Eduards, Aivars un Eipurs. Saruna ar Aivaru Eipuru, klātesot arī Arvim Kolmanim

image

Aivars Eipurs & Eduards Aivars

Guntis Berelis. Nu jau, šķiet, vairāk nekā 20 gadus pazīstu tevi kā Aivaru Eipuru. Tāpēc savulaik man bija liels pārsteigums, kad savās pirmajās publikācijās tu piepeši pārkvalificējies par Eduardu Aivaru.

Eduards Aivars. Man vienmēr licies, ka pseidonīms – tas ir normāli, ja šajā sakarī vispār lieto vārdu „normāli”, bet tieši kādēļ tāds… Es varu pateikt, kāpēc Aivars – lai pats tam noticētu. Bet Eduards – tas nav tāpēc, ka bija Eduards Veidenbaums, vai tāpēc, ka Eduards Munks, vai tāpēc, ka mans mātes tēva vārds bija Eduards. Par Eduardu grūti pateikt. Laikam nebija tik liela pašapziņa, lai paņemtu vienkārši Aivars. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā laikā literatūrā darbojās Aivars Neibarts, Aivars Kalve, kas patiesībā bija Daumants Kalve, Aivars Kļavis, Aivars Tarvids, protams, arī Aivars Ozoliņš.Visdrīzāk tāpēc, ka vārdā Eduards ir trīs zilbe, ne divas. Šis pseidonīms ir tīri iedvesmas auglis, bet tas jau tik daudz atkārtojies, ka varētu izdomāt jaunu. Dažus dzejoļus esmu parakstījis ar pseidonīmu Fīlips – krājumā .

Arvis Kolmanis. Kāpēc tev vispār bija vajadzīgs pseidonīms? Aivars Eipurs – smuks, skanīgs vārds.

A. E. Piekrītu, starp citu, tagad es tikai dzeju parakstīšu kā Eduards Aivars. Prozu un kritiku – kā Aivars Eipurs. Tas tāpēc, ka dzejai un prozai ir pilnīgi atšķirīgi avoti. Kaut gan – savulaik man bija publicēta proza Avotā, vēl šur tur – un arī kā Eduardam Aivaram… Tagad es varbūt tā nedarītu, grūti pateikt.

G. B. Tas nozīmē – dzeju un prozu raksta divi atšķirīgi cilvēki?

A. E. Uz to pusi ir…

G. B. Vai tevi kāds ir uzrunājis: cienījamo dzejniek Eduard, vai jūs…

A. E. Jā, tie kuri mani nepazina pirms sāku publicēties. Piemēram, Leons Briedis šad tad uzrunājis par Eduardu, vēl daži rakstnieki un dzejnieki.

Bet vispār lielākais kreņķis, kas man traucē nodoties literatūrai, ir tas, ka es jaucu tēla un autora attiecības. Es faktiski darbojos kā tēls, un brīžiem ir ļoti grūti kļūt par autoru.

A. K. Tev pašam nekad neputrojas, kas īsti esi – Eduards Aivars vai Aivars Eipurs?

Turpināt lasīt

Eduards Aivars “Ainava kliedz”

“Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs”

Eduards Aivars. Ainava kliedz. Dzejoļi. R., RaKa, 1996

Eduards Aivars debitēja 1991. gadā ar krājumu Dejas. Pēc ilgāka pārtraukuma šā gada sākumā iznāca neliels krājumiņš , kas ar saviem aptuveni 40 tekstiem un visai ekstravaganto noformējumu mazliet atgādināja dzejnieka piezīmju grāmatiņu. Nu — krietni prāvāks dzejoļu kopojums Ainava kliedz, ar kuru autors parādās kā patiesi vērienīgs un savdabīgs dzejnieks.

Kādā no Eduarda Aivara dzejoļiem atrodama lieliska dzejas — vai varbūt ideālā dzejas lasītāja — definīcija: “Es ieslīgstu kā sapnī iedzimtā / Un jūtos brīvi šajā labirintā”. Zināmā mērā jebkurš dzejoļu krājums atgādina labirintu, protams, ja vien autors neziņģē vienu un to pašu ierasto meldiņu; turklāt autors varbūt nemaz nav paredzējis krustu šķērsu ejas, strupceļus un izejas tur, kur tās atrod lasītājs. Šķiet, Ainava kliedz nav veidots kā kompozicionāls veselums — vismaz man tajā neizdevās atrast regulāras struktūras. Taču literatūrā haoss nekad nav “īsts” haoss — ceļa rādītājus un vadugunis izliek autora poētika, kas gan ir drīzāk intuitīvi uztverama, nevis analizējama. Vienīgā problēma: kā atbrīvot lasītāju — varbūt viņš nemaz negrib būt brīvs, varbūt ērtāk un patīkamāk ir klīst pa jau iestaigātajām taciņām un ziņģēt vecumvecos meldiņus.

Turpināt lasīt

Eduards Aivars “Jā”

Poēzija kapsētas vietā

Eduards Aivars. . Dzejoļi. R., RaKa, 1996

Aivars Eipurs, kurš, dzeju rakstot, maskējas aiz caur­spīdīgā pseidonīma Eduards Aivars, debitēja ar dzejoļu krājumu Dejas” 1991. gadā jaunam dzejdarim jau ļoti cienī­jamā 35 gadu vecumā. Dejas bija samērā neuzkrītoša, tomēr īpatnēja balss toreizējā diezgan daudzbalsīgajā debitantu kopkorī. Atcerēsimies — astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā jauni dzejnieki straujā tempā debitēja cits pēc cita, tur­klāt visi skaitījās cerīgi (patlaban ir mazliet atšķirīga situācija: debitantu joprojām daudz, taču cerību gaužām maz), tomēr neizprotamu iemeslu dēļ pēc pirmo grāmatu iznākšanas vairākums meta dzejošanai mieru vai turpināja to darīt slepus.

Tagad — Eduarda Aivara otrais dzejoļu krājums, maza brošūriņa, kurā ietverti aptuveni 40 teksti un kura apskau­žamā lakonismā nodēvēta par . Starp citu, grāmatas nofor­mējums šoreiz pelnījis īpašu komentāru: baltie krītpapīra vāki, uz kuriem autors ar zaļu flomāsteru uzšņāpis savu pa­rakstu (salasāmu) un krājuma nosaukumu, drīzāk atgādina dzejnieka piezīmju grāmatiņu, kurā palaikam tiek ierakstīts kāds teksts. Dzejoļi gan nav rokrakstā, bet drukāti, turklāt kaitinoši uzbāzīgā šriftā. Krājumam ir arī ilustrācijas; māksli­niece — Ieva Rupenheite. Toties nav norādīta ne izdevniecība (minēta tikai kāda mīklaina RaKa, kam piederot autor­tiesības), ne izdošanas vieta, ne tipogrāfija, ne izdevējdarbības licences numurs. Tātad — ļoti pašdarbnieciska grāmata, ko gan nevarētu sacīt par dzejoļiem. Bez šaubām, daudz ļaunāk būtu, ja profesionāli iespiestā grāmatā būtu savākti pašdarbnieciski teksti — kā tas notiek pārmēru bieži. Ko­pumā šo izdevumu varētu uzskatīt par mēģinājumu autoram tuvināties lasītājam: autors ļauj lasītājam iebāzt degunu savā piezīmju grāmatiņā, kurā viss vēl (šķietami) tapšanas sta­dijā — jo dzejā noslēpumu nav, atskaitot pašu jautājumu par to, kas īsti ir dzeja. Vēl jāpiebilst, ka teksti sacerēti jau pirms vairākiem gadiem.

Turpināt lasīt