Pirmie grāmatu pirāti Latvijā

image Visupirms atļaušos citēt pats sevi, ko rakstīju apmēram pirms pusgada: „Protams, Latvijā grāmatu pirātisms neeksistē, taču tas nebūt nenozīmē, ka tas nevarētu rasties. Grāmatu pirāti – šis jēdziens nebūt neapzīmē kādu slepenu, noziedzīgu un plaši sazarotu organizāciju ar normālam cilvēkam neizprotamiem mērķiem un milzīgiem līdzekļiem, kas tiek ieguldīti šo mīklaino mērķu sasniegšanai. (..) Pietiek ar trim četriem apsviedīgiem un „ideoloģiski pārliecinātiem" – information must be free! copyright must die! – čaļiem, kas šo pašu, starp citu, pilnīgi pamatoto, bet ar realitāti diemžēl īsti nesaitīto „ideoloģisko" apsvērumu dēļ ķeras pie interneta grāmatu krātuves veidošanas, ieguldot tajā savu darbu un relatīvi nelielus līdzekļus. Pa vakariem ar mājas skeneri tiek skenētas (..) grāmatas, iegūtie teksti tiek izlikti torrentu tīklos vai failu apmaiņas sevisos. Pamazām ap entuziastiem saveidojas domubiedru grupa…”

Bezmaz neticami, bet prognozes sāk piepildīties – pirms pāris dienām pie interneta apvāršņiem parādījās pirmās latviešu pirātiskās bibliotēkas aprises. Bibliotēka nodēvēta par Grāmatas elektroniskis (par brīvu) – jokainais nosaukums laikam vienkārši ir pārrakstīšanās kļūda – un atrodama šeit un arī šeit. Krātuve veidota pēc visprimitīvākā, toties ekonomiskākā un tāpēc pasaulē patlaban ļoti populārā pirātiskās produkcijas izplatīšanas principa – blogā tiek publicēti jaunumi, bet teksti izlikti failu apmaiņas serveros. Pagaidām pieejamas tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas grāmatas, tostarp – droši vien kā simbolisks žests – Kampanellas Saules pilsēta un Orvela 1984. Orvela sakarā žests liekas divkārši simbolisks, atceroties, ka pagājušogad amazon’s kaut kādas ar autortiesībām saistītas šļuras dēļ bez lietotāju ziņas no Amazon Kindle lasītājiem izdzēsa Orvela romānu 1984, tādējādi apliecinot, ka Lielais Brālis mūžam dzīvs (ja ir interese, par to var izlasīt, piemēram, šeit).

„Arestēti ir tikai serveri. Pašas e-bibliotēkas darbība nav apturēta.”

Saruna ar Edmundu Vanagu un Arni Nīcgali

image Pirmā saruna ar Edmundu Vanagu notika septembra beigās (tā izlasāma šeit) – īsi pirms e-bibliotēkas atvēršanas. Toreiz daudz tika spriests par e-bibliotēkas un e-lasīšanas specifiku, apcerēts e-bibliotēkas tapšanas process un iezīmētas cerīgas nākotnes aprises. Turpmākajos mēnešos e-bibliotēka strauji ieņēma manāmu vietu kultūras ainavā, par ko liecina kaut vai tas fakts, ka tajā reģistrējušies jau vairāk kā 40 000 lasītāju. Taču 18. martā e-bibliotēkas serveri tika arestēti, un e-bibliotēkas vietā patlaban ir pagaidu lapa.

Manuprāt, svarīgākais patlaban nebūt nav fakts, ka serveri ir arestēti, un pat ne tas, ka e-bibliotēka varētu būt pārkāpusi likumu, bet gan jautājums par to, kāpēc vispar varēja rasties šāda situācija. No vienas puses, e-bibliotēka ir pārliecināta, ka darbojas likuma noteiktajos ietvaros (iesaku pārvarēt juridiskās terminoloģijas, pantu un paragrāfu brikšņus un rūpīgi izlasīt E-bibliotēkas darbības tiesisko pamatojumu). No otras – ir autori un izdevēji, kas pārliecināti, ka e-bibliotēka pārkāpusi likumu. Abas puses stāv un krīt par savu taisnību. Preses publikācijās parādījušās tikai atsevišķas no konteksta izrautas frāzes, kas nerada nekādu skaidrību un tikai inspirē tālākus bezjēdzīgus strīdus bez jebkādas sakarīgas argumentācijas. Tāpēc uz sarunu uzaicināju Ideju Foruma valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu un vienu no Ideju Foruma dibinātājiem un juristu Arni Nīcgali. Tātad – bez liekām emocijām un sašutuma izvirdumiem, bet gluži racionālā manierē mēģinot iezīmēt to plaisu, kas šķir abas puses.

Guntis Berelis. Visupirms – soli pa solim, kas ir noticis un kā šī situācija izveidojās?

Edmunds Vanags. Īss apkopojums, kas notika vakar, 18. martā. Nebrīdinot ne mūs, ne mūsu tehnisko pakalpojumu sniedzēju, vietā, kur atradās serveri, ieradās policija, arestēja serverus, sastādīja protokolu un aiznesa tos prom, mūs informējot tikai pēc notikušā. Uzskatām, ka šis policijas solis ir ne tikai nesamērīgs attiecībā pret iespējamo nodarījumu, bet arī nelikumīgs, jo, lai arestētu serveri, bija nepieciešama izmeklējošā tiesneša sankcija.

Kā tas viss sākās? 2009. oktobrī mēs atvērām e-bibliotēku reģistrētiem lietotājiem. Novembra sākumā pie mums rakstiski vērsās autors Māris Grudulis, izdevniecība Lietišķās informācijas dienests un Tatjana Zoldnere, kura pārstāv Andrew Nurnberg. Visu prasības bija identiskas: izņemt viņu darbus no bibliotēkas, jo viņi uzskata, ka mums, lai izmantotu viņu darbus, būtu jāprasa atļauja. Viens no prasītājiem – Lietišķās informācijas dienests – pieprasīja arī 40 000 latus. Visi šo trīs vēstuļu autori norādīja, ka prasības neizpildīšanas gadījumā vērsīsies Ekonomikas policijā, kas parūpēsies, lai šis pasākums tiktu apturēts.

G. B. Kā tu interpretētu šo mīklaino summu – 40 000 latu, kas liekas, maigi izsakoties, stipri pārspīlēta?

E. V. Nav skaidrs, kur tā radusies. Ja nemaldos, runa bija par nedaudzām – katrā ziņā mazāk par desmit – grāmatām, kuru skatījumi nebija pat desmit reižu. Pat, ja mēs sareizinām ar desmit pilnu šo grāmatu pārdošanas cenu, nekādā veidā nevar rasties 40 000. Nesamērīgā summa jau tobrīd radīja aizdomas, ka šos cilvēkus nebūt neuztrauc tas, ka viņu grāmatas ievietotas e-bibliotēkā. Motivācija te varētu būt cita. Uz visām vēstulēm mēs pieklājīgi atbildējām, izskaidrojām e-bibliotēkas darbības principus un tiesisko pamatojumu, piedāvājām sadarboties un slēgt papildus līgumus. Viņi atteicās, tāpēc mēs visus šo trīs prasītāju darbus dažu dienu laikā bibliotēkā padarījām nepieejamus. Neskatoties uz to, viņi izlēma vērsties EP, lūdzot ierosināt kriminālprocesu par tīšu autortiesību pārkāpumu. Novembrī policija uzsāka kriminālprocesu un sāka izmeklēšanu. No pašiem izmeklēšanas pirmsākumiem jau bija skaidrs, ka policijas virziens ir noteikts, proti, neesošam nodarījumam censties piemeklēt faktus. Tas nu bija pilnīgi skaidrs. Mani kā personu, kas Ideju Foruma bibliotēkā pieņem visus lēmumus, neaicināja uz nopratināšanu ļoti ilgi. Kad uzaicināja – izmeklētāja pateica, ka tajā dienā mani nepratinās, jo viņai nav laika, un tā tālāk. Savukārt vēlāk mēs uzzinām, ka viņa šo ilgo pauzi traktē kā manu izvairīšanos no izmeklēšanas, kaut gan viss ir piefiksēts – gan telefonsarunas, gan mani rakstiskie iesniegumi. Ar šo pamatojumu EP pirmo reizi vērsās pie izmeklēšanas tiesneša ar lūgumu saņemt sankciju servera izņemšanai. Tātad servera izņemšana policijai bija padomā jau no paša sākuma, tā nav pēkšņi radusies ideja. Serverus viņi gribēja izņemt jau novembrī. Izmeklēšanas tiesnesis šādu sankciju nedeva, tā vietā nosakot, ka IF bibliotēkai jāatklāj dati un jāsaglabā stāvoklis.

Turpināt lasīt

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. III

Visupirms – maza atkāpe. Kas īsti ir e-grāmata? Uz šo jautājumu mēģina atbildēt divas e-tekstu „ideoloģijas”, kuru praktiskās realizācijas ir diametrāli pretējas.

Viena versija – e-grāmata ir iespiestās grāmatas kopija, lappusi lappusē, ar visām ilustrācijām un pat iespiedkļūdām. Divi visraksturīgākie piemēri – Google Books un jebkura grāmata, kas ieskenēta un pēc tam konvertēta pdf (retāk html+pdf) formātā. Priekšrocības – šādi e-teksti patiešām ir ideāli precīzas iespiesto grāmatu kopijas, tos var izmantot mācību vai zinātniskajā darbā kā atsauču avotus, jo lappušu numerācija ir saglabāta. Lielākais trūkums – iespiestās grāmatas formāts nav piemērots datora displejam: grāmatas lappuses augstums parasti ir lielāks nekā platums, turpretī displeja platums pat divkārši mēdz pārsniegt augstumu (planšetdatorus un transformerus – nezinu, kā pareizi latviskot šo jēdzienu, – šoreiz neņemsim vērā, jo to izplatība ir pārāk maza). Katrs, kurš cīnījies ar pdf failu lasīšanu datora displejā, sapratīs šo problēmu, kas lasīšanu padara ārkārtīgi neērtu.

Otrs variants – e-grāmata ir „tikai teksts”, kura izskatu katrs lasītājs datora displejā ar lasīšanas programmas palīdzību piemēro savām vajadzībām, mainot šriftu, šrifta un teksta „spoguļa” izmērus, balto malu platumu, fona toni utt. Šādai lasīšanai grāmata visupirms tiek ieskenēta, pēc tam teksts tiek atpazīts un saglabāts teksta formātā (parasti – rtf), tādējādi iegūstot „jēlmateriālu”, kas tālāk tiek konvertēts kādā no e-tekstu formātiem. Beidzamos gados gan šī ķēpīgā procedūra atmirst un e-grāmatu tirgotāji tekstu saņem tieši no izdevēja – atliek to tikai konvertēt nepieciešamajā formātā. Angļvalodīgajā pasaules daļā par e-grāmatu standartu ir tapis prc (šajā formātā grāmatas iegādājamas lielākajos e-grāmatu veikalos mobipocket.com un fictionwise.com) un – pēdējā gada laikā – arī epub, krievvalodīgajā – fb2; visi šie formāti sakņoti xml un daļēji arī html; jāpiebilst, ka formātu ir daudz vairāk, bet tieši šie trīs patlaban ir vispopulārākie, gan paturot prātā, ka turpat blakus ir arī Amazon Kindle un Sony PRS e-lasītājiem paredzētie formāti, kas lēni, bet noteikti iekaro popularitāti. Priekšrocības – acīmredzamas: ideāls lasīšanas komforts, teksta izskatu iespējams pārveidot pēc paša gaumes un patikšanas, turklāt lielāko daļu no e-grāmatu formātiem var lasīt arī smartfonā, plaukstdatorā un e-lasītājā. Lielākais trūkums – šādu e-grāmatu sagatavošana ir diezgan darbietilpīgs process, jo pēc skenētā teksta atpazīšanas nepieciešama vēl korektora redzīgā acs un, lai iegūtu e-grāmatu, tekstu dažkārt nākas pārmaketēt no jauna. Ar prozu viss vienkārši, bet, ja patrāpās teksti ar sarežģītāku formatēšanu – mācību grāmatas, eksakto zinātņu darbi, kuros daudz formulu un grafiku, ilustrētas grāmatas par mākslas vēsturi, dzeja, tad izrādās, ka šķietami tik ērtie e-tekstu formāti šādiem nolūkiem ir pilnīgi nepiemēroti. Vidusceļš starp abām e-tekstu „ideoloģijām” joprojam nav atrasts, bet, manuprāt, pirmā „ideoloģija” jau ir noiets posms – pat neraugoties uz to, ka tieši pēc šiem principiem darbojas Google Books. Agrāk vai vēlāk e-grāmata noteikti pārstās būt iespiestās grāmatas kopija.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. II

3. Meklētājs

Viens no spēcīgākajiem Ideju Foruma bibliotēkas iespaidiem – meklētājs. Jā, patiešām, bibliotēkā meklētājs darbojas, meklējot ne tikai darbus pēc to autoriem vai nosaukumiem, bet arī pilnos tekstos, turklāt darbojas zibenīgi (jācer, ātrums nemainīsies, kad bibliotēkā būs nevis nepilni pieci, bet piecdesmit tūkstoši tekstu) un saprot arī latviešu valodu (t. i., atšķir a no ā un s no š). Jau izmantoju pilna teksta meklēšanu, lai precizētu dažus netiešus citātus un personvārdus pāris savos rakstos, kas lasāmi šepat blogā, – savulaik nebija pie rokas vajadzīgo tekstu un atstāstīju pēc atmiņas, kā tagad izrādās, aizstāstīdamies mazliet greizi. Vēl lielāku sajūsmu saklausīju no tulkotājas Daces Meieres, kura cita starpā ir tulkojusi arī Umberto Eko Neglītuma vēsturi un Skaistuma vēsturi (iznāca pagājušonedēļ). Abu grāmatu tekstus lielā mērā veido Umberto Eko atlasītie citāti no dažādu laikmetu un dažādu valodu avotiem, itin bieži citējamā teksta avotu norādot, maigi izsakoties, neprecīzi. Daudzi no šiem tekstiem savulaik jau tulkoti arī latviski – un Dacei nācās nedēļām ilgi sēdēt bibliotēkās, urķējoties pa grāmatām un veciem Avotiem, Kentauriem un Grāmatām, meklējot jau esošo attiecīgā teksta fragmenta tulkojumu. Viegli iedomāties, cik lielā mērā šis melnais darbs tiktu atvieglots un paātrināts, ja būtu pastāvējusi iespēja iespēja to darīt no sava datora Ideju Foruma bibliotēkā. Uzreiz nāk prātā arī skolēnu, studentu, skolotāju, kultūrreflektējošo žanru autoru armādas, kas ļoti bieži nohaltūrē vien tāpēc, ka slinkums meklēt vajadzīgo grāmatu, – tagad šī parasti tik ķēpīgā procedūra aizņems labi ja pāris sekundes. Pagaidām gan man nav īsti skaidrs, pēc kāda algoritma darbojas meklētājs un ko iesākt, ja, piemēram, man ir zināma frāze, bet neesmu pārliecināts par dažiem vārdiem tās vidū, tomēr, ja meklē, piemēram, kāda autora vārdu, rezultātos meklētājs ļoti saprātīgā manierē saraksta augšgalā visupirms piedāvā šā autora grāmatas un tikai tālāk – viņa vārda pieminējumus citu autoru tekstos.

Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. I

 

Drīz pēc šo lasītāja piezīmju publikācijas daļa no pamanītajiem defektiem tika ļoti operatīvi labota, tāpēc vairs neaktuālā kritika svītrota.

 

image Pieļauju, Ideju Foruma bibliotēkas atvēršana ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem visā interneta .lv teritorijas pastāvēšanas laikā. Vēl vairāk – te uz mēles prasās bezmaz patētiski vārdi, ka Ideju Foruma bibliotēka radikāli izmainīs lasītāja attiecības ar tekstu un grāmatu (neņemos spriest, kā šīs attiecības lietotājam veidosies/mainīsies ar citiem formātiem), un jau pavisam drīz būs daudz ļaužu, kas nevarēs iedomāties, kā vispār spējuši dzīvot bez e-bibliotēkas piedāvātajiem tekstiem. Taču – lai paliek visādas ekstrapolācijas virzienā uz nākotni, teorētiskas ekspedīcijas par lasīšanas tradīcijām un paradumiem un tamlīdzīgas lietas. Šoreiz – pavisam konkrētas un praktiskas būšanas. Proti, Ideju Foruma bibliotēkas lasītāja piezīmes. Bibliotēka ir tikko atvērusies, pirmajā lapā skaidri un gaiši pavēstīts, ka tā ir beta versija, arī bibliotēkas veidotāji uzsver, ka viņi labprāt pieņem kritiskas iebildes un ieteikumus, tāpēc droši vien visus pašreizējos lietotājus var uzskatīt par tādiem kā betatesteriem (man bija iespēja jau pirms pāris nedēļām ielūkoties tādā kā pirmstestēšanas versijā – un uzreiz jāsaka, ka jau tagad progress ir milzīgs). Tātad – Berelis vērtē, soli pa solim.

No idejas par elektronisko tekstu bibliotēku līdz Ideju Foruma bibliotēkai

Saruna ar Ideju Foruma bibliotēkas valdes priekšsēdētāju Edmundu Vanagu

image Patlaban „lielajās” valodās rakstītajā literatūrā notiek „klusā revolūcija” – ļoti gausi, laužoties cauri tehnisko problēmu, autortiesību, lasīšanas paradumu un citādiem brikšņiem, ar grāmatu sāk konkurēt teksti elektroniskos formātos. Lai arī šī konkurence pagaidām nav īsti jūtama – e-tekstu lasītāju skaits salīdzinājumā ar papīra grāmatu lasītāju skaitu joprojām ir niecīgs –, par tās realitāti vispirmām kārtām liecina tas fakts, ka gandrīz visi pasaules lielie grāmatizdošanas un tirgošanas koncerni sāk ieguldīt milzīgus līdzekļus e-tekstu ražošanā un izplatīšanā (divi vistipiskākie paraugi: Amazon ar tās Amazon Kindle un Dens Brauns, kura jaunākais romāns iznāca vienlaikus papīra un elektroniskā formātā). Vai e-teksti kļūs par tādu pašu apvērsumu kā Gūtenberga izgudrojums – par to pagaidām nav liela jēga prātot, tomēr ir skaidrs, ka e-teksti drīzā nākotnē jūtami izmainīs attiecību tīmekli starp lasītāju, tekstu, izdevēju un autoru. Diemžēl latviešu literatūrā šajā sfērā – drūms tukšums, gan atceroties, ka ar tekstu digitalizāciju nodarbojas Nacionālā bibliotēka, vien nav zināms, kad – un vai vispār – e-formātā varētu būt pieejama arī jaunākā literatūra, un Ainārs Zelčs, kura veidotie e-teksti nopērkami Delfu grāmatnīcā eraksti. Taču nupat arī pie mums ledus sakustējies –  jau šomēnes  beta versijas stadijā lasītājiem pieejams patiešām vērienīgs projekts Ideju Foruma bibliotēka, kurā liela vieta atvēlēta arī literatūrai.

Guntis Berelis. Ideju Foruma bibliotēka top jau krietni ilgu laiku, bet, visticamāk, retais lasītājs par to būs kaut ko dzirdējis. Tāpēc visupirms tādi kā „oficiāli ievadvārdi” – kas ir šī bibliotēka ir un kas tajā būs atrodams?

Edmunds Vanags. Tā būs internetā pieejama multimēdiju bibliotēka, kas iekļaus visus formātus. Pirmkārt, tekstus – būs pieiejami vai nu pilni grāmatu teksti, vai – atkarībā no vienošanās ar grāmatizdevējiem – to fragmenti, priekšskatījumi, satura rādītāji. Pašlaik ir ieskenēts ap 30 000 grāmatu. Tāpat – kritika, recenzijas, studentu bakalauru un maģistru darbi, lekciju un metodiskie materiāli – vārdsakot, viss, kam sakars ar tekstu, literatūru, mācību literatūru. Otrkārt – video. Šobrīd sadarbībā ar režisoriem un producentiem uzkrāts jau vairāk nekā tūkstotis spēlfilmu, īsfilmu, dokumentālo filmu. Runājam ar Kinocentru, ka viņi varētu dot mums daļu no savām filmām. Tāpat arī teātra izrāžu ieraksti, Kultūras Akadēmijas studentu diplomdarbi. Treškārt – audioformāts. Būs pieejamas mūsu pašu veidotās audiogrāmatas – patlaban to ir vairāk nekā 400 –, kuras mūsu studijā ierunājuši profesionāli aktieri. Tostarp – visa pamatskolas un vidusskolas ieteicamā literatūra. Jau pašā sākumā aicinājām arī autorus ielasīt savus darbus – un rezultāts ir ļoti interesants, tomēr cenšamies dublēt, lai tas pats gabals būtu arī profesionālā izpildījumā. Teiksim, nevarējām pierunāt Noru Ikstenu ielasīt visu Dzīves svinēšanu – tikai fragmentu. Mūsuprāt, tā ir vērtība, jo, piemēram, skolā bērniem var atskaņot tekstu gan paša autora interpretācijā, gan aktiera lasījumā – un noteikti attieksmē pret tekstu, niansēs un intonācijās parādīsies atšķirības. Turpretī Knuts Skujenieks pats ielasīja laikam bezmaz visus savus daudzsējumu Rakstus. Paralēli runājam ar potenciālajiem satura partneriem, no kuriem lielākais ir Latvijas radio – arī viņu arhīvu materiāli varētu iekļauties bibliotēkā. Diemžēl šie arhīvi praktiski netiek izmantoti – materiāli vienkārši guļ un gaida iespējamo ētera laiku. Raidījumi taču radīti par nodokļu maksātāju naudu – kāpēc gan tos neizmantot? Turklāt mēs visiem, kam ir jebkādas autortiesības uz šiem darbiem, piedāvājam atlīdzību, ja Ideju Foruma bibliotēkas lietotāji attiecīgos darbus ir klausījušies. Šobrīd gan pārrunas rit diezgan smagi, radio ir citas prioritātes, un mēs neesam tas partneris, kas uzreiz varētu atnest lielu naudu. Skaidrs, ka tas atbīdās uz tuvāku vai tālāku nākotni. Ceturtkārt – attēli. Patlaban izskatās, ka mums izdosies izveidot tādu kā nacionālās mākslas kopkatalogu. Māksla ir digitalizēta un diezgan daudz, taču šīs digitālās kolekcijas ir izkliedētas – ir, piemēram, Latvijas Mākslas muzeja digitālā mākslas kolekcija, ir dažam gleznu kolekcionāram, bet vienkopus tas nekur nav aplūkojams. Cik šis iespējamais kopkatalogs būs pilnīgs vai nepilnīgs – tas jau pakārtots jautājums, bet līdz šim visi muzeji un uzrunātie kolekciju īpašnieki ir piekrituši izvietot darbus mūsu datubāzē. Visi šie četri formātu tipi tad arī kopumā veidos Ideju Foruma bibliotēku.

G. B. Paklau, tas, ko tu tagad stāsti, – tie ir sapņi par nākotni jeb tam ir patiešām reāls pamats? Citiem vārdiem – kad visas šīs bagātības būs pieejamas?

Turpināt lasīt