Autora dzimšana

 

– Ko var pateikt vārds par vārdu?

– Neko. Vien to, ka vārds ir vārds.

Nav grūti pamanīt, ka šis esejas nosaukums apspēlē Rolāna Barta eseju Autora nāve, kas, publicēta 1968. gadā, nu jau pārtapusi par vienu no XX gadsimta kultūras mezglpunktiem. Autora nāvē Barts apšauba, precīzāk, noliedz Autora kā radošas personības iespējas un varu. Tai laikā strukturālisms jau bija noformējies, un, ja mēs par tā būtību pieņemam ierasto definīciju (jebkurš teksts – abstraktu, ārlaicīgu struktūru konkrēta realizācija), tad kļūst acīm redzams, ka Autora nāves proklamēšana bija likumsakarīgs solis, savā ziņā – rekviēms strukturālismam (jo: reiz Autors ir beigts un pagalam, tad ko lai saka par pašu strukturālistu tekstiem, tostarp arī eseju Autora nāve un tās autoru?). Pēc īsa ekskursa literatūras vēsturē konstatējis, ka Autora figūras cilme meklējama racionālismā un pozitīvismā un ka Autora gala sākumu izsludinājis jau Malarmē, teikdams, ka runā nevis Autors, bet valoda, Barts apgalvo: mūsdienu Autors ir tikai skriptors, akls pierakstītājs, instruments, ar kura palīdzību tekstus producē literatūras vēsture; Autors „..var tikai atda­rināt to, kas rakstīts senāk un varbūt ne pirmo reizi; viņa varā ir tikai sajaukt dažāda veida rakstības, pretstatīt tās citu citai, pilnībā nebalstoties ne uz vienu no tām; ja viņš vēlētos izteikt sevi, vienalga, viņam derētu apjēgt, ka iekšējā „būtība”, ko viņš gribētu „izteikt”, nav nekas cits kā jau gatava vārdnīca, kurā vārdus skaidro citi vārdi, un tā līdz bezgalībai.” Un: „..teksts veidots no daudzām dažādu veidu rakstībām, ko radījušas dažādas kultūras un kas cita ar citu atrodas dialoga, parodijas un strīda attiecībās.”

Taču Barta eseja, kā jau katrs klaji polemisks teksts, izraisa veselu jautājumu virkni (vēlreiz atgādināšu, ka Barts tiecas iznīcināt nevis kādu abstraktu „Autoru vispār”, bet gan to tradicionālo, dažkārt diezgan melodramatisko Autora vei­dolu, kādu radījusi akadēmiskā kritika, biogrāfiskie romāni, radīšanas psiholoģiskās koncepcijas – vārdu sakot, metodes, kas, pretendējot uz literatūras analīzi, runā par visu ko citu, tikai ne par literatūru). Droši vien neatbildēts paliks jautā­jums, ko ierosina pirmajā citātā iekļautā frāze „un tā līdz bezgalībai” (līdzīgā kontekstā tā tiek atkārtota arī cituviet): ko citēja, piemēram, Homērs? T. i., kad – kurā kultūrā, kurā laikmetā Autors pārstāja būt dzīvs? Cik lielā mērā Autora nāves koncepciju iespējams attiecināt uz laikposmiem, kad norisa literāro paradigmu maiņas (kad literatūrā ienāca jaunas, līdz tam nebijušas struktūras vai vismaz radikāli izmainījās vecās)? Utt. – arī līdz bezgalībai. Tomēr svarīgāks ir kas cits. Barta esejas pamatā ir doma, ka Autors ar savu tekstu nesaskaras nekādā citādā veidā, kā vien to rakstot; teksts kā vienots veselums realizējas tikai lasītājā. (Autora nāve noslēdzas ar šādiem vārdiem: „..lasītāja dzimšanu nākas apmaksāt ar Autora nāvi.”) Šķiet, tieši šeit meklējams kāds pirmajā acu uzmetienā nebūtisks jēdzienisks izlaidums, maza nekonsekvence, bez kuras Autora nāves pasludināšana būtu diezgan problemātiska. Autors nebūt nav, teiksim, Homo literaris, kas, iedo­mājies – sak, derētu kaut ko sacerēt – piesēžas pie rakstāmmašīnas un žigli uzraksta romānu. Teksts nevis „rodas” – pēkšņi un negaidīti, „nez no kurienes”, bet gan pamazām „top”, „veidojas”, „aug” – un šajā procesā Autors nebūt nav pierakstītājs: Autors ir rakstītājs un lasītājs vienlaikus. Viņam nemitīgi veidojas dialoģiskas attiecības gan ar literatūras vēsturi, gan pašam ar savu tekstu: “Autors ir pirmais lasītājs, kura apziņā teksts kā vienots veselums realizējas jau pirms tā publicēšanas. Tātad: kur meklējams tas punkts, kurā rakstītājs/lasītājs pārvēršas Autorā? Vai Autors jau piedzimst miris? Kā veidojas šīs attiecības starp rakstītāju/lasītāju un tekstu?