Utopija pie nozagta zelta poda

Ir tāda slavena filma – Matrica. Savulaik nu nekādi neveicās ar tās skatīšanos – likās tik stulba un garlaicīga, ka pēc pārdesmit minūtēm izslēdzu. Vai nu esmu izkāpis no tās vecuma grupas, kurai filma paredzēta, vai gluži vienkārši nebija vajadzīgā noskaņojuma. Pēc kāda laika noskatījos – hm, kā lai to pasaka? – to pašu, tak tomēr citu filmu – Šmatrica. Neteikšu, ka arī mana balss būtu pievienojusies Šmatricas daudzgalvainajam apjūsmotāju korim, tomēr filmu ne tikai izdevās noskatīties līdz galam, bet tā sagādāja arī dažu patīkamu brīdi.

Kas ir Šmatrica? Vizuāli – tā pati Matrica, taču teksts pavisam cits. Teksta autors ir Krievijas underground kultūrā itin labi pazīstama persona, kas parakstās ar segvārdu Goblins un brīvajos brīžos izklaidējas ar filmu tulkošanu. Un, lūk: Goblins, piekabinādams Matricai savu tekstu, būtībā radījis pavisam atšķirīgu filmu. Šmatricas sižets ir apmēram šāds: no psihiatriskās klīnikas izbēguši trakie, kas uzskata, ka Otrais pasaules karš vēl nav beidzies un tāpēc ņemas karot ar vāciešiem; Neo gan piederīgs pustrako kategorijai, tomēr pavisam trakajiem izdodas Neo iedvest, ka viņš ir Štirlics, ilgu laiku sabijis komā, tāpēc nekā neatceras. Utt., utt, turklāt fonā nemitīgi skan vai nu viskretīniskākie popkultūras paraugi, vai – īpaši muļķīgās epizodēs – šis tas aizgrābjoši dramatisks iz rokmūzikas klasikas. Vārdu sakot, Matricas idiotisms apskaužamā konsekvencē izvērsts ar oderi uz āru un aizvedināts līdz kolorītam absurdam.

Ja nu mēs uz šo padarīšanu palūkojamies ar likuma aizmiglotām acīm, izrādās, ka nelabojami nelietīgi noskaņotais Goblins – ne velti kāds britu laikraksts esot nokrustījis Goblinu par ļaundabīgāko krievu pirātu – prastā manierē pārkāpis visus iespējamos autortiesību aizsardzības likumus, nospēris gan filmu, gan mūziku un līdz nepazīšanai sacūkājis svešu darbu (turklāt sirdsapziņa viņu nemoka – Goblins ķēries klāt arī Tolkīna ekranizējumiem, Frodo pārkvalificēdams par Fjodoru Mihailoviču – laikam jau mīklains mājiens Dostojevska virzienā, bet orkus – par urkām). Taču, spriežot vēsu prātu, ja man filmu nāktos skatīties vēlreiz, es noteikti izvēlētos Goblina variantu – cilvēks ja ne gluži uzcirtis ko augstās mākslas sfērām piederīgu, tad vismaz no sirds un eleganti apliecinājis savu nostāju pret globālo idiotizāciju. No šejienes gluži loģiski izriet jautājums – un nekas, ka lielā mērā retorisks: kāpēc likumam un visām institūcijām, kas nodrošina likuma realizāciju praksē, būtu jāaizsargā kaut kādas holivudiskas muļķības vai bums-bums līmeņa popši un šlāgeri? Kāda jēga aizsargāt produkciju, kas taisnā ceļā nonāks vēstures miskastē? Tad jau drīzāk Goblins un viņam līdzīgie ļauži būtu jāaizsargā no autortiesību aizsardzības likumiem.

Turpināt lasīt