš uz pasauli spēj raudzīties tikai kā uz “problēmu risināšanu” — tālab arī no savas dzīves viņš sakonstruē tikai publicistisku farsu. Tomēr arī, piemēram, Andra ir tikpat funkcionāla persona — būtībā viņa romānam nemaz nav nepieciešama; viņas vienīgā loma — pagrozīties pusplikai, paraut vaļā atmiņas un bildi pa brīdim uzmundrināt žurnālistu ar šādām vai līdzīgām frāzēm: “Vai patiesi jūsu galvā nebija nevienas šūnas, kas apturētu muļķīgo fantāziju par dambi un liktu padomāt par tagad pazudušajiem lucīšiem un brētliņām, par nabaga reņģi un mencu? Nē!” Turklāt jāatceras, ka šī persona cītīgi nodarbojas ar politekonomiskām deklarācijām, izmetušies plika, cerēdama pavedināt žurnālistu, kurš — kāds akmensciets cilvēks! — nekādi neļaujas kārdinājumam. Patiesi, viena no komiskākajām epizodēm pēdējo gadu latviešu prozā — un te nu jājautā, vai autoram pietrūkst humora izjūtas, vai tās ir par daudz, jo, cik noprotams, epizode iecerēta pilnīgi nopietni. Savukārt par citām personām jāsaka pretējais — tām pietrūkst funkcionālisma, tās ir nejauši ieklīdušas romānā — un nekas nemainītos, ja izsvītrotu, piemēram, Kārli Tīdemani vai Saltupu un aizvietotu tos ar citiem, t. i., romāns nav veselums, nav sevī noslēgta struktūra, bet gan nejaušu epizožu un personu apvienojums — var būt tiklab šīs, kā citas, var būt tiklab šis romāns, kā cits. Tā ir latviešu romānistikas galvenā problēma: teksts vairs nav cilvēciskas radītnepieciešamības izpausme, bet gan kombinatoriska darbošanās ar sižetiem un personām. Radīšana pārvēršas par pārrakstīšanu vai kompilēšanu. Būtībā tā ir arī postmodernismam raksturīgā attieksme pret literatūru — it kā visi rakstības principi būtu jau izstrādāti, atliek vien tos komentēt, variēt vai imitēt — diemžēl Striptīzā savrupmājā autors nevis spēlē reālismu — arī tāda varētu būt viena no izejām —, bet gan reproducē tradīciju, acīmredzot uzskatīdams, ka teksts ir likai īstenības projekcija. Un te neglābj arī dažas formālas ekstravagances — kā, piemēram, ačgārnais laika ritums vai epizožu montāža — galarezultāts ir vienvienlga bezceriga pelēcība.

Karogs, 9-10.1991

___________________________

Vēl par Laimoni Puru: